Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 15. janvāris 00:00

(68. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Ne visi uzreiz uzdrošinās skriet klāt un jautāt pēc bildes. Ir tādi, kas atnes savu bērnu un lūdz mums viņam paspiest roku. Ir tādi, kas no attāluma it kā fotografējas, bet tā, lai mēs vienmēr būtu fonā, un ir drosmīgākie, kas atnāk palūgt foto. Dažreiz tiekam nobildēti tikai mēs, citu reizi tiek sasaukta visa ģimene, kas sasēžas mums apkārt un tad rindās visi stāv un fotografējas ar mums kā ar koalas lācīti zoodārzā.
Padzeram tēju un spriežam — vai nu mūs apmāna, vai arī Pakistāna nebūs tik lēta, lai arī nabadzīga, jo maksājam 50 centus par mini krūzīti. Arī viesnīcas nav lētas. Jāmaksā 10 eiro par ļoti vienkāršu, Vjetnamā maksājām 2 — 4 eiro par glaunu gultasvietu.
Atveram kādu hostelī paņemtu grāmatu, kam aizmugurē ir angļu—krievu vārdnīca, un viens otram uzdodam vārdiņus, lai neaizmigtu. Tas ieinteresē vecāka gadagājuma pakistāniešus, un viņiem parādām krievu burtus. Protams, nekādas sarunas nesanāk, bet vietējie priecājas, ka ar viņiem tā komunicējam. Pamanām, ka inteliģentākie ir nedaudz atturīgi, bet vienkāršie nāk klāt, paglauda, pieskaras, uztaisa bildi. Daudzām ģimenēm ir pa sešiem—astoņiem bērniem, kas uzvedas kā džungļos.
Ir četri rītā, cilvēku mazāk nepaliek. Nāk miegs, nolemjam gulēt maiņās — pa pusstundai. Ārā auksts, temperatūra nokrīt līdz plus 15 grādiem, tinamies guļammaisos. Daudzi gan staigā basām kājām — brīnāmies, kā nesalst!
Sagaidām saullēktu, kas ir sešos rītā, un ejam meklēt busu, par ko esam lasījuši internetā. Izstaigājam visu lielo lidostas apkārtni, bet tādu neatklājam, un arī vietējie saka, busu neesot un tā esot valdības problēma. Jābrauc ar taksi.
Sākumā viss liekas sakopts, plašs, bet tad tuvojamies Lahores centram. Vai esam atgriezušies Indijā?! Ielās miskaste, smogs, vietējie čum un mudž gan kājām, gan velosipēdiem, močiem un pāris retajiem auto. Kaulaini zirgi, daudz mazāk suņu un vien pāris govju, kas ēd atkritumus. Taksists mums atzīstas, ka braucienu būtu varējuši dabūt par 3 eiro, ja ņemtu kādu autorikšu. Smejam, ka vīrs atbild taisnīgi uz mūsu jautājumu. Pagaidām vismaz vietējie liekas tādi diezgan jauki.
Mūs pieved pie viesnīcas. Paši to neatrastu, jo arī “City Hotel” angliskais nosaukums ir uzrakstīts urdu valodā. Tā ir arī ar daudziem citiem starptautiskiem nosaukumiem, kā atklājam vēlāk. Tiekam aizvesti uz istabu. Oho, nu tas ir kas… negaidīts. Paklāji cigaretēm izdedzināti, saraustīti, aizkari sapelējuši, gultas baltie pārvalki melniem pleķiem... Mums saka, istabai nav atslēgas, to dosies izgatavot, bet somas te varam atstāt, jo esot videonovērošanas kameras. Nē, labāk tad ņemsim citu istabu. Mūs uzved stāvu augstāk, kur ir divas atsevišķas gultas. No istabas uzreiz tiek izdzīts kāds opis, kas tur jau iegājis dušā. Vairs nav tualetes poda, bet caurums grīdā, izsmēķi un pelni zem gultām. Vienu nakti izturēsim.
Mūsu pases tiek paņemtas ķīlā, kamēr atradīsim bankomātu, lai samaksātu. Par laimi, to atrodam ātri, un bankomāts arī darbojas. Līdz bankomātam kāda tante paspēj mani noglaudīt. Labi gan, ka ārā ir vēsi, un tas netraucē vilkt garās bikses un džemperi. Ne visas sievietes te staigā melnos, garos apmetņos. Te gluži kā Indijā viņas valkā spožas, vizuļojošas drānas, dažas apsedz visus matus, citas neko nepiesedz.
Samaksājam par istabu un nospriežam, ka te otru nakti nepaliksim. Dodamies ielās. Tās ir netīras. Tiešām netīras, bedrainas, akmeņainas, atkritumiem pilnas. Pilnas transportlīdzekļiem, cilvēkiem. Liekas, esam atgriezušies Indijā. Tikai neattīstītā Indijā. Tas ir kaut kas ekstrēms. Uzraksti parādās tikai urdu valodā, bet atklājam citas viesnīcas, kas ir arī tādās pašās cenās kā tā, kur paliekam, tikai nedaudz civilizētākas.
Ejam ēstuvē un, kā prasām ko veģetāru, tiekam nosūtīti tālāk. Mūs nesaprot. Atrodam kādu reāli normālu vietu, kur, pateicoties iepriekšējai pieredzei Indijā, saprotam, ka “aloo paratha” ir kartupeļu plācenis, un tā saņemam labu un drošu maltīti. Tam klāt tikko uz uguns gatavotu tēju un kafiju. Jāatceras, ka te visiem patīk salds, un arī mazākajā krūzītē kafijai vietējie pievienos trīs karotes cukura. Pēc maltītes iestājas vēl lielāks nogurums, jo negulēta nakts.
Apstaigājam vistuvāk sasniedzamās vietas. Tas ir Lahores muzejs, kur atklājam, ka internetā norādīta cena ir trīsreiz augstāka, tāpēc nemaksājam par muzeju, kas noteikti nebūtu tik aizraujošs. Izstaigājam tirgus ielas, kas rīta agrumā vēl īsti nav rosīgas. Liekamies uz auss. Četras stundas miega dod nelielu enerģijas devu, lai kārtīgāk papētītu šo zemi. Pakistānā mīt 207 miljoni cilvēku, no kuriem mazāk nekā puse prot lasīt. Vidējais iedzīvotāju vecums ir 20 gadi. Mūsu pakistāniešu draugs, kas mūs pēc trim dienām gaida galvaspilsētā, saka, Lahore ir tūristu pilsēta, tad mēs viņu nesaprotam — esam te vienīgie un saņemam savu daļu uzmanības. Lai arī kārtīgi iesauļojušies, mums tie, kas kaut ko angliski var “izspiest”, jautā, vai visi no mūsu pasaules daļas tādi bāli?
Viesnīcā ir televīzija, kur ir tā — 3 minūtes filma, 1 minūte reklāma, 3 minūtes filma, 10 minūtes reklāma. Un tā tas atkārtojas. Filmas ir tikai urdu valodā. Labā ziņa, ka atsaucies kaučsērfers. Ceram, ka nākamās divas naktis būs vieglākas, lai arī te nekas viegli nebūs. Vien vakars šķiet jau nedaudz saprotamāks. Pirmie iespaidi? Šī ir kā Indija tikai bez govīm un veģetāram ēstuvēm. Indija bez tempļiem un bez tās senās vēstures un garīguma, kas ir tieši tas, kas tai piedod pievilcību. Tieši pateicoties Indijas pieredzei, mākam te izdzīvot. Bez tās Pakistāna būtu kas šokējošs. Šī ir Indija ar mošejām, zeme, kas pagaidām mums ir viens liels izaicinājums.
Vakariņas ieturam drošajā vietā, ko esam atraduši, un pēc kuras arī vēders vēl nestreiko. Vietējiem tur esam dīvaini — tad tie cimperlīgie “baltie” negrib cukuru, tad kaut ko vēl grib ņemt līdzi, tad ēst uz vietas un vispār vēl bez gaļas. Mūsu maltītes laikā sākas negaiss ar kārtīgu lietu. 20 minūtes soļojam atpakaļ un izmērcējam vienīgās drēbes. Ielas pārvērtušās par upēm, kurās peld atkritumi.
Salijuši atgriežamies, lai atkal pagulētu. Jāuzņem enerģija. Šai zemei tā tiešām būs nepieciešama. No rīta izrakstāmies un uzzinām par kādu labu aplikāciju. Izrādās, Pakistānā pat autorikšas iespējams pasūtīt internetā! Nokļūstam līdz kaučsērfera namiņam. Tas ir iespaidīgs. Mūsu 62 gadus vecais pakistānietis ir nodokļu konsultants un dzīvo varenā ēkā, kur arī strādā. Viņam ir privātais šoferis, vairāki pavāri un istabas tikai kaučsērferiem. Interesantākais, ka vīram nemaz nav laika aprunāties ilgāk par 5 minūtēm. Saruna ir ļoti oficiāla, un tad mums tiek ierādīta istaba un piešķirts šoferis, kas mūs nogādā līdz SIM kartes iegādes vietai.
Pirms ieiet mobilo sakaru operatora birojā, mums izmēra temperatūru. Tad saņemam numuriņu un gaidām rindā ar citiem pārsteigtiem pakistāniešiem. SIM karti dabūt nav tik viegli. Ja pases ir derīgas, tad jāuzrāda vīza, kuras mums nav līdzi. To uzrādīt no telefona nav iespējams, tāpēc mums “jālogojas” savā kontā no darbinieku datora, kas parasti netiek atļauts. Arī parole visām pieejām aizmirsusies, kas jānomaina turpat. Par laimi, darbinieki ir ļoti pacietīgi — pat tad, kad paši jau atmetam ar roku, tie skubina mūs procesu nesteidzīgi pabeigt. Pēc pusotras stundas SIM karte rokā.
Meklējam kādu braucēju, lai nokļūtu līdz Lahores cietoksnim. Mūs apstāj daudzi, jo te angliski neviens nerunā, un tad tie palīdz cits citam saprast, uz kurieni “baltais” vēlas doties. Piestāj kāds auto, un divi jaunieši skaidrā angļu valodā saka, ka var mūs uz turieni aizvizināt bez maksas. Auto iekšā gan sēž vēl divi pakistānieši, bet viņus ātri izsēdina, lai atbrīvotu vietu mums. Jautājam, vai tā gadījumā nav tāda draudzīga nolaupīšana, bet viss esot kārtībā.
Izrādās, 19 un 23 gadus vecie jaunieši nāk no bagātām ģimenēm un tāpat vien braukā apkārt. Tā kā rietumnieks ir kas neredzēts, par mums te visi gatavi pacīnīties. Vienam vīram radi politiķi, bet tēvs policists. Pakistānā par policistu esot grūti kļūt, bet, kad no 50 tūkstošiem pieteikumu valdība atlasa 50, kā te ierasti notiek, tad visa vara rokās. Policisti Pakistānā varot visu, tāpēc arī daudziem tā esot sapņu profesija.
Par Pakistānu uzzinām daudz, mums tiek izrādītas visas interesantās vietas pa ceļam uz pilsētas vecāko daļu un tik daudz kas pastāstīts, ka tagad vienkārši visu nav iespējams atminēties. Tas viss notiek šajā braucienā ar svešiem puišiem svešā auto. Liekas, ka Pakistānā cilvēki ir draudzīgi. Puiši apstiprina, ka paši studē dārgā skolā, bet 70% no valsts iedzīvotājiem nav izglītoti, līdz ar to arī angliski nekomunicē. Iepriekšējā valdība vienmēr daudz domājusi par infrastruktūru, bet nu pirmoreiz ir tā, ka vairāk uzmanības pievērsts izglītībai un veselības aprūpei.
Ceļš līdz Lahores cietoksnim ir traks, vienkārši viss sastrēdzis. Mums tiek paskaidrots, ka te vietējie negaida — ar moci sprauksies it visur, lai tikai tiktu uz priekšu. Tā arī ir. Haoss gluži kā Indijā, tikai bez govīm.
Sasniedzam apskates objektus, uz kuriem būtu aizbraukuši taksometrā. Abi puiši vēlas mums nākt līdzi, jo paši sen neesot šo vietu apskatījuši, un tā arī kopā izpētām milzīgo kompleksu. Sākam ar Pakistānas “Eifeļa torni”, kas tika uzcelts par godu Pakistānas pasludināšanai, turpinām ar galveno pilsētas mošeju, kur apskatām arī korānu, izrakstītu zelta un sudraba diegiem, un pili, kur reiz dzīvoja sultāni un rīkoja ziloņu cīņas. Nespējam noticēt, ka šajā kompleksā sastopam pirmo ārzemnieci, kas ir no Lietuvas! Šādā valstī satikt kaimiņu ir kas patiešām īpašs. Dāma esot atbraukusi uz drauga kāzām. Neparasti? Protams. Saka, Pakistānu noteikti iemīlēsim.
Mūs ik uz soļa izseko cilvēku pūļi, fotografējamies daudz. Viens pat paķer Arčas roku un, nelaižot vaļā, jautā, kādu krēmu lietojam, ka esam tik balti. Bet ar šiem diviem gidiem, kas pēkšņi uzradušies, ir nedaudz vieglāk. Protams, mums par ieeju visur jāmaksā 10 reizes vairāk nekā vietējiem, bet viss ir apskates un pieredzes vērts. Pēc četrām stundām sakām, ka nu mums laiks atgriezties pie kaučsērfera. Puiši gan bija tiešām sacerējušies izrādīt mūs visiem saviem draugiem, saka, arī alkoholu Pakistānā viņi var nopirkt. Vien tā lieta — ja musulmanis tiek pieķerts lietojam stipro dziru, uzreiz tiek sēdināts cietumā, bet kristietim viss esot kārtībā. Taču legāli neko nepārdod.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas