Neesi vienaldzīgs — izglāb dzīvību!

2021. gada 26. janvāris 00:00

Ik pēc 40 sekundēm pasaulē tiek izdarīta viena pašnāvība. Latvijā par šādu soli katru dienu izšķiras vidēji viens cilvēks. Avārijās bojāgājušo skaits ir mazāks. Katrs gadījums, kad cilvēks apzināti izlemj pats doties nāvē, ietekmē vismaz sešu līdzcilvēku dzīvi. Tā ir traģēdija ģimenei, draugiem, kolēģiem. Lai arī pašnāvību skaits Latvijā pēdējo gadu laikā samazinās, tomēr tā aizvien ir viena no līderēm Eiropas Savienībā.

Skar arī pusaudžus
Pašnāvība nav ne slimība, ne tās izpausme, tomēr vieni no galvenajiem šādas rīcības cēloņiem ir psihiski traucējumi, piemēram, alkoholisms un depresija. Lēmums izbeigt dzīvi var būt pieņemts arī impulsīvi — krīzes brīžos, stresa situācijās, ko rada, piemēram, finansiālas problēmas vai attiecību pārtraukšana, rāda Pasaules Veselības organizācijas (PVO) informācija. Krīzes situācijas veicina arī Covid-19 izplatība un epidemioloģiskie ierobežojumi.
Latvijā pērn 11 mēnešos “tīšs paškaitējums” kā nāves cēlonis noteikts 281 gadījumā, datu par decembri vēl nav. Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” dati liecina, ka pērn, salīdzinot ar 2019. gadu, palielinājies zvanu skaits, taču samazinājies to sarunu skaits, kad persona vēlas izdarīt pašnāvību.
Augsti pašnāvību riski ir cilvēkiem, kas pieder pie sabiedrības grupām, kuras cieš no diskriminācijas: imigranti, lesbietes, geji, transpersonas, cietumnieki. Papildu risks ir tad, ja cilvēks reiz jau mēģinājis izdarīt tīšu paškaitējumu vai arī viņa ģimenes vēsturē ir suicīds vai tā mēģinājums — norāda PVO.
Pēc statistikas datiem, pašnāvības ir otrs biežākais nāves cēlonis pasaulē vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem. Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” krīžu konsultante Santa Laimiņa skaidro: “Jauniešiem un pusaudžiem ir tieši tādas pašas problēmas, kādas ir pieaugušajiem. Viņi tāpat saskaras ar atkarībām, psihiskām saslimšanām, attiecību problēmām, problēmām ģimenē, skolas vidē. Arī pēc mobinga rādītājiem Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Jaunieši ir ļoti nežēlīgi, un tas noteikti arī ir viens no iemesliem, kādēļ pusaudži izšķiras par šādu soli.”
Mīti un patiesība
Viens no populārākajiem mītiem ir — tas, kurš runā par pašnāvību, piemēram, alkohola reibumā vai depresijā, nedomā reāli rīkoties. Taču šādi draudi vienmēr jāuztver nopietni. Cilvēks patiesībā meklē palīdzību un atbalstu, reizēm viņam vajag tikai parunāties, dalīties savās emocijās, sajūtās, grūtībās, lai novērstu domas par nāvi. Tāpēc atklāta un iejūtīga saruna var novērst izšķiršanos spert liktenīgo soli.
“Runas par pašnāvību visos laikos ir bijušas tabu. Pēc kristietiskajām vērtībām tas ir ļoti liels grēks,” atgādina S. Laimiņa. “Bet, ja līdzcilvēkiem mazinās bailes uzklausīt tuvinieku, kam ir šādas domas, ja varam pārrunāt, ka domas par pašnāvību ir normālas, bet nepieciešams meklēt palīdzību, varam izglābt kāda dzīvību.”
Otrs populārākais mīts ir par to, ka lielākā daļa pašnāvību tiek izdarītas bez iepriekšējām brīdinājuma pazīmēm. Uzzinot par to, ka šādu soli spēruši sabiedrībā zināmi cilvēki, reizēm viņu tuvinieki publiski apgalvo, ka nekas par to nav liecinājis. Tomēr pētījumi rāda, ka 80 procentos bija vērojamas brīdinājuma pazīmes izteikumos, attieksmē un uzvedībā.
Brīdinājuma pazīmes ir: mantu atdošana, runas veids, kad cilvēks it kā atvadās, testamenta veidošana, parādu atdošana, izolēšanās no draugiem, ģimenes, darbabiedriem, bezcerības un bezspēcības sajūta, riskanta uzvedība, alkohola, narkotiku vai citu apreibinošo vielu pārmērīga lietošana, medikamentu uzkrāšana, ieroča iegāde. Tāpat jāpievērš uzmanība tam, ja cilvēks sarunās izmanto tādas frāzes kā “būtu labāk, ja manis nebūtu”, “nekam vairs nav jēgas”, “manai dzīvei nav nozīmes”, ja bieži piemin nāvi vai internetā meklē, kā veikt pašnāvību.
Svarīgi doties pie speciālista
Ja jebkādas pazīmes tuvinieka, drauga vai kolēģa uzvedībā liecina, ka viņš gatavojas veikt pašnāvību, nevajadzētu baidīties sākt sarunu par šo tēmu. “Bieži no klientiem, kas zvana uz krīzes tālruni, izskan jautājumi, kā par to runāt, ko teikt. Cilvēkiem reizēm ir bail, ka var pateikt ko tādu, kas pamudinās otru izdarīt pašnāvību, ja par to domā. Bet tā nav,” uzsver S. Laimiņa.
Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) iesaka sarunu sākt pakāpeniski un jautājumus par plāniem veikt pašnāvību uzdot tikai tad, kad nodibināta savstarpēja sapratne. Ja aizdomas apstiprinās, uzreiz nepieciešams piedāvāt palīdzību vai izstāstīt, kur meklēt palīdzību. Var rosināt apmeklēt psihologu, psihoterapeitu, psihiatru, ģimenes ārstu, palīdzēt meklēt nepieciešamo speciālistu kopā. Ir iespējama arī bezmaksas palīdzība, ko finansē valsts vai pašvaldība. Vairāk informācijas var meklēt Labklājības ministrijas mājaslapā. Kad vizīte pieteikta, reizēm pacientu vajag arī aizvest līdz kabineta durvīm un pārbaudīt, vai cilvēks tiešām ieiet iekšā, taču pašam līdzi noteikti nevajadzētu doties.
Vēl svarīgi atbrīvot cilvēka dzīvesvidi no iespējamiem pašnāvības līdzekļiem: ieročiem, medikamentiem, virvēm, asiem priekšmetiem, žiletēm. Pasaulē 20 procentos gadījumu pašnāvība tiek veikta noindējoties, tas ir izplatīti lauksaimniecības teritorijās valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, rāda PVO informācija. Tieši tādēļ organizācija iesaka apsvērt stingrus pieejamības ierobežojumus pesticīdiem.
Aizspriedumi sabiedrībā mazinās
Pierasts domāt, ka cilvēki emocionāli vissliktāk jūtas rudenī un ziemā. Taču, izpētot statistikas tabulas, atklājas gluži pretējais — pašnāvību skaita pieaugums vērojams tieši pavasarī un vasarā. “Pavasaris līdzās rudenim ir laiks, kad saasinās depresija un citas psihiskās slimības,” vienu no iemesliem nosauc S. Laimiņa.
Pēdējo sešu gadu laikā Latvijā vērojama tendence pašnāvību skaitam samazināties. Šo gadījumu skaits krītas visā pasaulē — stāsta S. Laimiņa. “Sabiedrība kļūst izglītotāka, atvērtāka. Vairāk domājam par psihisko veselību, beidzam stigmatizēt, ka par to nevar runāt, ka pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki.” Psihologa apmeklējums sabiedrībā vairs netiek uzskatīts par īpašu notikumu, kas jāslēpj, bet tiek pielīdzināts vizītei pie zobārsta, ģimenes ārsta vai ginekologa. ◆

Der zināt
Ko jautāt?

1. Vai jūties nelaimīgs un bezpalīdzīgs?
2. Vai jūti izmisumu?
3. Vai jūties spējīgs sagaidīt katru jaunu dienu?
4. Vai dzīvi izjūti kā slogu?
5. Vai jūti, ka dzīvi ir vērts dzīvot?
6. Vai domā, ka varētu izdarīt pašnāvību?

Kur meklēt atbalstu?

● Vietnē “Nenoversies.lv”, sadaļā “Palīdzība”;
● forumā pašnāvību novēršanai “Stastiundzivo.lv”;
● krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” (uzticības tālrunis 67222922; 27722292);
● VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111;
● Pusaudžu resursu centra tālrunis 29164747, e-pasts: “info@pusaudzim.lv”;
● Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta tālrunis 113.

Avots: “Spkc.gov.lv”

Staburags.lv ARHĪVS

Neesi vienaldzīgs — izglāb dzīvību!

Kategorijas