Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 22. janvāris 00:00

(69. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Lai kā puiši jautātu, mēs vakaru ar viņiem pavadīt nevēlamies, jo nav prātīgi skriet jaunos piedzīvojumos ar tādu sparu. Viņi aizved mūs uz smalku restorānu, kur pasūta sev maltīti, bet mēs, ieraugot cenas, pasūtām vien tēju. Beigās viņi saka — redz, vairs naudas neesot, vai varam maltīti izmaksāt, naudu rītdien atdošot. Tas mūs šokē, un neesam laimīgi par šādu vakara iznākumu. Puiši arvien atkārto, ka naudu atdos, bet par to ļoti šaubāmies. Tomēr apmulsumā neatsakām, jo kā nekā visu dienu mūs apkārt izvadājuši. Puiši mūs pievienojuši savos sociālajos tīklos, un nu vien atliek gaidīt līdz nākamajai dienai. Pēcāk paši sevi šaustām par to, ka esam samaksājuši 10 eiro par pakistāniešu maltīti, no otras puses — ekskursijas diena bija jauka. Īsti jauki neesam atvadījušies, jo esam neapmierināti par iznākumu un soļojam uz netālu esošo kaučsērfera māju. Pakistāna — katrs mirklis sagādā kādas emocijas. Tad tās ir jaukas, tad nejaukas, tad šokējošas un nesaprotamas, bet visas ir ļoti spilgtas, un liekas, ka tik daudz kas stāstāms un izdzīvots, it kā mēs būtu te jau nedēļu.
Ārā satumsis, ielās daudz nabadzīgo, un bērni skrien pakaļ, prasot naudu. Sasniedzam kaučsērfera māju, kur priekšā vēl viena kaučsērfere. 19 gadu veca vācu meitene uzreiz cītīgi sāk ar mums runāt un stāstīt savus piedzīvojumus. Trīs mēnešus pavadījusi Indijā, līdz beigusies vīza. Lai dabūtu jaunu Indijas vīzu, dienu bijis jāiziet no valsts, un meitene pārgājusi robežu uz Pakistānu. Kas noticis? Kā gribējusi atgriezties Indijā, lai turpinātu ceļu, robežsargi teikuši — vāciešiem robeža slēgta. Vienas dienas laikā puse Āzijas aizliegusi vāciešiem iebraukt trakā vīrusa dēļ. Un nu meitene ir bez Pakistānas vīzas Pakistānā. Zemes robežu šeit nav, jo vienīgā, kas bija vaļā, meitenei ir liegta. Pa gaisu lidot nevar, jo nav vīzas! Ko darīt? Visu dienu noraudājusi un nu saka, ies uz konsulātu prasīt padomu.
Savukārt mūsu draugs Islamabadā saka, drīzumā arī Lahore tiks slēgta, tāpēc mums ātri jātiek pie viņa. Liekas, ne tikai tas — arī ikvakara vētra pārrauj elektrību. Mūsu kaučsērferu nesatiekam, bet viņa pavāri mums jau sagatavojuši augļu plati, gardas vakariņas un tēju. Galva griežas no iespaidu un nesaprašanās pārpilnības.
Tā pienāk mūsu pēdējā diena Lahorē, lai arī te plānots atgriezties, jo lidojums mums no šejienes. Kaučsērfera darbinieki mums jau sagatavojuši lieliskas brokastis, bet pašu namatēvu atkal nesatiekam. Pasūtām autorikšu, kas mūs nogādā dzelzceļa stacijā. Puiši vakardien iztērēto naudiņu atdot netaisās, bet ko nu padarīt. Toties mūsu kaučsērfers padalījies ar mūsu numuru kaučsērferu grupā, un nu nāk visneticamākie piedāvājumi. Kāds pat aicina iepazīt SWAT darbu Pakistānas ziemeļos. Līdz tam vēl jātiek. Stacijā vilciena biļetes iegādāties ir ļoti viegli, mūs pat paņem bez rindas.
Bet nu jāapskata, kas vēl palicis! Divdesmit minūšu attālumā ir Deli vārti, kas ir senās pilsētas vārti, bet nokļūt līdz tiem ir īsts pārbaudījums. Pēc lietavām ielas pārvērtušās dubļu un atkritumu upēs, kamēr kustība pa tām nerimst. Moči, tirgotāji un vēl daži zvēri, kas turēti badā. Nokļūstam kādā tirgū, kas liekas kā industriālais rajons. Protams, mūs kārtīgi nopēta un atskatās, bet Deli vārtus sasniedzam.
Te senāk aizsākās pati pilsēta. Apkārt ir daudz policistu lieliem ieročiem. Mūs kāds vīrs uzrunā: jūs esat tie, kas no Latvijas? Tas mūs šokē — vai te tiešām ir tik maz tūristu, ka 20 miljonu lielā pilsētā mūs var pazīt? Izrādās, vīrs ir kaučsērferu grupā un atcerējies mūsu bildi. Tūliņ tiekam ielūgti uz tēju vīra audumu veikalā.
Dodamies caur Kašmiras tirgu, senāko tirgu pilsētā, un tad tiekam ievesti kādā labirintā un apsēdināti pie audumu kalniem. Tur vairāk iepazīstamies ar jauko puisi, kas nodarbojas ar audumu pārdošanu. Puisis pastāsta, ko vērts apmeklēt, kamēr malkojam tēju. Piektdiena gan neesot īstā diena pilsētas apskatei, jo Pakistānā piektdiena bieži ir brīvdiena, sevišķi mazākajos ciemos, un tad vietējie to pataisot par iepirkšanās dienu. Tā ir diena, kad visi dodas uz pilsētu, tāpēc Lahore kļūst īpaši aktīva. Savukārt mošejās iekšā tikt grūtāk, jo tad notiek svarīgākās nedēļas lūgšanas. Mums blakusesošu mošeju pat noīrējusi kāda delegācija.
Puisis pastāsta, kā Lahore aizsākusies, bet tad izaugusi no šīm nocietinājuma sienām. Tomēr interesanti, ka runājot viņš nemaz neskatās acīs — te, Pakistānā, vīrieši ir tādi piesardzīgāki. Roka tiek spiesta tikai vīriešiem, bet smaidus visi velta visiem. Vietējie ir jauki, bet, ja ārzemniekam jau ir kāds vietējais “gids”, tas netiek traucēts.
Runājam par to, kā Pakistāna pamazām attīstās tūrisma jomā, tomēr tas nav tik viegli. Piemēram, pirms diviem mēnešiem vēl kursējuši busi no lidostas, kurus tā arī nevarējām atrast. Tie bijuši no ķīniešu kompānijām, ar ko sanākuši strīdi. Tas pats tagad ar indiešu filmām — tās kinoteātros rādīt aizliegts, jo atkal starp šīm valstīm ir kādas politiskās nesaskaņas.
Pēc jaukas sarunas atgriežamies pilsētas izpētē un tiekam arī mošejā. Tur mūs noved pie kāda zārka pazemē, kur pāris musulmaņu jau nometušies ceļos. Mošejās vēl nav ieejas maksa, vien jāapsedzas ar lakatu. Pagaidām gan liekas, ka te pat vieglāk ieiet nekā attīstītās Malaizijas mošejās. Galvenais — atstāt pāris centu kurpju glabātājam. Ziedojumu nav žēl atstāt vietās, kur nav uzlikts desmitkārtīgais tūrista nodoklis.
Cilvēki turpina mums sekot, bet pie tā jau esam pieraduši. Noderīgajā telefona aplikācijā pasūtām nākamo transportu uz citiem vārtiem un senajiem dārziem. Tur gan atkal jāmaksā krietns tūrista nodoklis. Pārsteidzošā kārtā te atrodam četrus tūristus! Ar vieniem sanāk aprunāties ilgāk. Tie ir ungāri! Pakistānā vairs nevar uziet krievus, amerikāņus vai frančus kā citās tūristu iecienītās zemēs. Šo valsti apmeklē pavisam citas tautas! Ungāri te atbraukuši pie dēla, kurš strādā naftas nozarē.
Daži darbinieki dārzos šo to interesantu māk pastāstīt arī angliski, bet pārāk dziļi sarunās neielaižamies, jo papildus tūristu nodoklim neko neesam gatavi maksāt. Dārzi ir ierakstīti UNESCO, tomēr žēl skatīties, kā pār vecajiem mūriem vietējie mēģina pārrāpties, lai gan visur tiem vārti vaļā. Vēl viens izaicinājums ir tualete. Ja no rīta pēc tējas tualetē ieiets, tad skaidrs, ka nākamā reize varētu būt pēc stundām astoņām. Te tādas sabiedriskās tualetes nav! Restorānus, kur tāda ir, nav viegli atrast. Arī šajā ziņā esam norūdījušies.
Dienas vidū sākas sastrēgumi, un braucamie paliek dārgāki. Pa bedrainiem un pārpildītiem bezceļiem nokļūstam ēstuvē, ko atradām jau pirmajā dienā. Šajās zemēs ir tā — ja kaut kas labs atrasts, pie tā jāturas, jo nākamo var nākties ilgi meklēt. Tur pusdienojam par 2 eiro un tad dodamies atpakaļ pie kaučšērfera.
Ar to diena nebeidzas. Šķiet, visi Lahores kaučsērferi par mums jau zina, un viens mūs uzaicina vakariņās. Līdzi ņemam arī vācu meiteni, kas paliek tajā pašā namiņā, kur mēs. Satiekamies ar Usmanu, pakistānieti, kas par savu misiju uzņēmies ārzemniekiem radīt pozitīvu tēlu par šo zemi. Viņš saka, tad, kad ceļojis Eiropā, jutis, ka cilvēki bijuši noraidoši vien tāpēc, ka vīrs nācis no Pakistānas. Tieši tāpēc tagad cenšas satikt visus Lahorē iebraukušos, lai katram ko jauku par Pakistānu pastāstītu un parādītu. Viņš uzaicinājis arī kādu vācu puisi, kurš tāpat kā mūsu mazā vācu draudzene, neticis Indijā. Cik labi, ka Pakistāna vāciešus vēl pieņem!
