Staburags.lv ARHĪVS

To skaitli negrib redzēt!

Iveta Skaba

2021. gada 29. janvāris 00:00

68
To skaitli negrib redzēt!

Janvāra beigās skaistu jubileju svin koknesiete Margarita Pušķe. Viņas dzīves ceļš sācies vietā, kur mūsu likteņupei, un arī  turpmākie gadi rit Daugavas krastā — Koknesē un Aiz­krauklē.  


Dienā, kad zvanu koknesietei Margaritai Pušķei, snieg. Viņa lūdz, lai mazliet uzgaidu, jo izvedusi ārā sunīti. Kad Čiepa istabā, varam nesteidzīgi nodoties sarunai.
Iekāpa citā vilcienā
Dzīves kamolu, kam pavediens stiepjas 80 gadu garumā, attinam līdz brīdim, kad Margarita nāca pasaulē — 1941. gada janvārim. Tas bija Krievijā, Valdajā — vietā, no kurienes sāk plūst mūsu likteņupe Daugava. Tēvs Vladimirs bija grāmatvedis, mamma Natālija — krievu valodas skolotāja bērnunamā. Margaritai bija arī māsa un brālis, vecāki par viņu.
1941. gads dzīvi mainīja daudziem cilvēkiem, arī Margaritas ģimenei. Tēvu iesauca karā, no tā viņš neatgriezās. Fronte vērsās plašumā, un Margaritas mamma ar bērnunama bērniem bija spiesta evakuēties uz Sverdlovsku Urālos. Viens vilciena ešelons jau  bija devies ceļā. Natālija kārtoja dokumentus un ar saviem bērniem aizbrauca ar nākamo sastāvu, kas traucās ļoti lielā ātrumā. Pirmo vilcienu sabombardēja. Margaritas mamma  ar šausmām noskatījās bērnu nedzīvajos, sakropļotajos ķermenīšos. Taču tas nebija vienīgais likteņa trieciens — ceļā uz Urāliem nomira Margaritas māsiņa.
Atbrauc
uz Koknesi
Pēc pieciem gadiem — 1946. — Natālija ar mazo Margaritu ieradās Latvijā. “Mammas māsa ar vīru toreiz dzīvoja Ogrē, viņš bija virsnieks. Tante atrakstīja, ka Koknesē vajadzīga krievu valodas skolotāja. Mēs atbraucām, brālis palika Sverd­lovskā, viņš ieradās vēlāk. Mamma Koknesē bija pirmā krievu valodas skolotāja,” stāsta Margaritas kundze.
Jaunajā vietā nebija tik viegli iedzīvoties. Ar vietējiem bērniem Margarita nevarēja sarunāties, jo neprata latviešu valodu. “Raudāju. Pamazām sāku runāt, par mani arī smējās. Domāju, lai smejas, bet latviski runāt jāiemācās,” atceras Margarita. Visādi bija, kā jau bērniem, dažkārt gadījās arī sakauties, taču pēc tam izlīga un bija labi. Mamma Natālija latviski saprata, bet nerunāja — laikam kautrējās. Kā skolotāju viņu ļoti cienīja, par darbu bija saņēmusi atzinības. Arī pēc daudziem gadiem bija patīkami, kad par skolotāju Sokolovu labus vārdus teica bijušie skolnieki.
Pabeidzot Kokneses skolu, Margarita sāka strādāt Skrīveru pārtikas kombinātā, neklātienē mācījās tehnikumā par pārtikas tehnoloģi. Pēc tehnikuma beigšanas jaunajai speciālistei bija iespēja strādāt dārzeņu pārstrādes rūpnīcā Jēkabpilī, taču gribējās tuvāk mājām. Vecbebros darbojās konservu cehs, un neilgi pastrādāja tur.
Telefoni Kremlim
1968. gadā durvis vēra VEF Telefonu aparātu rūpnīca Aizkrauklē — toreizējā Stučkā. Līdz pat 1995. gadam, kad devās pelnītā atpūtā, Margarita strādāja šajā ražotnē un dzīvoja Aizkrauklē.
Rūpnīcā Margarita regulēja telefonu kontaktus. Vēlāk bija darbs bloku lodēšanā, tomēr tie bija īpaši aparāti. Šie eksemplāri bija paredzēti Kremlim, nekur citur tos nevarēja iegādāties. “Bijām astoņi strādnieki, kas šos blokus lodēja,” teic jubilāre. Darba gados Margaritas foto  bija rūpnīcas goda plāksnē un saņemtas arī citas atzinības, kas starp pāris tūkstošiem darbinieku bija ievērojams sasniegums. “Paspēju ielēkt pēdējā vilcienā. Nākamajā gadā mainījās likums par pensionēšanās vecumu, un būtu jāstrādā ilgāk,” tā koknesiete stāsta par darba gadu noslēgumu. “Bija pieņemts, ka vecajiem darbiniekiem piešķīra prēmijas un rīkoja banketu, taču viss sāka jukt un palikām bez prēmijām un banketa.” Tomēr “vefā”, kā tautā šo ražotni sauca, jubilārei  aizvadītais laiks bija zīmīgs ar to, ka tur satika savu vīru Alfrēdu, ar kuru kopā nodzīvoja 35 gadus.
Esmu laimīga
Ne jau tikai darbs vien dzīvē bijis. Margaritai ļoti patika dejot, jaunībā dejoja Koknesē tautas dejas pie Kornēlijas Reisneres, dziedāja korī, ar sajūsmu atceras Dziesmu un deju svētkus, kuros piedalījās. Kad atgriezās Koknesē, satikusi bijušo  vadītāju, kura uzaicināja pievienoties deju kopas “Tik un tā” dāmām. Margarita šo piedāvājumu pieņēma ar prieku. “Dejotu vēl tagad, taču sirsniņa neļauj lēkāt,” ar nožēlu saka jubilāre. 2012. gadā neilgu laiku vadīja Kokneses senioru klubiņu “Pīlādzītis”. Neraugoties uz veselības problēmām, Margaritas kundze labprāt nodarbojas ar nūjošanu.
“Esmu laimīga,” saka jubilāre. “Arkādijs man ir vienīgais dēls, toties ir trīs mazbērni un divi mazmazbērni!” Mazdēls Oskars dzīvo un strādā Londonā, mazmeita Agnese ar ģimeni dzīvo Krievijā, netālu no Maskavas, jaunākais mazdēls Helmuts strādā un mācās Rīgā. Mazbērni omi uzmundrina, un ar visiem viņa regulāri sazinās. Labi vārdi tiek arī vedeklai Dacei: “Sievas brīnās, kā es varu ar vedeklu kopā dzīvot? Bet es 20 gadus ar viņu dzīvoju! Un ļoti labi!” Gan Arkādijs, gan Dace rūpējas par Margaritu un gādā, lai viņai nekā netrūktu.
Kad abi dodas darba gaitās, mammai laiku kavē sunītis un divi kaķi. Viņa labprāt pagatavo ēdienu, atelpas brīžos paskatās televīziju un noada kādu zeķu vai čību pāri. Kā pati smejas, sev vēl nav noadījusi, jo visas tiek gan uzdāvinātas, gan tāpat atdotas.
Ko gan jubilāre domā par saviem 80? “Negribu to skaitli redzēt! Negribu ticēt, sirdī vēl jūtos jauna. Gribētu padejot un patrakot, bet spēki zūd, jūtu, ka piekūstu.” Pārsteigumu nozīmīgajā dienā bija sagādājuši “Pīlādzīša” seniori, taču vīruss izjaucis visas ieceres. Neizdevās nosvinēt klubiņa 15. jubileju, tagad arī Margaritas dzimšanas dienu. Agrāk savus svētkus svinēja vai nu kafejnīcā, vai somu pirtī. Nekad nevarēja iedomāties, ka izveidosies tāda situācija un 80. jubileju nevarēs atzīmēt. Ciemiņus uzņemt nevarēja, taču paši tuvākie sarūpēja brīnišķīgu dāvanu — atpūtu Jūrmalā, Majoros. Margaritas kundze par to  aizkustināta un ar nepacietību gaida maiju. “Man ļoti, ļoti patīk Jūrmala,” viņa saka. ◆