“Esmu pateicīga dzīvei”

2021. gada 15. janvāris 00:00

508

Aizkrauklieti Ināru Gaili, cilvēku ar iekšējo eleganci un inteliģenci, pazīst daudzi. 22 gadus viņa skolā mācīja latviešu valodu un literatūru, četrus sasaukumus bija Aizkraukles pilsētas un pēc tam arī Aizkraukles novada domes deputāte, 19 gadus vadīja novada sociālo dienestu, bet sociālajā darbā pavisam strādāja 26 gadus. Beidzot aktīvā darba gaitas, Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums viņai pasniedza Atzinības rakstu par ilggadējo ieguldījumu pilsētas un novada attīstībā.

Literatūra uzvar sportu
— Vai esat dzimusi Aizkrauklē?
— Nē, mana dzimtā puse ir Zasā, bērnība un skolas gadi aizritēja Aknīstē. Mamma strādāja tirdzniecībā, bet tētis bija populārs fizkultūras skolotājs, sportists ar labiem sasniegumiem diska mešanā un lodes grūšanā. Tētis nomira agri — kad man bija 12 gadi, māsai Anitai — 11, un mamma mūs audzināja viena pati. Tētis ieaudzināja mīlestību pret sportu, abas ar māsu daudz sportojām. Bijām aktīvas meitenes — dejojām, dziedājām, es spēlēju arī teātri. Atceros, ka, gatavojoties žetonvakaram, savai klasei uzrakstīju ludziņu un paši to arī iestudējām — par to, kā iztēlojamies savas nākotnes vīzijas, meklējam nākotnes profesiju. Katrs atklāja, par ko grib kļūt.
— Par ko jūs gribējāt kļūt?
— Tā kā aizrāvos ar sportu, rajona izlasē spēlēju volejbolu un piedalījos republikas vieglatlētikas sacensībās sporta biedrības “Vārpa” izlasē, vidusskolas gados ilgi šaubījos, vai mācīties Fizkultūras institūtā vai filologos literatūru. Tolaik Aknīstē strādāja jauna latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilze Maldone, kas mani ļoti aizrāva, un literatūra uzvarēja sportu. Latvijas Universitātē studēju filoloģiju un piedalījos sacensībās augstskolas komandā. Salikums “filoloģe un sportiste” bija diezgan rets, un savā kursā tāda biju vienīgā.
— Kāds bija jūsu personiskais rekords, piemēram, tāllēkšanā?
— Apmēram 5,60 metri. Aknīstes vidusskolā mani sasniegtie rekordi ļoti ilgi turējās nepārspēti.
— Sportojāt arī pēc augstskolas beigšanas?
— Pēc augstskolas spēlēju volejbolu un startēju vieglatlētikā rajona sacensībās, vēlāk senioru grupā kopā ar Annu Lulli un citām sportistēm.
— Varbūt sportojot iepazināties ar savu nākamo vīru — sportistu Juri Gaili?
— Satikāmies vienā pasākumā. Arī viņš sportoja, spēlēja handbolu. Tam bija nozīme, zināju, ka par vīru gribētu cilvēku, kam patīk sports. Mēs abi augstu vērtējam sportiskās aktivitātes.
— Bet ko visaugstāk vērtējat viņā?
— Svarīgākais ir, ka cilvēkam var uzticēties un uz viņu paļauties.
Pirmā klase kā pirmā mīlestība
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Mani nosūtīja darbā toreizējā Stučkas vidusskolā, jo mamma te dzīvoja un strādāja par veikala “Daugava” vadītāju. Vīrs bija pabeidzis Politehnisko institūtu un sāka strādāt telefonu aparātu rūpnīcā par inženieri. Augustā vidusskola jau bija sadalīta latviešu un krievu plūsmā, un mani norīkoja darbā toreizējā 1. vidusskolā, kur bija krievu apmācības valoda.
— Vai skolā bija grūti iejusties nelatviskā vidē?
— Cilvēku tautību neesmu šķirojusi — Aknīstē kaimiņos dzīvoja krievu ģimene, satikām ļoti labi, īpaši negatīva attieksme kā tolaik daudziem citiem man nebija. Ir mentalitātes atšķirības, krievu tautības cilvēki ir sirsnīgāki, ne tik atturīgi savās emocijās kā latvieši, arī bērni. Tomēr iejusties šādā vidē nebija tik vienkārši. Par šo periodu man ir labas atmiņas. Centos mācīt ne tikai latviešu valodu, bet sniegt arī zināšanas par latviešu tradīcijām, folkloru, kultūru, dzīvesziņu. Uzmanības centrā man vienmēr bija skolēni, braucām uz muzejiem, teātra izrādēm, izstādēm. Iestudējām arī ludziņas, piemēram, žetonvakarā rādījām Annas Sakses “Pasakas par ziediem”.
— Bijāt arī klases audzinātāja?
— Audzināšanā bija trīs klases, divas audzināju no 5. klases, bet vienu — no 9. līdz 11. klasei. Par visām ir labas, nopietni pārdzīvojošas, jautras, smieklīgu situāciju un smaidu raisošas atmiņas, tomēr vislielākā saikne palikusi ar pašu pirmo audzināmo klasi, ar kuru tiekamies joprojām. Pirmā klase ir kā pirmā mīlestība. Varbūt tādēļ, ka mums bija ne pārāk liela gadu starpība — tikai 11 — 13 gadi.
— Jūsu “Facebook” profilā ir jautras, atraktīvas fotogrāfijas ar pieaugušajiem skolēniem.
— Regulāri sazināmies “watsapā”, cenšamies reizi gadā vasarā tikties. Jau skolas gados klasē bija viena ļoti aktīva meitene Nadežda, kura visus satur kopā arī tagad un organizē tikšanās, kad ir Latvijā, Aizkrauklē, kur dzīvo viņas māmuļa. Pati viņa dzīvo Vācijā. Labas attiecības ir arī ar pārējām audzināmajām klasēm.
Uz galda vienmēr puķes
— Bijušie skolēni atceras, ka jūsu kabinetā uz galda vienmēr bijušas puķes un dažādas kompozīcijas, arī ziemā.
— Jā, puķes viņi atceras!
— Kas jums devis tādu skaistuma izjūtu?
— Vectēvs, mammas tētis, bija mežsargs, daudz stāstīja par kokiem, akmeņiem, putniem, dzīvniekiem, puķēm, un mani tas viss interesēja. Viņš man deva dabas skaistuma izjūtu, savukārt mamma — krāsu, gaumes izjūtu. Man patika vienkāršu apģērbu izdaiļot ar kaut ko skaistu, piemēram, krāsainu lakatiņu, un vēlāk manas skolnieces sacīja, ka to visu no manis mācījušās.
— Zinu, ka jums vislabāk patīk maijpuķītes.
— Jo maijs ir mans mēnesis! Tajā ir mana vārda un dzimšanas diena. Tomēr neesmu tikai maijpuķīšu meitene, man patīk arī citi ziedi — hiacintes, puķuzirņi, mazās neļķītes, vijolītes, pļavas zaļums un kaut vissīkāko ziedu smalkais raksts. Vēl gerberas, jo tās bija manā kāzu pušķī 1973. gadā — toreiz tās Latvijā tikko parādījās.
— Vai bijāt stingra skolotāja?
— Biju mierīga, atšķīros ar savu latvisko raksturu. Nebiju ļoti stingra, varbūt stingrības man ir pietrūcis visā dzīvē. Man bija svarīgi zināt, kā skolēni jūtas — galvenais, lai viņi skolā justos labi. Arī toreiz bija bērni, kam mācības padevās grūtāk, viņiem bija jāapgūst speciālās programmas, vajadzēja saprast, kā viņi jūtas, un citiem klasesbiedriem mācīt empātiju, iejūtību. Tas nebija viegli.
— Kuri autori pašai vistuvākie?
— Māris Čaklais, Imants Ziedonis, Lija Brīdaka, Maija Laukmane. Ļoti patīk Kristīnes Mucinieces un Jāņa Straumes grāmata “Sajūtas”. Iesaku izlasīt! Man patīk lasīt arī kriminālromānus.
Lielākais deputātes sasniegums
— Kādēļ nolēmāt kļūt par deputāti, pievērsties sociālajam darbam?
— Likās, ka esmu sevi izsmēlusi. Vairāki skolēni regulāri bija guvuši labus panākumus valsts mēroga konkursos, olimpiādēs, šķita, ko gan es varētu vairāk sasniegt. Tie bija 90. gadi, nestabila politiskā situācija, par politiku radās domstarpības, strīdi ar dažiem skolotājiem, kas vēlāk no Latvijas aizbrauca. Apstākļi tā sakrita, ka saņēmu uzaicinājumu pamēģināt strādāt sociālajā jomā. Nodomāju — kāpēc gan ne.
— Sākāt kā sociālā inspektore. Kāds bija šis laiks?
— Latvijā 90. gadu sākums bija arī sociālā darba sākums. Tas bija interesants laika periods, dalījām apkures pabalstus uz lieliem rūtiņu papīra palagiem, kur bija sarakstīti māju dzīvokļu numuri. Pabalsti bija smieklīgi mazi — 10 — 15 lati. Tajā laikā avīzēs tika publicēti pabalsta saņēmēju, kā arī dzīvokļu parādnieku uzvārdi. Vērtējām, rūpējāmies, darījām un mācījāmies.
1996. gadā amatu savienošanas kārtībā biju bāriņtiesas priekšsēdētāja. Tolaik sociālo dienestu vadīja Irēna Žurzdina, pievienojās Skaidrīte Garnele, Mārīte Možeiko. 2002. gadā sociālajā dienestā bijām piecas darbinieces. Braucām uz Alūksnes sociālo centru pieredzē, jo līdzīgu sociālo centru gribējām veidot arī Aizkrauklē. Kā deputāte ar atbalstītājiem panācām to, ka bērnudārza “Pasaciņa” ēku nepārdod, bet izveido sociālo centru un blakus dienesta viesnīcu. To uzskatu par sava kā deputātes darba lielāko sasniegumu. Pašlaik sociālajā centrā strādā 15 darbinieku kopā ar tehnisko personālo.

Sliņķu paaudze — tikai maza daļa
— Varbūt ar pabalstiem ir izaudzināta sliņķu paaudze?
— Domāju, ka nē. Var piekrist, ka viena daļa, gan pati redzamākā, ir sliņķu paaudze, bet tā ir ļoti maza. Dažādu iemeslu dēļ daļa cilvēku 90. gados nespēja nostāties uz kājām, pārmaiņu laikā atrast savu vietu dzīvē, ieslīgstot alkoholismā un citās problēmās. Cik dažāda ir pasaule, puķes, koki, tik dažādi ir cilvēki, kas tajā dzīvo. Palīdzēt var tad, ja cilvēks pats to grib. Ir cilvēki, kuriem īstajā brīdī ir vajadzīgs grūdiens, atbalsts, ieteikums, pabīdīšana, padoms. Diemžēl ir tādi cilvēki, kuriem atbalsts, uzraudzība nepieciešama regulāri, ilgstoši, tas saistīts ar veselības problēmām, sociālo prasmju trūkumu, nespēju orientēties jaunās, sarežģītās situācijās un nespēju apgūt jauno, tajā skaitā jaunās tehnoloģijas. Ir vajadzīgi dažādi sociālie pakalpojumi, grupu nodarbības, ģimenes asistenti, atbalsta personāls, mentori. Tādas ģimenes ir, bija un būs visā pasaulē, arī Latvijā. Problēmas rada arī vienkāršu darba vietu trūkums.
— Vai Aizkrauklē vajadzētu dienas centru bērniem un jauniešiem, kur mācīties dažādas prasmes, ja ģimene tās nedod?
— Mūsu sapnis ir bijis, lai būtu dienas centrs dažādām iedzīvotāju grupām, ne tikai cilvēkiem ar garīgās attīstības un funkcionāliem traucējumiem un senioriem, bet arī bērniem, jauniešiem. Saistībā ar deinstitucionalizācijas plānu iecere pamazām sāk īstenoties. Skola visas jomas nevar aptvert, noteikti vajadzētu izglītot bērnus un jauniešus dažādos dzīves un arī sadzīves jautājumos.
Vajadzīga daudzu īpašību buķete
— Kādam jābūt sociālajam darbiniekam?
— Sociālajā darbā nepieciešamās zināšanas, sociālā darba metodes apgūstot, cilvēks ir apguvis profesiju un var kļūt par labu speciālistu. Tomēr uzskatu, ka akadēmiskā izglītība kādreiz deva plašāku skatu uz dzīvi, problēmām. Ļoti svarīgas ir arī katra darbinieka cilvēciskās īpašības, jābūt empātijai, prasmei uzklausīt, vēlmei palīdzēt citiem, lielai pacietībai, psiholoģijas zināšanām, prasmei izvērtēt cilvēkus, jo bieži vien viņiem gribas par sevi radīt labāku iespaidu, nekā ir patiesībā. Lai grūtībās nokļuvis cilvēks pats dotos tālāk, viņam jāpalīdz. Ja arī konkrētā problēma nav mūsu kompetencē, jāiedziļinās un jānorāda virziens, kur meklēt palīdzību. Ļoti palielinājies administratīvā darba apjoms, daudz laika prasa datu ievade, papīru lietas.
Esmu ļoti pateicīga dzīvei par šiem gadiem, kas bijuši ļoti dažādi — gan interesanti un jautri, gan smagi — ar pārdzīvojumiem un šaubām. Vienmēr esmu lepojusies ar savu kolektīvu un no sirds saku paldies savām meitenēm — kolēģēm par viņu apzinīgo attieksmi pret darbu, iniciatīvu, izdomu un izturību. Pateicos par palīdzību un par to, ka vienmēr varēju uz viņām paļauties. Ar smaidu un nelielu nostalģiju atskatos uz mūsu interesantajiem, humora un izdomas pilnajiem “relaksācijas” pasākumiem. Noteikti gribu pateikt paldies par sadarbību, atbalstu, atsaucību, palīdzību, padomu kolēģēm Baibai Tālmanei Koknesē, Valentīnai Babrei Pļaviņās, Evijai Elksnei Jaunjelgavā, Ivetai Arājai Neretā, Jekaterinai Bezdežskai Skrīveros, kā arī Jēkabpils sociālajam dienestam.
Vara tevi nepaaugstina
— Ko jūs visaugstāk vērtējat apkārtējos cilvēkos?
— Godprātību un iejūtību. Nepatīk augstprātība, netaktiskums, sevis pārvērtēšana un izcelšana. Daudziem pēdējo laiku “produktiem” par katru cenu vajag tikt uz priekšu, nerēķinoties ar citiem. Jebkurā kolektīvā ir ļoti svarīgi katram samērot savas vajadzības un vēlmes ar darbabiedru vajadzībām. Jābūt labā sazobē kā zobratiņiem agrāko laiku pulksteņu mehānismos. Nevajag būt augstprātīgiem jebkādos amatos, jo tu esi cilvēks, un vara tevi nepaaugstina. Tajā saulē nav nozīmes ne varai, ne amatam, ne naudai, jo to visu līdzi nepaņemsi. Šķiet, pati neesmu bijusi augstprātīga, gāju un darīju. Jā, vēl patīk, ja cilvēks prot ar smaidu paskatīties uz dažādām dzīves situācijām un arī uz sevi.
Pirmajā sasaukumā vienīgā sieviete
— Vairākus sasaukumus bijāt arī domes deputāte, domes priekšsēdētāja vietniece.
— Cilvēki ir novērtējuši mani kā darbinieci, kā cilvēku, paldies viņiem par to! Pirmajā sasaukumā biju vienīgā sieviete. Domāju, ka sievietes ir elastīgākas, izturīgākas, objektīvākas pretstatā vīriešiem, kuriem, saprotot nepareizu rīcību, ir grūtāk atkāpties, atteikties, atzīt kļūdas. Tomēr kopdarbā var sasniegt labu rezultātu. Esmu pieredzējusi trīs domes vadītājus — Andri Antānu, Vilni Plūmi un Leonu Līdumu. Viņi visi viens no otra ir pārņēmuši iesāktos darbus. Piemēram, tagad Aizkrauklē ir zemākais siltumenerģijas tarifs, bet sākums tam bija Andra Antāna laikā, kad tika rekonstruēta siltumtrase un daudzi cilvēki dusmojās par izraktajām ielām. Šobrīd ir prieks par paveikto novada attīstībā.
— Ja jums nebūtu bijusi iespēja kļūt par skolotāju, deputāti, sociālā dienesta vadītāju, tad ko citu varbūt izvēlētos?
— Interesanta likusies policijas izmeklētāja profesija — sociālā dienesta darbā bijušas vajadzīgas arī izmeklēšanas prasmes. Varbūt būtu žurnāliste, jo šī joma mani jaunībā interesēja, taču tieši tajā gadā žurnālistos nevienu neuzņēma, bet citu gadu pietrūka uzņēmības mēģināt iestāties. Patiktu arī stilistes darbs, vienmēr priecājos, ja redzu skaisti, gaumīgi ģērbušos cilvēkus, un palīdzu ar padomu, ja man to lūdz. Stiliste ir mana vedekla.
— Jūsu “Facebook” profilā ir vairāki iedvesmojoši citāti: “Tas, kurš ņem, piepilda plaukstas. Tas, kurš dod, piepilda sirdi.” “Nebaidies cilvēkiem teikt siltus vārdus un darīt labus darbus. Jo vairāk malkas ieliksi ugunskurā, jo vairāk siltuma saņemsi.” Man liekas, ka tie ir jūs raksturojoši vārdi. Vai tam piekrītat?
— Ar labiem vārdiem netaupos. Cenšos domāt labas domas, lai gan grūtos laikos tas bijis grūti arī man. Teikt labus vārdus un darīt labus darbus — tajā ietverta visa dzīves filozofija. Dzejnieks Māris Čaklais sacījis: “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Pievienojos viņa teiktajam un par sevi saku — man pieder bērnība, skolas gadi un darba gadi. Laimes stundas un nelaimes. Labi darbi un kļūdas. Draudzība un mīlestība, nodevība, sāpes un prieks. Smaga ir tāda nasta, smaga. Vari pat aizmirst, ka esi bagāts. Bet tā ir mana bagātība. Vienīgā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Ināra Gaile.
Dzimšanas laiks: 1950. gada 29. maijs.
Izglītība: absolvēta Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte.
Ģimene: vīrs Juris, dēli Andris un Atis. Mazdēls Ēvalds, kuram vārds dots par godu aktierim Ēvaldam Valteram.
Nodarbošanās: tikko pielikts punkts Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītājas darbam, tagad rūpes par teju 95 gadus veco mammu Lūciju Pupiņu, ģimeni.
Vaļasprieki: grāmatas, ziedi, visu dzīvi patikusi dejošana, sākot ar balles dejām un beidzot ar tautas dejām.

Staburags.lv ARHĪVS

“Esmu pateicīga dzīvei”

Kategorijas