Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 29. janvāris 00:00

215

(70. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Tiekam cienāti ar gardām vakariņām, kas sastāv no dažādām dārzeņu variācijām un pakistāniešu tradicionālajām maizēm. Te ir tā pati virtuve, kas Indijā, tikai pakistānieši daudz vairāk uzturā lieto gaļu.
Interesantās sarunās pavadām laiku līdz pat vieniem naktī. Usama lūdz mūs daudz nestāstīt par viņa piedzīvojumiem Eiropā, jo šī ir ļoti konservatīva zeme. Arī par Korānu runāt ar ticīgajiem te nedrīkst, kā mums teikts — par to arī nogalina. Protams, šādās radikālās zemēs jābūt piesardzīgam, bet mūsu ceļošanas pieredze ir diezgan liela, tāpēc esam droši.
Pārlaižam nakti savā milzīgajā istabā un ceļamies pie brokastu galda. Lielajā mājā dzīvo mūsu drauga jaunākais brālis, divus gadus vecāks par mums, brālēns un mamma. Usamas tēvs nesen miris, mammai tas ir bēdīgs laiks. Viņa angliski nerunā, bet ar mums, protams, priecīga sasveicināties.
Mājā ir divas apkopējas, veļas mazgātāja un arī šoferis, kas mūs drīz nogādā uz kādu netālu esošu kalnu. Te arī visas universitātes divas nedēļas slēgtas, tāpēc Usama strādā no mājām.
Šajā reģionā “baltais” ir retums. Usama un viņa brālis stāsta, ka iepriekš Pakistāna bija īsts ceļotāju galamērķis, un pēc pāris gadu pilnīgas noslēgtības tūrisms sāk atgriezties, un vietējie ir pārsteigti redzēt kādu no citas pasaules malas. Pa akmens kāpnēm dodamies kalnā, kur iegūst marmoru. Ātri nokļūstam līdz mošejai un pastaigājam arī tālāk. Kalna virsotnē uzceltajā mošejā neejam iekšā, jo tā ir pārpildīta. Interesanta leģenda stāsta, ka šis kalns svēts bija gan musulmaņiem, gan sikhiem. Musulmaņu lūgšanās vieta uzcelta kalna virsotnē, sikhu templis — pašā kalna pakājē. Kādam musulmanim nepaticis, ka sikhs lūdzas pie viņa svētā kalna, un tad viņš no kalna nogrūdis akmeni, lai sikhu un viņa templi saspiestu. Sikhs ripojošo akmeni apturējis ar vienu roku, un šajā sikhu templī kalna pakājē arī redzams akmens ar plaukstas nospiedumu tajā. Žēl gan, ka templī netiekam ielaisti, jo tajā ļauts ieiet tikai pašiem sikhiem.
Ejam no kalna lejā, pa ceļam paspiezdami roku visiem, kas to lūdz. Pēcpusdienu pavadām sarunās un turpmākā maršruta pārdomās. Pakistānas ziemeļu reģionos, kur ir visskaistākie dabas skati, pagaidām ļoti auksts — tikai +3 grādi, bet atrodam tādas vietas kalnos, ko mēs varētu apskatīt. Protams, arī pašu Islamabadu esam iecerējuši apskatīt tāpat kā citas tuvumā esošās vietas.
Vakarā izejam ielās, kur mūsu draugs mums iegādājas dažus interesantus augļus un dārzeņus. Šajā nomalē esam īsti citplanētieši, un visa uzmanība ir mums. Šķiet, pie tā pierasts. Priekšā nesteidzīgākas dienas, veselas divas nedēļas Pakistānā. Vien jācer, ka vīrusa situācija nepasliktināsies šajā pasaules pusē!
Ne viss notiek tā, kā ieplānots. Nākamajā dienā paredzēts braukt uz uz 45 km attālo Islamabadu. Mēs jau pieraduši celties agri, bet mūsu draugam 8 rītā ir kas nepieredzēts, tāpēc tā arī nočammājamies teju līdz pusdienlaikam. Tikmēr parunājamies ar Usamas brāli, kas mums daudz pastāsta par pašu Pakistānu. Šī valsts ir sadalīta četros reģionos. Pašlaik esam Pendžābā, kas ir diezgan līdzīga Indijas pusei, kur bijām. Tad ir ziemeļu reģions, no kurienes nāk gaišās ādas krāsas un zilo acu īpašnieku. Ir Sindas reģions dienvidos, kur ir valsts lielākā pilsēta Karači, un ir Beludžistāna pie Irānas robežas. It kā jau visur varot braukt, izņemot uz pēdējo. Reģionā pie Irānas robežas dzīvo īsti nacionālisti, un tie cīnās par sava reģiona neatkarību. Tur arvien esot lielas nekārtības, un pat pakistānietim uz turieni ļoti grūti nokļūt. Ja tur tiec, tad uzreiz policija uzņemas pavadītāja lomu un nodrošina to, lai ātrāk tiktu ārā no šī reģiona. Mēs vēlamies doties uz ziemeļiem — tur, kur atrodas Pakistānas skaistie kalni. Pat kaučsērfers aizrunāts. Bet vai viss izdodas?
