Mājas nr. 856 stāsts

2021. gada 2. februāris 00:00

492

Redakcijai piezvanīja skrīverietis Andrejs. Viņš kopā ar 85 gadus veco māti dzīvo aptuveni piecus kilometrus no Skrīveru novada centra, pie dzelzceļa stacijas “Dendrārijs”, Dzelzceļa ēkā nr. 856. Andrejs pastāstīja — lai nokļūtu Skrīveru centrā iepirkties vai nokārtot kādas citas lietas, agrāk izmantojis vilcienu, kurš pāris reizes dienā piestāja stacijā pie mājas. Taču “Pasažieru vilciens” nolēma, ka vilciens šajā pieturā nepiestās — neesot rentabli, jo pasažieru, kas to izmantotu, ir pārāk maz. Kopš 2019. gada decembra “dendrārieši”, kuriem nav automašīnas, ceļa gabalu līdz Skrīveriem veic kājām. Andrejs aicināja atbraukt, lai pārliecinātos, kā ļaudis dzīvo novada nomalē.

Uz ceļa ar ragaviņām

Vācot materiālu šim rakstam, ar katru sarunu, katru uzklausīto cilvēku mans sākotnējais nodoms — palīdzēt Andrejam sašķobījās un beigās tapa stāsts par cilvēkiem, kurus liktenis nolicis šajā vietā — mājā bez ērtībām, kurai jau sen nepieciešams kapitālais remonts, bet kuru, visticamāk, nekad neremontēs, un tā sabruks, kad to pametīs pēdējais iemītnieks. Māja kartē apzīmēta kā Dzelzceļa ēka nr. 856. Tā ir nedaudz vairāk kā desmit metru no dzelzceļa sliedēm. Agrāk bijusi uzņēmuma “Latvijas valsts dzelzceļš” īpašumā, vēlāk, kad šī un daudzas līdzīgas būves Latvijā tam vairs nebija nepieciešamas, nonākusi pašvaldības pārziņā.

Daži dzīvokļi tagad ir privatizēti, pārējie ir pašvaldības, kurās izmitina tos iedzīvotājus, kuriem sava īpašuma nav vai tas kļuvis nelietojams. Sniegiem bagātā darba dienā devos satikt Andreju. Diemžēl viņš pēdējā brīdī pārdomāja un man pretī neiznāca. Toties aprunājos ar viņa kaimiņiem — Sarmīti, kurai 83 gadi, bijusī konditore, un Viktoru, kurš reiz strādāja uz dzelzceļa. Sarmīti satiku, pareizāk sakot, pabraucu viņai garām kādus divus kilometrus pirms Dendrārija stacijas. Tajā brīdī man viņa bija nenosakāma dzimuma cilvēks uz ceļa, ievīstījies drēbēs un velkošs ragaviņas, kurām piesiets kartupeļu maisam līdzīgs sainis.

Viktors — bijušais sportists

Kad esmu nokļuvis galā, neveiksmīgi mēģinājis pierunāt Andreju uz sarunu, klauvēju pie viņa pirmā stāva kaimiņa durvīm. Dzirdu, ka istabā nočīkst plīts durtiņas, kāds iemet oglēs pāris malkas pagales, un soļi tuvojas manā virzienā. Durvis veras un man pretī stāv pagara auguma kalsns vīrs. Runājam krieviski. Viņu sauc Viktors. Sarunas laikā brīžiem no otrā stāva dzīvokļa skan skaļas lamas. Dusmīgā kliedzēja ir sieviete. Veras durvis, pa kāpnēm nolēkšo mazs melns “taksītis” un sāk neganti riet. Viktors stāsta, ka viņam esot piešķirta invaliditāte. Kādreiz dzīvojis Rīgā — Ķengaragā un Vecmīlgrāvī. Trenējies džudo, par ko saka — no sporta neko citu kā traumas neesmu ieguvis. Šajā mājā dzīvo jau 20 gadus. Vasarā piestrādājot, kopjot tuvējās meža platības un sienot slotas. Par mežu viņš stāsta ar lielu aizrautību: par satiktajiem zvēriem — stirnām, lapsām. Kamēr runājam, ik pēc desmit minūtēm garām dārdēdams skrien kravas vilciena sastāvs vai aizsvilpj elektriskais.

Kas te brauks?

Par likvidēto dzelzceļa pieturu viņš saka — nebija izdevīgi. Lieli izdevumi, lai vilciena sastāvu nobremzētu un pēc tam sāktu braukt. Kad vilciens te piestājis, viņš šad tad braucis uz Rīgu. Līdz Skrīveriem tagad piecus kilometrus noejot kājām. Arī vakar esot gājis. Agrāk strādājis dzelzceļa tehniskajā daļā, pārbaudījis sliežu ceļus, esot pieradis staigāt kājām garus gabalus. Jautāju Viktoram, vai viņš izmantotu iespēju nokļūt Skrīveros, ja, piemēram, reizi nedēļā šurp brauktu pašvaldības transports. Viņš teic, ka tādas nepieciešamības neesot: “Ko te brauks, te taču cilvēku nav.” Vien vasaras sezonā uz kaimiņu mājām atbraucot ģimene, kurā ir bērni. Kamēr runājam, krūmā pretī durvīm salaižas sarkankrūtīši. Viktors ar lielu sajūsmu man rāda uz viņiem, saka, lai fotografējot. Pats bildēties neļaujas. Neesot fotogēnisks.

Īpašums liedz saņemt palīdzību

Jau saku Viktoram paldies par sarunu, kad ceļa galā parādās iepriekš redzētais ragaviņu vilcējs. Mans sarunbiedrs saka — re, kur Sarmīte nāk! Viņa nākot no autoveikala, kas pie “Salapiem”, trīs kilometrus no šejienes, piestājot. Saku, ka apbrīnoju Sarmītes apņēmību — pa piesnigušiem ceļiem, un viņas gados mērot tādu gabalu. Viņa savukārt atbild, ka devusi pašvaldībai ziņu — rakstījusi iesniegumu, lai dzīvokli šajā mājā apmaina pret istabu mājā, kas tuvāk Daugavai, vecajā krogusmājā. Tad arī veikals būtu daudz tuvāk. Tagad, iepērkoties autoveikalā, katram produktam ir vismaz 60 centu uzcenojums. Kad ikdienā jāskaita katrs cents, tam ir nozīme. Pašvaldība lūgumam par istabas piešķiršanu atteikusi. “Es esot slikta, māja nekopta, šitādā garā,” stāsta Sarmīte. Viņa te otro gadu. Skrīveru centrā dzīvo dēls, kurš palīdz, piemēram, atved malkas kravu. Viņas ģimene ceturtajā paaudzē esot skrīverieši. Jaunībā pēc arodskolas strādājusi par konditori Madonā. Deviņdesmitajos gados saslimusi mamma, un tēvs un drīz vien abi, kā arī vīrs, aizgājuši mūžībā. Vēlāk viņiem sekojis arī brālis. Mantojumā palicis nekustamais īpašums, tepat netālu, bet tā uzturēšanai nebija līdzekļu. Pēc valstī pastāvošās kārtības nekustamais īpašums ir apstāklis, kā dēļ viņa nevar būt sociālā dienesta kliente. Kādu laiku Sarmīte mājās cepusi smalkmaizītes, kas bijusi maza uzņēmējdarbība. Pēdējos gados sašķobījusies veselība, kādēļ, iespējams, šovasar vairs nedosies sēņot un ogot.

Domā par kopīgu māju Skrīveru centrā

Situāciju ar māju nr. 856 komentē Skrīveru novada domes izpilddirektors Uldis Riekstiņš. Viņš saka, ka iespēju robežās iegulda mājā budžeta līdzekļus — salaboti skursteņi, nomainītas ārdurvis. Visas telpas, kuras līdz šim Sarmītei piešķirtas, esot nolaistas, nekoptas, un tāpēc viņas lūgumam par jaunas dzīvojamās platības piešķiršanu deputāti teica “nē”. Tā kā novadā ir vairākas šādas ēkas, piemēram, “Stirnās” vai pie Klidziņas, kur no visiem dzīvokļiem aizņemts tikai viens, nākotnē varētu plānot izveidot vienu māju, piemēram, Skrīveru centrā, kurā izmitināt visus tos iedzīvotājus, kuri pašlaik dzīvo nelabiekārtotos, grūti uzturamos īpašumos. Neesot izslēgts arī variants par jaunas ēkas būvi šādām vajadzībām. Pašlaik pašvaldības īpašumā ir 51 dzīvoklis, no kuriem labiekārtoti trīs, daļēji labiekārtoti līdz 10, pārējie nelabiekārtoti. Šogad uzturēšanas darbiem atvēlēti 15 tūkstoši eiro. Tā kā šo dzīvokļu iemītnieki bieži vien neizrāda pat elementāru interesi rūpēties par to, tad, piemēram, labiekārtotos dzīvokļus ziemā neapkurina, tajos ir ap 7 grādiem silts un aizsalst pie ārsienām esošās ūdens caurules. Attiecībā uz pašvaldības transportu līdz mājai nr. 856 neviens no iemītniekiem ar šādu lūgumu pašvaldībā nav vērsies. Ja tāds lūgums būtu, pašvaldība censtos to īstenot.

Jāsaņem bezdarbnieka statuss
Skrīveru novada sociālais dienests informē, ka situāciju daļēji varētu risināt, ja Andrejs, kurš vēl ir darbaspējīgā vecumā, nokārtotu bezdarbnieka statusu Valsts nodarbinātības aģentūrā. Tas savukārt ļautu viņa mājsaimniecībai nonākt sociālā dienesta paspārnē. Tajā skaitā varētu arī organizēt pašvaldības transportu, kas viņu nogādātu Skrīveros. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mājas nr. 856 stāsts

Kategorijas