Savas valsts sardzē ir joprojām

2021. gada 19. janvāris 00:00

277

Šogad aprit 30 gadu kopš 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā, kas bija nozīmīgs tautas pašapziņas laiks. Cilvēki bija apņēmības pilni nosargāt savu zemi un brīvību. Šajā laikā uz galvaspilsētu devās daudzi arī no Aizkraukles reģiona. Pļaviņietis Andris Zeps ir viens no viņiem un savas valsts sardzē ir joprojām.

Gatavi sadot tiem omoniešiem
Lai arī 30 gadi ir liels laika nogrieznis, spilgtākie brīži paliek atmiņā līdz pat katrai mazākajai niansei. Barikāžu nedēļā Andris kopā ar citiem pļaviņiešiem un apkārtējo pagastu cilvēkiem Rīgā bija divas reizes. Vispirms sargājuši telefona un telegrāfa centrāli, otrreiz atradušies pie Ministru padomes ēkas.
— Braucu kopā ar brālēniem Daini un Jāni. Bijām jauni puiši pēc dienesta armijā un ar lielu sparu sadot tiem omoniešiem. Kad jau mājās padzirdējām radio, kas notiek Lietuvā, un apšaude bija arī Rīgā, uzreiz bijām gatavi turp doties. Tolaik savā jaunības maksimālismā domājām, ka bez mums jau nu nekādi neiztiks un mēs ar visiem tiksim galā. Uz barikādēm bijām paņēmuši līdzi paštaisītas degbumbas, ar ko cīnīties pret omoniešiem. Kad bija brīvāks pēc noteiktā dežūras laika, staigājām pa Rīgu, meklējot viņus. Nesatikām, un grūti pat iedomāties, kas notiktu, ja būtu citādāk.
Kad neesi saskāries ar to, šķiet, ka uz pašu pusi lodes jau nelidos. Jauni un traki bijām, — ar smaidu atceras Andris.
Bijis gan viens notikums barikāžu laikā, kad izdevies likt lietā savu aktīvo darbošanās sparu. Gājuši garām Baltijas kara apgabalam, ko sargāja padomju armijas desantnieki.
— Mēs taču arī nesen bijām dienējuši, piegājām parunāties — no kurienes katrs, ko domā par notiekošo, lai tik nedomā šaut cilvēkus. Puiši apgalvoja, ka to nedarīs.
Tā runājoties, aizkavējām viņus tik ilgi, ka virsnieks jau nāca viņus meklēt, — stāsta Andris.
Ar lielu vienotības izjūtu
Viņš atzīst, ka tolaik Rīgā bijis daudz cilvēku un valdījusi mierīga gaisotne. Visur dega ugunskuri, bija liels tautas atbalsts. Satraukuma barikāžu dalībnieku un apkārtējo vidū nebijis. Dzerta ne tikai tēja, bet arī kas stiprāks, palīdzot cilvēkiem sasildīties, bet, kā teic Andris, briesmu situācijā tas būtiski traucētu.
— Cilvēki jau neapzinājās sliktāko scenāriju, jo neko tādu nebija pieredzējuši.
Domāju, ja nebūtu Maskavas rīkojuma neaiztikt, mūs samaltu kā skaidiņas. Tas bija miermīlīgs protests ar nelieliem zaudējumiem, lai arī katrs ir smags, — saka Andris.
Tomēr par visu vairāk barikāžu dalībnieki atceras lielo vienotības izjūtu. Pļaviņietis teic, ka tolaik plecu pie pleca bijuši ar cittautiešiem, un žēl, ka vēlāk viņiem pagrieza muguru, kas nebija pareizi, un tagad, visticamāk, izjūtam sekas.
Kad barikādes bija aiz muguras, skats bija tikai uz priekšu ar lielām cerībām, ka viss notiks tikai uz labu. Nedaudz no sliedēm izsita augusta pučs tajā pašā gadā, bet pēc tā viss nostabilizējās. Var jau dažādi vērtēt aizvadītos 30 gadus, un ik pa laikam izskan jautājums — vai arī šobrīd varētu ko tādu sarīkot un cilvēki dotos uz barikādēm?
— Domāju, ka jā, un es noteikti to darītu atkal. Šādas akcijas jau nav par valdību, ko ne vienmēr atbalstām, bet savu valsti. Šobrīd varam brīvi runāt un darboties, tā ka viss atkarīgs no pašiem gan biznesā, gan politikā — cik čakli vai slinki esam. Pats būtiskākais, ka mums ir sava valsts, paši varam to veidot un izvēlēties sabiedrotos, — saka pļaviņietis.
Ik gadu ar īpašām izjūtām viņš piedalās barikāžu atceres pasākumos, un arī šogad tāds bija paredzēts, ko izjauca pandēmija. Lai arī attālināti, atmiņas par to dienu nozīmīgumu nav zudušas. Tagad ir cits ienaidnieks, ar ko cīnīties, tikai tas gan darbojas neredzami. Salīdzinot to laiku ar tagadējo, Andris atzīst, ka cilvēki neapzinās, kas patiesi ir briesmas, karš, un tagadējā mājsēde, ko daudzi uztver kā savas brīvības un demokrātijas ierobežošanu, tāds nieks vien ir. Viena liela daļa patrioti ir tikai vārdos un svinīgos pasākumos. Pabļaustīties gan ir viens, bet reāli cīnīties par savu valsti — kas cits.
Zemessardze kā otra ģimene
Padomju armijā Andris dienēja Gruzijā, kurp pavadīja obligātos divus gadus, bez iespējas pabūt mājās atvaļinājumā. Tā bija pilnīga izolācija no ārpasaules ar tā laika ideoloģiju. Par brīvības vēsmām Latvijā un citās valstīs nebija nekādas nojausmas.
Par to mājinieki arī nestāstīja vēstulēs, jo nevarēja atklāti visu rakstīt. Vēstules stingri cenzēja. Andris bija kaut ko dzirdējis par organizācijas “Helsinki 86” darbošanos, bet Atmoda vēl bija jāgaida. Kad tā atnāca, notikumi strauji sekoja cits citam.
Šogad 30 gadu ir ne tikai janvāra barikādēm, bet arī Andra saistībai ar Zemessardzi.
Tolaik viņš saskatīja sevi šajā organizācijā, apzinoties savas spējas, potenciālu un vēlmi aizsargāt savu valsti. Tas bija laiks, kad modās tautas apziņa.
— Kad beidzu dienestu padomju armijā, teicu, ka ieroci vairs nekad mūžā rokās neturēšu. Iznāca citādāk, bet domāju, ka tā bija pareizā izvēle. Ar iegūtajām zināšanām un pieredzi esmu daudz aizsargātāks nekā jebkura civilpersona. Zinu, kā reaģēt krīzes situācijās, ko darīt, kur būt, ko iesākt ģimenei. Aiz manis ir arī citi zemessargi, un mums jāpaļaujas vienam uz otru, tāpēc nevaru izlaist nevienas mācības. Tas ir pienākums. Zemessardze ir arī kā liela ģimene, un, kādu laiku netiekoties, šķiet, ka pietrūkst kaut kā. Interesanta nodarbošanās, kas noder sev, ģimenei un valstij. Sākums gan bija spriedzes pilns, jo padomju armija vēl bija līdzās.
Tolaik paši pirkām gan ieročus un munīciju, gan formu. Tagad to visu izsniedz un vēl maksā, agrāk tā nebija, — saka Andris Zeps, kurš ir Zemessardzes 55. kājnieku bataljona 2. rotas seržants.
Bērni turpina iesākto
Zemessardzē dien arī Andra dēli Oskars un Mārtiņš, bet Raimonds un Patrīcija ir jaunsargi. Tā ir viņu pašu izvēle, par ko Andris ir lepns un priecājas. Viņš spriež, ka, darot pašam, bērni darbojas līdzi, piespiedu kārtā nekas nav bijis. Arī savas valsts patriotisms viņos ir. Tas daudz atkarīgs no vides, kur cilvēks aug un veidojas. Andris ar savējiem aktīvi iesaistās dažādos pasākumos, kas pauž bruņoto spēku nozīmi šodien un godina karavīru piemiņu visos laikos. Viņš aktīvi iesaistījies arī biedrības “Laime Saimē” darbībā, kas nodarbojas ar vēstures apzināšanu un saglabāšanu, kas Pļaviņās un tās apkārtnē ir ļoti bagāta. Par ilggadēju darbu Zemessardzē, kā arī par jaunās paaudzes iesaistīšanu pilsonisko atbildību veicinošās aktivitātēs, stiprinot patriotismu, Andris saņēma Pļaviņu novada domes apbalvojumu “Gada cilvēks Pļaviņu novadā 2019”.
Par nākotni Andris domā vienkārši — lai būtu labklājība, ir jāstrādā. Tā kā viņš ir arī uzņēmējs, tad atzīst, ka svarīgs ir valdības atbalsts un attīstību veicinoši likumi. Tomēr tas viss ir mainīgs, ko var veidot un labot. Savukārt vēsture un citu piemēri pierādījuši, ka, zaudējot valsti un neatkarību, tik viegli to neizdodas atgūt. Tāpēc ir jāstiprina savas pozīcijas un jāliek citiem noprast, ka neesam vāji. Nevar gaidīt tikai palīdzību no malas, pašiem vajadzīgs labi sagatavots spēks savā valstī. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Savas valsts sardzē ir joprojām

Kategorijas