Katrs ir unikāla pasaule

Ieva Salzemniece, Aizkraukles novada vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja

2021. gada 26. janvāris 00:00

Aizvadīta skolotājas kārtējā darba nedēļa, mācības jau no pagājušā gada norisinās attālināti. Tiešsaistē latviešu valodas un literatūras stundas 6., 7. un 12. klases skolēniem vadu no pirmdienas līdz ceturtdienai no plkst. 8.10 līdz 13. Pēc tam sāku labot darbus un gatavoties nākamās dienas stundām. Skolotājam tagad jāspēj iztēloties, kā to, ko viņš stāsta un aicina darīt, uztver, saprot vai nesaprot bērns ekrāna otrā pusē. Jāspēj “iekāpt bērna kurpēs”. Reizēm tas izdodas veiksmīgi, citkārt — mazāk efektīvi. Veiksme šajā procesā ir atkarīga no temata un mācīšanas metodēm, dažkārt — no citiem apstākļiem. Jāsaprot, ka arī bērns fiziski sēž pie datora un no tā ir tikpat noguris kā pedagogs.
Lielā tempā skolotāji ir apguvuši jaunās tehnoloģijas, ko izmanto mācību procesā. Daudzas attālinātās mācīšanas metodes apguvu pavasarī, bet mācos joprojām, konsultējos ar citiem kolēģiem.
Tomēr pietrūkst dzīvā kontakta ar skolēniem. Grūti, jo neredzu, ko bērns stundā dara, viņa reakciju. Mācot klātienē, bija iespēja tūdaļ paskaidrot. Bērni ir atšķirīgi, daži jautā, ja kaut ko nesaprot, nekavējoties noskaidro. Taču ir arī tādi, kuri necenšas vai kautrējas. Diemžēl tiem, kuriem ir mācīšanās grūtības klātienē, ir grūti arī attālināti strādāt, organizēt sevi mācību procesam.
Liela nozīme ir ģimenei. Ja vecāki savu bērnu labi pazīst, tad jūt, kad un kā palīdzēt. Reizēm ģimenē trūkst izpratnes, kā sniegt atbalstu attālinātajās mācībās. Nav jāmācās bērna vietā, vecāku skolas laiks ir pagājis. Bērnam ir jāpalīdz saplānot mācību procesu un jāiedrošina, lai jautā neskaidro priekšmeta skolotājam.
Valdība pagājušajā nedēļā lēma, ka ar 25. janvāri attālinātās mācības sāksies arī 1.— 4. klašu skolēniem. Domāju, ka šī vecuma bērniem jau ar otrā semestra sākumu vajadzēja sākt attālināti mācīties. Mana mazmeita, kurai vasarā būs septiņi gadi, šobrīd apmeklē bērnudārzu, taču pavasarī mācījās attālināti. Skolotājas sūtīja uzdevumus, un viņa guva pieredzi, ka var mācīties arī tā. Mēs, pieaugušie, iesaistījāmies, palīdzējām, un process virzījās uz priekšu. Bērni ir daudz gudrāki, ātrāki, attapīgāki nekā, piemēram, mana paaudze.
Toties viņi raduši tehnoloģijas izmantot spēlītēm, izklaidei, taču mūsdienu cilvēkam ir jāsaprot, ka tām jākalpo mācībām, attīstībai, izziņai, pasaules saprašanai. Runājot par šābrīža attālināto sazināšanos, visvairāk baidos no tā, ka ar laiku jaunā paaudze neatpazīs citu cilvēku reakciju, emocijas. Viņi redz tikai savus ģimenes locekļus un kādu draugu, ar ko kopā iziet ārā pastaigāties. Skolā jaunieši mācītos pazīt, vērtēt klasesbiedrus, pārējos skolēnus, skolotājus. Mani biedē iespējamā saskarsmes prasmju zaudēšana, paaudžu attālināšanās.
Joprojām mūsu ikdiena atkarīga no Covid-19, un acīmredzot mums jāpieņem šī dzīves patiesība. Arvien spēkā valdības noteiktie ierobežojumi, kuri sabiedrībā rada neizpratni. Ja nedrīkstēja pirkt zeķbikses un cimdus, radās jautājums — kāpēc tas aizliegts? Vai tāpēc, ka pie šo preču stendiem ir visvairāk pircēju? Ierobežojumiem bieži trūkst loģiska pamatojuma. Nepamatoti aizliegumi atgādina agrāko laiku skolu — tā tas ir, un tā tam jābūt! Ja būtu objektīvs pamatojums, vai tad mēs nesaprastu? Vairums noteikti saprastu.
Ierobežojumi ir daudzās pasaules valstīs, bet valdības apjukušas, jo īsti nesaprot, ko darīt, lai gūtu vēlamo rezultātu — ierobežotu vīrusa izplatīšanos. Nevarējām iedomāties, ka 21. gadsimtā notiks kas tāds.
Man šķiet, ka ir daudz bailīgu cilvēku. Visi tie, kas vīrusa pastāvēšanu noliedz, negrib saprast, ka vakcinēšanās varētu ierobežot slimības izplatību, ir cilvēki, kuriem ir bail. Viņi norobežojas no problēmas, sakot pretējo. Esmu nolēmusi vakcinēties. Manas draudzenes ārstes jau vakcinējušās, un es viņām uzticos.
Ja cilvēks ir optimists, viņš visās situācijās paliks optimists. Atceros epizodi dokumentālajā filmā. Veca sieviete stāstīja, ka viņai ir dažādas slimības, tāpēc, saslimstot ar Covid-19 infekciju, šaubījusies, vai izķepurosies, tomēr saglabājusi cerību un izveseļojusies.
Šajā laikā šķiet, ka nenovērtējam cilvēka dzīvības vērtību. Ja saslimušais nav tuvinieks, mūs neuztrauc, kāds ir mirušo skaits. Vienalga 10, 20 vai vairāk slimības upuru, bet katrs no viņiem taču ir vienreizēja, unikāla pasaule.
Nesen mana meita un mazmeita Daugavmalā bija liecinieces jauniešu vieglprātībai — redzēja pusaudzes, kas pārgalvīgi pastaigājās pa trauslo ledu. Par laimi, viss beidzās labi. Diemžēl meitenes nesaprata, par ko uztraucas sievietes krastā, mēģinot sazvanīt viņu vecākus. Vieglprātības dēļ notika traģiskais nelaimes gadījums Talsu pusē, kad, vizinoties uz mašīnai piestiprināta maisa, gāja bojā četrpadsmitgadīga meitene.
Jau trīs gadu desmitus janvāris paiet barikāžu zīmē. 20. janvārī vadīju latviešu valodas stundu 6. klasei. Klasē bija skolēni, kuri varēja pateikt, kas ir barikādes. Esmu pateicīga tām ģimenēm, kurās vecāki un vecvecāki bērniem par tā laika notikumiem ir stāstījuši. Vienam zēnam vectētiņš bijis tajā vietā, kur sašāva Robertu Mūrnieku, braucis aiz viņa savā žigulītī. Stundas vērtība bija bērnos radusies personiskā vēstures sajūta, bet vislabāk to var veidot ģimenē.
Esmu ļoti pateicīga savam augstskolas grupas biedram Dainim Īvānam par to, ka dzīve viņam bija devusi sarežģītu un neiedomājami smagu uzdevumu, un viņš godam tika galā. Lai Dainim laba veselība un izdodas vēl daudz ko paveikt sabiedrības labā!
1991. gada janvārī biju dēla gaidībās, meitas mācījās 2. un 3. klasē, tādēļ barikāžu laikā tik aktīvi nevarēju piedalīties. Ļoti gribējās, lai viss izdodas. Jutām līdzi saviem kolēģiem — skolotājiem Leonam Līdumam, Arnim Rudiņam un citiem, kuri bija Rīgā. Toreiz bija izplatījušās baumas, ka vidusskolas puišus vēl varētu iesaukt padomju armijā, tādēļ vecākiem ieteicām, lai viņi uz skolu nenāk, padzīvo laukos, kamēr viss rimsies, gribējām viņus pasargāt, lai nekļūst par veltīgiem upuriem. Esmu laimīga, ka to tautas vienotības laiku piedzīvoju.
Pagājušās nedēļas aktualitāte bija Amerikas Savienoto Valstu prezidentu maiņa. Amatā stājās Džo Baidens. Jaunievēlēto prezidentu apsveikuši daudzu pasaules valstu līderi. Nezinu kritērijus, kā izvērtēt, vai Donalds Tramps bija labs vai slikts prezidents. Varu spriest tikai pēc tā, kā viņš uzvedās TV kameru priekšā. Man bieži Tramps radīja priekšstatu, ka ir paštaisns, nepieklājīgs, egocentrisks cilvēks — pūļa, nevis intelektuāli attīstītas sabiedrības līderis.
Pēc rosīgas darba nedēļas un sekošanas Latvijas un pasaules aktualitātēm nedēļas nogali pavadīju lauku mājās Aizkraukles pagastā, atjaunojot sava tēva pirms sešdesmit gadiem stādīto augļudārzu. Biju svaigā gaisā un uzkrāju spēkus nākamajam darba cēlienam.

Staburags.lv ARHĪVS

Katrs ir unikāla pasaule

Kategorijas