Tā nu pavadām vakaru piecatā jaukā ēstuvītē. Dalāmies tiešām interesantos stāstos, un tracis ar mūsu vakardienas jauniešiem jau aizmirsies. Pie tam mājās mūs sagaida mūsu kaučsērfers, kurš burtiski jāmedī. Atkal saņemam vakariņas un parunājam par sarežģīto Paksitānas nodokļu sistēmu un vīra dzīvi kopumā. Diena bijusi piedzīvojumiem pilna, un Pakistāna mums sāk iepatikties.
Lahore ir Pundžabi provinces galvaspilsēta un lielākā pilsēta Pakistānā pēc Karači. Šī ir viena no Pakistānas turīgākajām pilsētām, un tiek teikts, ka tā ir arī viena no Pakistānas progresīvākajām un kosmopolītiskajām pilsētām. Lahori pārvaldīja dažādas varas, līdz 19. gadsimtā tā kļuva par Sikhu impērijas galvaspilsētu. Šī bija arī centrālā vieta, kur norisinājās Indijas un Pakistānas neatkarības kustība. Lahore ir galvenais izglītības centrs, un te ir Pakistānas labākās universitātes. Šajā pilsētā tiek radītas arī pakistāniešu filmas, ko te sauc par Lolivudu. Lahore ir Pakistānas sirds, un tiek teikts, ka tā ir apmēram 2000 gadu veca. Vairāk nekā 16 dialektos tiek runāts šajā pilsētā un apgabalā.
563. — 566. diena
Mostamies pie kaučsērfera, vilciens tikai vakarā. Mūs cienā ar gardām brokastīm, un atvadāmies no vācu meitenes, kas pārceļas pie cita kaučsērfera. Saka, visu Pakistānu ar kaučsērferiem vien izbraukusi. Dažreiz vienai meitenei neesot patīkami palikt pie puišiem, bet kopumā pieredze esot bijusi lieliska. 19 gadu vecā jauniete pat stopējusi šajā valstī, un tas liecina, ka Pakistānā nav tik traki, kā pasaule to pasniedz! Citi kaučsērferi, kuru grupai esam pievienojušies arī mēs, nu meklē rokā tos puišus, kas mūs ar vakariņām apmānīja — tā Pakistānā nedrīkstot palikt, ārzemniekam vienmēr esot jāpieredz tikai labākais!
No rīta pabeidzam iesāktos darbiņus un nofotografējamies ar visiem mūsu kaučsērfera darbiniekiem, jo katrs no viņiem vēlas ar mums bildi. Atvadāmies no mūsu drauga. Laiks doties. Pusdienojam vienīgajā ēstuvē, kas vēl joprojām mums un mūsu vēderiem patīk, un tad nokļūstam vilcienu stacijā. Te, tāpat kā Indijā, ir ļoti pārpildīts. Daudzi pakistānieši nāk klāt aprunāties, bet, tā kā Latviju neviens nezina, ar to arī visi jautājumi beidzas.
Īsto platformu mums palīdz atrast kāds angliski runājošs vīrietis, tad meklējam sēdvietu. Grūti orientēties sēdvietu ciparos, jo te oriģinālie nosvītroti, bet uz sienas uzrakstīti sēdvietu cipari ar flomāsteru — tā, lai uz katra dīvāna sēdētu nevis trīs, bet gan četri cilvēki. Mēs apsēžamies pie loga.
Līdz Islamabadai ir piecu stundu ilgs ceļš, un vilciens brauc tiešām ātri. Uz perona mūs sagaida Usama — mūsu draugs, kura dēļ esam ieradušies šajā valstī.
Kā izkāpjam no vilciena, ķeramies Usamam ap kaklu, bet viņš izvairīgi nosaka, ka Pakistānā tā nav pieņemts, un steidzina mūs kāpt auto, pie kura stūres ir šoferis. Usama ir datorzinātņu profesors Lahores Universitātē. Doktorantūru Usama pabeidza Eiropā ERASMUS studijās, un tur arī mēs iepazināmies. Usama jau divas reizes mūs apmeklējis Latvijā un pat pagodināja ar savu klātbūtni mūsu kāzās.
Mūsu draugs dzīvo 30 minūšu braucienā no Islamabadas. Tiekam nogādāti milzīgā divstāvu mājā, kur kopā ir vairāk nekā astoņas istabas, un katrā no guļamistabām ir arī atsevišķa vannasistaba. Māja gan ir auksta, jo viss taisīts no marmora, lai vasarā nebūtu jāmokās. Pakistānā vasara ilgst astoņus mēnešus, bet joprojām ir vēsais laiks, kad naktī temperatūra nokrītas līdz +12, kamēr pa dienu var būt arī +27 grādi. Pakistāna ir liela zeme, un temperatūra te variē. Ja valsts dienvidos jau tagad iesilst līdz +35 grādiem, tad kalnos ir arī -35.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas