Ziemas peldētāju labsajūtai pa pēdām

2021. gada 26. janvāris 00:00

715

Arvien vairāk ūdenstilpju piekrastēs var manīt ziemai nosacīti neierastu ainu — peldētājus, kas smaidot brien aukstajā ūdenī. Tie ir roņi jeb ziemas peldes piekritēji, kas pārbauda savu fizisko un garīgo spēku, gremdējoties aukstajā ūdenī un gūstot no tā prieku.

Vienojas kopīgā peldē
Ziemas peldes pēdējos gados ieinteresējušas daudzus, roņu netrūkst arī mūspusē. Janvārī portālā Facebook.com izveidota domubiedru grupa “Daugavas ziemas roņi Aizkrauklē”. Tās biedri dalās iespaidos, pieredzē un ar izcirsto āliņģu koordinātām. Parasti roņi ūdenspriekiem nododas savās nelielajās kompānijās. Aizvadītajās brīvdienās grupas biedri sapulcējās uz lielāku kopēju peldi, kurā morālu atbalstu un sajūsmu par notiekošo no krasta guva arī “Staburags”. Kopējā pelde bija ieplānota peldvietā pie “Kapteiņa krodziņa”. Šeit āliņģi “aukstumsēdei” pirms pāris dienām izveidoja Zane Valaine. Koppeldes dienā ūdenslīmenis bija pacēlies, atraujot ledu piekrastē. Lai tiktu līdz āliņģim, vajadzēja brist ūdenī, tikt uz ledus un aiziet līdz āliņģim. Jau raugoties no krasta, bija aizdomas, ka tagadējā āliņģa atrašanās vieta, lai iegremdētos ūdenī, nebūs piemērota — pārāk dziļš. Teoriju praksē devās pārbaudīt Ina Aizupiete. Valaiņu pārim mašīnā bija kāpmes, Ina ar tām devās ceļā. Tikusi līdz āliņģim, viņa tās ielaida ūdenī, secinājums — nebūs, trepes pazuda tumšajā ūdenī, pārāk dziļš.
Krastā sagaida ar siltu tēju
Aizkraukles roņiem ir dažāda ziemas peldes pieredze, kāds ar pārtraukumiem peldas jau septiņus gadus, citam aizrit otrā sezona, vēl kāds ūdenī līst sācis vien šoziem, taču visi kā viens zina, ka šāds dziļums peldei nav piemērots. Viens no pirmajiem drošas peldes pamatnoteikumiem ir dziļums, no kura var ērti tikt ārā. Aukstais ūdens ietekmē ķermeni, visērtāk no āliņģa izkļūt, atsperoties ar rokām pret ledu vai kājām pret zemi. Otrs pamatnoteikums — nedoties peldēties vienatnē. Kopā pieredze ir patīkamāka un, galvenais, droša.
Atmetuši ieceri par āliņģi, roņi un nāras, kā sevi labprātāk dēvē dāmas, viens pēc otra izģērbās un brida ūdenī. Piekrastē ledus bija atkāpies vairākus metrus, vietas pietika atliku likām. Visilgāk ūdenī pabija Juris Špundzāns — septiņas minūtes. Pārējie roņi viņu sagaidīja krastmalā ar siltu tēju.
Piecas minūtes — cienījams sasniegums
Ziemas peldēšana ir sporta veids, norūdīšanās augstākā pakāpe, ar ko nodarbojas daudzi. Ar ziemas peldēšanu saprot iegremdēšanos ledū izcirstā āliņģī vai peldēšanu aukstā ūdenī, kura temperatūra ir zemāka par +10 grādiem. Ziemas peldēšanas sezona parasti sākas oktobra sākumā un beidzas marta beigās.
Ziemas peldes šogad kļuvušas par Gintas Riekstiņas un Mārītes Goršanovas kopīgu aizraušanos. Četru mēnešu laikā izlaista tikai viena diena. Draudzenes viena otrai ir lielākā motivācija, ja sauc, tad atteikt nevar. “Darām to sev, savam priekam. Necenšamies nevienam neko pierādīt,” teic Ginta, un Mārīte piebalso: “Tik apbrīnoju tos roņus, kas spēj ūdenī pavadīt piecas un vairāk minūšu. Tas ir cienījams sasniegums. Mēs vidēji ūdenī pavadām minūti, tik, cik jūtamies komfortabli.” Dienu pirms koppeldes Mārītei gadījās kuriozs — netika ārā no āliņģa. Labi, ka līdzās bija uzticamā draudzene. Līdzīgā pieredzē dalījās arī Mārtiņš Lielups, uzsverot, ka peldēties vienatnē iet nedrīkst un tas attiecas arī uz vasaras sezonu. “Temperatūras maiņa ietekmē organismu. Pēc izkarsēšanās pirtī un iziešanas sniegā var sareibt galva. Ziemas pelde var ietekmēt muskuļus, izkļūt no āliņģa var nebūt viegli, tādēļ peldēties vienam nevajag iet,” atgādina Mārtiņš.
Līdzi cimdi, zeķes
un speciālie apavi
Līdzi ņemamais inventārs peldētājiem atšķiras. Ja Mārtiņa saraksts ir pieticīgāks, drīzāk tāda nav, tad dāmas uzskaita vilnas zeķes, speciālos apavus, kas pasargā pēdas un kāju pirkstus, ērts apģērbs un dvielis. Šogad ziema lutina, peldētgribētājiem jānodrošinās ar cirvi vai zāģi, lai izveidotu āliņģi vai izkaltu ceļu ledū.
Ziemas peldētāju ir daudz, taču katrs to dara savā kompānijā. Koppelde bija pirmā reize, kad Aizkraukles roņi satikās vienuviet. Mārtiņš smej, ka pirmo reizi redz abas nāras sejā, pirms tam ziemas peldētāji viens otru manījuši tumsā pie āliņģa. Apkārtējo attieksme pret ziemas peldētājiem ir dažāda, netrūkst arī kuriozu. “Dienu iepriekš atbraucām uz āliņģi. Uz soliņa pludmalē tumsā sēdēja meitene. Piegājām klāt, pavaicāju, vai viss kārtībā, vai nevajag palīdzēt. Viņa atbildēja: “Nē, es vienkārši baudu skatu!” smej Mārtiņš. Mārīte stāsta, ka ir arī tādi cilvēki, kas, viņas ieraugot, saka, ka, skatoties vien uz abām draudzenēm, auksti kļūst.
Lielākais ieguvums roņiem ir pacilājošā, labā sajūta, kas pārņem pēc ziemas peldes. Kādam tas mazina stresu, palīdz atslābināties, citu uzmundrina un tonizē.
Putenis nenobiedē
Rūta Valaine par roni kļuva pirms gada — 18. janvārī. Pirmā iegremdēšanās notika mēnesi iepriekš, viņai tas bija izaicinājums — pierādīt sev, ka to var. Janvārī izaicinājums kļuva par rutīnu, kopā ar draudzeni peldēties brauca divas reizes nedēļā. “Sākām divatā, un pamazām mums piebiedrojās vēl draudzenes. Esam četras nāras, un, ja kādu reizi viena nevar vai negrib, tad vienmēr būs kāda, kura atsauksies. Kad ar Inesi Pastari izlēmām sākt ziemas peldes, par mūsu pirmo noskatīto vietu kļuva Daugavas augštece. Tajā janvāra dienā puteņoja. Biju jau ceļā uz norunāto peldvietu, zvana draudzene un saka, ka vajag atlikt, slikts laiks. Atrunāju. Aizbraucām uz peldvietu, priekšā vēja nogāzts koks. Likās, ka tās ir kādas zīmes, ka nevajag, bet turpinājām,” stāsta Rūta. Arī Inese spilgti atminas tās dienas notikumus: “Bija pusdienlaiks, bet puteņoja tā, ka viss bija satumsis. Rūta saka, vajag pareizi saģērbties, un viss būs labi. Domāju, man pūkainu peldkostīmu uzvilkt, vai?” smejas Inese, atminoties pirmo peldi. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ziemas peldētāju labsajūtai pa pēdām

Kategorijas