Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 15. janvāris 10:34

(68. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Padzeram tēju un spriežam — vai nu mūs apmāna, vai arī Pakistāna nebūs tik lēta, lai arī nabadzīga, jo maksājam 50 centus par mini krūzīti. Arī viesnīcas nav lētas. Jāmaksā 10 eiro par ļoti vienkāršu, Vjetnamā maksājām 2 — 4 eiro par glaunu gultasvietu.
Atveram kādu hostelī paņemtu grāmatu, kam aizmugurē ir angļu—krievu vārdnīca, un viens otram uzdodam vārdiņus, lai neaizmigtu. Tas ieinteresē vecāka gadagājuma pakistāniešus, un viņiem parādām krievu burtus. Protams, nekādas sarunas nesanāk, bet vietējie priecājas, ka ar viņiem tā komunicējam. Pamanām, ka inteliģentākie ir nedaudz atturīgi, bet vienkāršie nāk klāt, paglauda, pieskaras, uztaisa bildi. Daudzām ģimenēm ir pa sešiem—astoņiem bērniem, kas uzvedas kā džungļos.

Ir četri rītā, cilvēku mazāk nepaliek. Nāk miegs, nolemjam gulēt maiņās — pa pusstundai. Ārā auksts, temperatūra nokrīt līdz plus 15 grādiem, tinamies guļammaisos. Daudzi gan staigā basām kājām — brīnāmies, kā nesalst!

Sagaidām saullēktu, kas ir sešos rītā, un ejam meklēt busu, par ko esam lasījuši internetā. Izstaigājam visu lielo lidostas apkārtni, bet tādu neatklājam, un arī vietējie saka, busu neesot un tā esot valdības problēma. Jābrauc ar taksi.

Sākumā viss liekas sakopts, plašs, bet tad tuvojamies Lahores centram. Vai esam atgriezušies Indijā?! Ielās miskaste, smogs, vietējie čum un mudž gan kājām, gan velosipēdiem, močiem un pāris retajiem auto. Kaulaini zirgi, daudz mazāk suņu un vien pāris govju, kas ēd atkritumus. Taksists mums atzīstas, ka braucienu būtu varējuši dabūt par 3 eiro, ja ņemtu kādu autorikšu. Smejam, ka vīrs atbild taisnīgi uz mūsu jautājumu. Pagaidām vismaz vietējie liekas tādi diezgan jauki.

Mūs pieved pie viesnīcas. Paši to neatrastu, jo arī “City Hotel” angliskais nosaukums ir uzrakstīts urdu valodā. Tā ir arī ar daudziem citiem starptautiskiem nosaukumiem, kā atklājam vēlāk. Tiekam aizvesti uz istabu. Oho, nu tas ir kas… negaidīts. Paklāji cigaretēm izdedzināti, saraustīti, aizkari sapelējuši, gultas baltie pārvalki melniem pleķiem... Mums saka, istabai nav atslēgas, to dosies izgatavot, bet somas te varam atstāt, jo esot videonovērošanas kameras. Nē, labāk tad ņemsim citu istabu. Mūs uzved stāvu augstāk, kur ir divas atsevišķas gultas. No istabas uzreiz tiek izdzīts kāds opis, kas tur jau iegājis dušā. Vairs nav tualetes poda, bet caurums grīdā, izsmēķi un pelni zem gultām. Vienu nakti izturēsim.

Mūsu pases tiek paņemtas ķīlā, kamēr atradīsim bankomātu, lai samaksātu. Par laimi, to atrodam ātri, un bankomāts arī darbojas. Līdz bankomātam kāda tante paspēj mani noglaudīt. Labi gan, ka ārā ir vēsi, un tas netraucē vilkt garās bikses un džemperi. Ne visas sievietes te staigā melnos, garos apmetņos. Te gluži kā Indijā viņas valkā spožas, vizuļojošas drānas, dažas apsedz visus matus, citas neko nepiesedz.

Samaksājam par istabu un nospriežam, ka te otru nakti nepaliksim. Dodamies ielās. Tās ir netīras. Tiešām netīras, bedrainas, akmeņainas, atkritumiem pilnas. Pilnas transportlīdzekļiem, cilvēkiem. Liekas, esam atgriezušies Indijā. Tikai neattīstītā Indijā. Tas ir kaut kas ekstrēms. Uzraksti parādās tikai urdu valodā, bet atklājam citas viesnīcas, kas ir arī tādās pašās cenās kā tā, kur paliekam, tikai nedaudz civilizētākas.

Visu rakstu lasiet laikraksta "Staburags" 15. janvāra numurā.

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas