Jauni standarti un notikumi

www.staburags.lv

2021. gada 12. janvāris 00:00

457

Kādreiz strādāju Rīgā, tad iepazinos ar nākamo vīru un laika gaitā pārcēlos uz Balviem. Pēc Jaun-
jelgavas vidusskolas absolvēšanas mācījos par ārsta palīgu. Tas ir cilvēks, kas var strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādē, nokārtojot papildu sertifikāciju, kļūstot par brigādes vadītāju. Divas reizes stājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai kļūtu par ārsti, bet, tā kā netiku budžeta vietā, šo ieceri atstāju priekšdienām, turpinot iesāktās mācības un strādājot “ātrajā” palīdzībā. Spriedze un slodze, kā arī darba intensitāte bija liela, 21 gada vecumā šķita, ka sāku “izdegt” un vēl neesmu gatava fiziski, garīgi un emocionāli noslogot sevi tik lielā mērā. Pieņēmu lēmumu doties akadēmiskajā atvaļinājumā un pievērsos citām dzīves jomām. Laikam ritot, sapratu, ka nekur nerodu tik lielu gandarījumu un piepildījumu kā medicīnas nozarē. Jā, tas nav viegls darbs! Taču tas ir tas, kas mani no sirds saistījis un aicinājis. Nevajag baidīties no sevis izzināšanas, mēģināt dzīvē kaut ko jaunu. Kas patiešām būs tavs — atradīs tevi jebkurā laikā un jebkurā pasaules malā. Radot ģimeni un kļūstot par laimīgu mammu, ar mirdzošām acīm atsāku studijas un darbu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.
Lai pārvarētu koronavīrusa krīzi, slimnīcas aicina darbā studējošos mediķus. Atsaucība ir zema, man to ir grūti komentēt, jo daudzi no maniem draugiem, sākot studēt, jau strādāja medicīnas iestādēs. Bet mēs pārstāvam citu vecuma kategoriju, citu paaudzi. Tie, kas tikai sāk studēt, iespējams, izjūt spiedienu no vecākiem. Nesen Facebook.com lasīju kārtējo mēslu kaudzi par koronavīrusa vakcīnām. Pati esmu vakcinējusies, bet tas bija mans personīgais lēmums, ko pieņēmu, balstoties uz zinātnisku informāciju, zinošu ārstu un speciālistu viedokļiem. Rakstā bija teikts, ka arī medicīnas studentiem piedāvās vakcinēties. Mammas sāka rakstīt: “Rokas nost no mana bērna, nepieļaušu, ka manu bērnu nogalina!” un tamlīdzīgi. Kur ir cilvēku veselais saprāts? Folijas cepurē? Teorētiski būtu jāpriecājas, ka bērnam dod tādu iespēju. Kāpēc šīs mammas nekliedz “rokas nost no mana bērna!”, kad viņus vakcinē pret difteriju, ērču encefalītu vai gripu? Jebkurai vakcīnai ir komplikāciju un blakusparādību risks, bet tā jau ir cita sarunas tēma. Tās ir bailes no jaunā, zināšanu trūkums, neizpratne. Sazvērestības teorijām pilni sociālie tīkli, bet, izzinot patiesību, jāpieliek pūles. Mana dzīves misija nav mainīt kāda domas vai domāšanas veidu, es tikai dalos ar savu viedokli, kas balstīts uz pieredzi, un tas katram ir citādāks. Dodos arī uz izsaukumiem pie Covid-19 pacientiem, mani kolēģi strādā slimnīcas kovidblokos. Stāstīt par slimības realitāti tās noliedzējiem ir kā runāt ar sienu. Viņiem tā ir izrāde, izdomājums, mūsu aizsargtērpi esot cirks.
Baiļu sajūta lielāka bija pirmā viļņa sākumā, kad sākās ārkārtējā situācija valstī. Baidījos veikalā iegādātu pārtiku likt ledusskapī bez iepriekšējas mazgāšanas un dezinfekcijas. Tās bija psiholoģiskas bailes, jo par vīrusu bija zināms maz, un tas biedēja. Valdīja masveida panika, arī es biju šajā grimstošajā kuģī. Pirmā došanās izsaukumā pie kovidpacienta individuālajos aizsarglīdzekļos bija ļoti emocionāla. Likās, ka mēs spēlējam galveno lomu kādā fantastikas trillerī. Otrajā vilnī jūtos mierīgāka. Saslimušo skaits ir liels, tajā pašā laikā cilvēki jau nepaniko. Pienāca brīdis, kad kovidizsaukumi kļuva par ikdienu. Sapratu, ka man sevi jānoskaņo citādāk — ja es nedošos, mans kolēģis nebrauks un vēl citi mediķi nebrauks izsaukumā, kas šiem cilvēkiem palīdzēs? Viņi ir tādi paši pacienti kā visi pārējie. Mēs, mediķi, tomēr esam aizsargātāki. Valsts nodrošina mūs ar individuālajiem aizsarglīdzekļiem, mums ir pieejami plaša spektra dezinfekcijas līdzekļi. Pieturamies pie izstrādātā algoritma, kā vilkt un pareizi novilkt aizsargtērpus. Ievērojot algoritmu, inficēšanās risks samazinās. Tāpēc velciet sejas maskas, apmeklējot sabiedriskas vietas, un mazgājiet rokas, tas ir tāds nieks!
Aizvadītās nedēļas lielais notikums bija veselības ministres Ilzes Viņķeles demisija un Daniela Pavļuta stāšanās viņas vietā. Politiskajos notikumos esmu vērotāja no malas, katram jādara savs darbs, diez vai politikā esmu gana kompetenta vērtēt notiekošo. Vienīgais, ko varu atzīmēt, man patika jaunieceltā veselības ministra priekšlikums — dot iespēju vakcinēties arī tiem mediķiem, kuru rinda vēl nav pienākusi, nevis gaidīt uz tiem, kas vēl nav izlēmuši. Tas ir adekvāts un pareizs lēmums. Tas, ka Viņķeles kundzei bija jāaiziet, noteikti bija likumsakarīgi.
Vakcinēšanās jautājums ir viena no sabiedrības apspriestākajām tēmām. Domas dalās arī mediķu vidū. Daugavpils mediķi atsakās no vakcinēšanās. Man to grūti komentēt, jo katrs atbildam par sevi un arī šāds lēmums ir jārespektē. Domāju, mēs visi esam noguruši no epidemioloģiskajiem ierobežojumiem, un, ja es pati vakcinējoties varu kaut nedaudz apturēt vīrusa izplatību, es ar prieku to darīšu! Ticu, ka pavisam drīz mēs varēsim atgriezties ierastajās ikdienas gaitās. Jautājums, vai tas ir prāta darbs vakcinēties pret neizpētītu vīrusu ar neizpētītu vakcīnu, nav pamatots. Vakcīna, ko saņēmu es — “Pfizer Comirnaty” — ir testēta un pētīta tik, cik vien tas bija iespējams, ņemot vērā šauro laika logu. Eiropas Savienības Zāļu aģentūra to ir apstiprinājusi, to izmanto daudzviet visā pasaulē. Ja mūs gribētu masveidā iznīdēt, tad to darītu daudz efektīvākā veidā.
Valdība lēma pagarināt epidemioloģiskos ierobežojumus, tostarp komandantstundu nedēļas nogalēs. Ir gadījies beigt dežūru komandantstundas laika posmā, un, braucot mājās, esmu aptu-
rēta. Uzrādot attiecīgos dokumentus un pašapliecinājumu, man novēlēja laimīgu ceļu. Nevajag zākāt un pārmest policistiem to, ka viņi pilda savus darba pienākumus.
Nolemts, ka šovasar rīkos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Tie gan atšķirsies no iepriekš organizētajiem. Tas ir labs lēmums. Ja cilvēks ir nodarbināts, paliek mazāk laika muļķībām. Jo aizņemtāki būs ar svētku rīkošanu, jo mierīgāka būs situācija citās jomās. Gribu ticēt, ka cilvēks pēc būtības ir elastīgs un pierod pie visiem apstākļiem. Tāpat kā ar attālināto mācīšanos. Pirmās lekcijas “ZOOM” platformā bija neierastas. Tagad tās kļuvušas par mūsu ikdienu, mēs protam novērtēt arī ieguvumus un ērtības. Ir teiciens — jauni laiki, jauni tikumi. Kāpēc nē? Labprāt vērotu svētku norisi attālināti. Tā ir iespēja izveidot ko citādāku, bet ne sliktāku.
Esošie ierobežojumi nav krasi mainījuši manas ierastās gaitas — ikdiena paiet, “žonglējot” ar darbu, studijām, mājas pienākumiem un ģimeni, bērna audzināšanu. Ziemas prieku baudīšanai laiku dēlam vairāk velta tēvs. Bērns priecājas par ziemu, bet es tikmēr klusumā izdaru visus savus darbus.
Jana Soboļeva, studē medicīnu, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra
brigādes otrā persona — medicīnas asistente

Staburags.lv ARHĪVS

Jauni standarti un notikumi

Kategorijas