Šodien Islamabada. Pēc gardām brokastīm, ko pagatavo Usamas mamma ar kādu darbinieci, dodamies uz Pakistānas galvaspilsētu. Usama sēdina mūs savā auto un vairāk nekā stundu pavadām ceļā. Pasaules vīruss ietekmē visu. Pagājušajā naktī Pakistānā atklāti vēl 80 gadījumi un naktī paziņots par pilsētu slēgšanu. Slēgti visi apskates objekti un skolas. Vienā vietā nav atļauts pulcēties vairāk kā četriem cilvēkiem. Sākumā liekas, ka pilsēta pamirusi, lai arī ceļi ir pārpildīti. Slēgti divi muzeji, Pakistānas piemineklis un skatu laukums. Tiekam kādā dārzā, kur staigā vēl pāris grupiņas. Neierasti tukšs tādai lielai zemei. Te pamanām pat mežacūku. Islamabada zināma ar savu zaļumu, un arī zvēri sastopami pašā galvaspilsētā! Islamabada ir Pakistānas galvaspilsēta un plānotā pilsēta, kura 60. gados aizvietoja tā laika Pakistānas galvaspilsētu Karači. Te dzīvo nedaudz vairāk kā miljons iedzīvotāju, un šī ir tikai devītā lielākā Pakistānas pilsēta. Pilsētu veidoja grieķu arhitekts un iedalīja to astoņās zonās, izveidojot arī izglītības, industriālos sektorus, komerciālos apgabalus, lauku un zaļās zonas. Šajā pilsētā ir augtākās dzīvošanas izmaksas Pakistānā, tāpēc te mīt vidusmēra un augstākā slāņa iedzīvotāji. Te ir 20 universitātes, un šī tiek saukta par vienu no Pakistānas drošākajām pilsētām. Te uzstādīts gandrīz 2000 videonovērošanas kameru! Interesanti, ka, lai arī pilsēta kā tāda ir pavisam jauna, šis apgabals ir vieta, kur tika atrastas liecības par pasaules senākajām cilvēku apmetnēm, kas te bija pat pirms 500 tūkstošiem gadu.
Diena ātri beigusies, jo puse pilsētas ir ciet. Līdz pat mūsu lidojumam to atvērt netaisās. Ielās gan ir auto, un arī diedelnieki nereti piesit pie mašīnas loga, lai paprasītu kādu monētu. Usama neko nedod un saka, vecāki tā izmanto savus bērnus — nelaiž skolā, bet sūta ielās diedelēt. Valstij kopumā neesot resursu, lai uzturētu tos 207 miljonus, tāpēc vairāk nekā ¾ ir nabadzīgie un neizglītotie. Savukārt mēs paliekam Vāhā, kuras vārtus apsargā vīri lieliem ieročiem. Usama stāsta, pēc visiem teroraktiem cilvēki sāka celt šādas mākslīgās pilsētas un lika kārtīgu apsardzi, tā rūpējoties par savu drošību. Tur bagātie ceļ lielas mājas tā, lai nabagie netiktu klāt.
Vakarā atnāk Usamas brālēns, tad jāsaģērbjas kārtīgi, lai ietu apsveicināties. Mums dotas instrukcijas — Arča spiest roku drīkst tikai vīriešiem, es tikai sievietēm. Tad saņemam kādu negaidītu e-pastu. Mūsu lidojums uz Uzbekistānu atcelts. Par to jau nekādu bēdu, vien uztraucamies, vai 500 eiro atgūsim. Usama saka, Pakistānā situācija pasliktinās. Visprātīgāk mums būtu ātri meklēt kādu izeju un palikt valstī, kas ir bagātāka. Pakistāna slēgšanas gadījumā būs ciet ne tikai mēnesi, bet arī pusgadu. Te veselības sistēma nekāda. Ir 100 gultas pacientiem ar jauno vīrusu, un tas uz šo iedzīvotāju daudzumu ir bēdīgi maz. Visi, kam pagaidām vīruss atklāts, tikko atgriezušies no kāda liela reliģiska pasākuma Irānā. Vīruss ir tikai valsts dienvidos un pašos ziemeļos, bet lēnām pāries arī uz šejieni. Vaļā ir palikušas trīs lidostas, jo pārējās pakistānieši nevar atļauties termometrus, ar ko izmērīt temperatūru. Šis negaidītais pavērsiens mums varētu izmaksāt krietnu summu, tāpēc domājam, uz kurieni doties. Eiropa ciet, kaut kur jānogaida labākais laiks. Bet kur? To vēl nezinām.
Nākamajā dienā ceļamies un izmetam iepriekš paredzēto līkumu uz Taksilu, kur ir senās budistu pilsētas drupas. Protams, rīts sākas ar jaukām brokastīm. Usama stāsta vairāk par savu reliģiju. Lai precētos, nav obligāti otrs jāpievērš savai ticībai. Musulmaņiem galvenais esot tas, lai otrai pusītei arī būtu kāda reliģiskā piederība — lai būtu ticība vienam Dievam. Usama saka — pēc loģiskiem aprēķiniem, ticēt ir izdevīgāk. Ja tici Dievam un, ja izrādās, ka tāda nav, nu neko — nomirsti, un ar to viss beidzas. Ja nu gadījumā Dievs ir, tad tiec debesīs. Savukārt neticīgajam labākā iespēja būtu netikt nekur. Smejam par Usamas teoriju un iebraucam Taksilā. Protams, arī te muzeji un visas apskates vietas ciet. Valsts gatavojas milzīgai blokādei. Atklāti jauni vīrusa gadījumi, tiek slēgti apskates objekti. Usama skaidro, ka blokāde Pakistānā ir kas pavisam nopietns. Cilvēkiem nav veselības aprūpes. Panika šādā attīstības zemē var izvērsties ļoti smaga, tāpēc pēdējais brīdis aizbēgt.
Lai arī viss ciet, mums kā “baltajiem” ir nelielas privilēģijas. Kāds vīrs mūs arī izvadā pa Taksilas veco pilsētu, pastāsta, kā senāk komplekss izskatījies. Šajā zemē arheoloģiskajiem izrakumiem nav pietiekami daudz resursu, tāpēc visu seno pilsētu neviens nemaz līdz galam nav atracis, bet tā bijusi iespaidīga. Un te ir arī vecākie budisma artefakti, tāpat kā viens no pirmajiem saules pulksteņiem. Te cilvēkus pievērsa arī kristietībai. Tāda nozīmīga vieta. Vietējie to atklājuši, apstrādājot savus laukus, un arvien izrok vecās monētas un citas lietas. Šodien mums tie mēģina tās arī pārdot. Protams, ja citādi nopelnīt nevar, tad jāizpārdod viss, ko vien var.
Esam iebraukuši citā štatā, vairs neesam Pendžābā, bet gan ziemeļu reģionā. Te vietējie runā citā valodā, ko arī Usamam grūti saprast. Ceļmalās tiek pārdoti īpašie apelsīni, ko vietējie dēvē par “maltām”. Tie iekšienē ir sarkani un ļoti saldi. Turpat no īpašajiem apelsīniem tiek spiesta sula, kam pievienots melnais sāls, lai saņemtu to īpašo garšu. Usama gan nav laimīgs, kad vietējie ierauga mūs, jo tad viss maksā vairāk, bet neko padarīt.
Pēcpusdienā garais pārbrauciens beidzies. Nu sākas pārdomas par to, ko darīt. Pakistānā palikt riskanti, jo šādā nabadzīgā valstī slimības izplatās ātri un nabadzība cilvēkus piespiež darīt neiedomājamas lietas. Usama skubina domāt par lidojumiem savlaicīgi. Tā arī nolemjam — lidosim jau šonakt. Nekad tādus krasus plānus neesam veidojuši, bet šoreiz īsti nav izvēles un jāvadās pēc loģikas, nevis pēc tā, kā gribētos. Eiropa ciet, un no Pakistānas jau arī vairs nekur īsti neaizlidot. Divi vienīgie varianti, kas vēl pastāv, ir Malaizija un Apvienotie Arābu Emirāti. Usama iesaka lidot uz kādu valsti, kur mums patiktu pavadīt kādus divus mēnešus, jo viss uz vismaz tādu laiku arī apstāsies. Vajadzētu tādu, kur silti, lēti, skaisti. Lai arī gribētos no Malaizijas tālāk doties uz Taizemi vai Vjetnamu, atkal jāapsver — ja šajās valstīs sākas īsta epidēmija, kas notiks? Varam iesprūst Āzijā ne tikai uz mēnešiem diviem, bet arī pusgadu. Pēc mūsu drauga vārdiem, visdrošāk lidot uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) vai Angliju, jo tie ir pasaules savienojuma punkti, kuri visdrīzāk netiks slēgti. Ja tiks, tad uz neilgu laiku. No šiem izvēle par labu AAE.
Pērkam biļetes? Nē, tas nav tik vienkārši. Mūsu bankas karti aviolīnijas nepieņem, telefoniski neko neizdodas nokārtot. Neesam darījuši arī šādi — vienkārši braukuši uz lidostu, lai redzētu, vai kaut ko var iegādāties tur, bet šoreiz to darām. Usamas mamma mums uzdāvina lakatu, un Usama saujā ieber mums Pakistānas monētiņas, kas te vairs nav atrodamas, jo tās nomainījusi papīra nauda. Tā arī jābrauc prom, jo te var sākties īsts trakums.
Ierodamies lidostā, un te tiešām ir aviolīniju biroji. Sākumā mūs netaisās laist iekšā nekur, bet tad Usama ķeras pie skaidrošanas — mēs taču no Eiropas, mūs vienkārši nevar nelaist prom no Pakistānas! Pēc pusstundu ilgas pārliecināšanas saņemam kādas aviokompānijas rezervāciju.
Lidostā esam vieni no retajiem. Viss ir tik tukšs! Pārbaudes izietas veiksmīgi. Priekšā lidojums un tālākais ceļš, kas ir pavisam neskaidrs. Tā nu tas ir — jauni piedzīvojumi!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas