Cauri Krievijai uz Ķīnu

2021. gada 8. janvāris 00:00

(67. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
557. — 559. diena
Atvadāmies no Vjetnamas. No viesnīcas izrakstoties, pārbauda arī istabu, un tikai tad dabūju atpakaļ savas tiesības, kas atstātas ķīlā. Vjetnamā visbiežāk prasa pases, bet mēs tās nedodam. Tiesības meklē ilgi — nevar atcerēties, kurā atvilktnē nobāzuši. Istaba ir kārtībā, un beigās arī dokuments nav pazaudēts, tāpēc varam doties.
Drīz sasniedzam nelielo lidostu, nosveram somas, un paši brīnāmies — klāt nākuši pāris suvenīru, bet tās sver tieši tā, kā vajag. Šoreiz lidojumam nav iespējams reģistrēties internetā, bet, lai arī esam gatavi striktākām pārbaudēm, neviens neko īsti nebauda, vien pajautā izlidošanas biļetes, kas mums ir, un drīz dodamies uz vārtiem. Šī lidosta ir maza, tāpēc pārbaudes kavējas un beigās ir diezgan neorganizētas.
Lidojumā pieredzam daudz gaisa bedru, un arī pilots izklausās ko salietojies. Malaizijā pirmo reizi pieredzam to, ka vēl viena lidmašīna nolaižas turpat mums blakus. Bet šī taču ir īsta megapole, un lidosta ir milzīga! Kualalumpura ir ja ne attīstītākā, tad noteikti viena no attīstītākajām Āzijas metropolēm un viena superīga pilsēta! Attopamies, ka te esam jau ceturto reizi!
Šajā lidostā tik daudz nestaigā ar sejas maskām, tomēr visur ir brīdinājuma zīmes. Jāiziet arī cauri kādai vietai, kur visas pasažieru sejas nofilmē — lai redzētu, kurš izskatās slims. Kad tiek pārbaudītas pases, itāļiem, irāņiem, japāņiem un korejiešiem jāstāv atsevišķā rindā — šīs valstis visvairāk skārusi “korona”. Ķīniešus no Ķīnas vispār neredzam.
Lidostā spēlē muzikanti, prasīdami ziedojumus, kas ir kaut kas neierasts. Un atkal Kualalumpura! Pilsēta, kas ceļas acīm redzami. Palmu eļļas un gumijas cimdu ražotājvalsts. Tajā pašā laikā — tādi džungļi!
Iebraucam centrālajā stacijā un ar metro dodamies uz hosteli. Iepriekš palikām pie kaučsērferiem, bet nu nolēmām samaksāt nelielu summu, lai padzīvotu Kualalumpuras sirdī.
Izejam naksnīgajās ielās. Kādā budistu ēstuvē mūs sagaida pats pavārs, piedāvādams īpašos ēdienus, un atļaujamies foršas vakariņas. Skan mošejas saucieni, un virs upes, kas tek cauri centram, tiek laisti dūmi, apspīdēti krāsainām gaismām. Apstaigājam centrālo Merdekas laukumu, kas noslēgts, un tur saliktas distances norādes — laikam drīz būs kādas sacensības. Vietējie atpūšas. Ir daudz indiešu, malaizieši turpat atsēdušies pie strūklakām. Malaizijā, kā jau vienmēr, ir silts un nedaudz sutīgs, dažreiz uzlīst. Liekas, esam civilizācijā. Nav vairs moču, viss ir daudz sakārtotāks un arī dārgāks, un to var just uzreiz. Visi runā angliski, viss skaidrs un saprotams. Iepriekšējā reizē, kad Malaizijā iebraucām no Ķīnas, te likās tāds haoss, bet pēc Vjetnamas — atkal kārtība.
Jau trešo reizi esam gatavi doties uz Batu alām — alu tempļu kompleksu, kas ir viena no populārākajām hindu dievu pielūgsmes vietām ārpus Indijas. Šīs alas esot apmēram 400 miljonu gadu vecas! Jau zinām, ar ko braukt, un sistēma ir arī attīstījusies, viss kļuvis daudz saprotamāks tūristiem.
Sasniedzam Batu alas un daudzos indiešu tempļus. Atkal notiek rituāli, uguntiņu dedzināšana. Šoreiz neviens neskalda kokosriekstus uz pusēm. Kas mainījies? Daudz mazāk pērtiķu — liekas, vīrusa dēļ cietuši. Nu viņi sastopami tikai pie tempļiem, kur daži indieši baro ar pienu. Vairs iespaidīgajā alu kambarī nenotiek rekonstrukcija, nu viss pabeigts un tiešām skaists. Vien sutīgajā karstumā smakas liekas trīsreiz spēcīgākas, un tas liedz ilgi apbrīnot tempļus. Kur iepriekš bijušas sikspārņu alas, uz kurām vēl veda daudzas tūres, nu viss sabrucis. Pārmaiņas visur ir redzamas.
Nokļūstam atpakaļ centrā un izstaigājam ķīniešu apgabalu, kur tirgus rosība jau sākusies. Daži pārdevēji ir īsti profesionāļi un pārdos jebko. Par Latvijas vārdu visi joprojām brīnās. Redzam zīmes, ka Malaizijā ieviests likums par plastmasas salmiņu aizliegšanu, lai samazinātu piesārņojumu, taču tāpat daudzi tos sprauž savos tikko atvērtajos kokosriekstos.
Sarakstām vietas un lietas, ko vēl neesam apskatījuši, lai gan daudz jau redzēts. Pēcpusdienā uznāk tādas lietavas, ka jāietur divu stundu pauze. Kad lietus beidzies, dodamies pa dzīvajām ielām. Kā vakars, tā vietējie ārā. Ver vaļā “ielu ēdienu” stendus. Te pulcējas gan vietējie, gan tūristi. Gluži kā Vjetnamā, tikai bez alus. Te nopērkam ceptu duriānu. Tas ir īsts Malaizijas simbols, bet svaigā veidā diezgan dārgs. Vietējie to ēd pat ar gumijas cimdiem, lai pēc tam nebūtu jāberž smakas nost. Cepts auglis ir tieši laikā.
Atkal nokļūstam pie Petronas Dvīņu torņiem, kurus jau trīs reizes esam apmeklējuši. Tā kā vienmēr palikām kaučsērfingā, kas nekad nav pilsētas centrā, iepriekš Kualalumpuru nebijām redzējuši naktī. Nu esam gatavi izslavētajam strūklaku šovam. Drīz ieslēdzas gaismiņas un strūklakas, bet pēc pusstundas nekas īsti nenotiek. Kad gribam doties prom, tiek ieslēgta mūzika un sākas patiešām iespaidīga strūklaku deja. Skaisti! Apkārt strūklaku parkam mirdz augstceltnes. Te vakaros tiešām ir brīnišķīgi!
Sieviešu dienu noslēdzam ar vakariņām indiešu restorānā. Indiešu ēdiens ārpus Indijas bieži ir gardāks un drošāks kā pašā Indijā.
Nākamajā dienā lasām ziņas, ka koronavīruss Malaizijā ir jau 100 cilvēkiem, bet tas uz visiem 32 miljoniem nav daudz.
Tūristu ir daudz. Daudzas meičas staigā plikiem vēderiem un pārlieku īsiem šortiem, kas galīgi nav piemēroti šai zemei. Kultūras nepārzināšana ir liela bēda. Mēs dodamies karstajās Malaizijas ielās — šoreiz uz parkiem. Daudz kas pirmdienā slēgts, bet apskatām to, ko vēl neesam redzējuši. Šoreiz tas ir briežu dārzs un botāniskais dārzs. Briežu dārzā ir tikai pieci brieži. Vai nu viņi daudz svīst, vai arī Latvijas apstākļos reāli sasaltu. Botāniskais dārzs ir ļoti izglītojošs — tur aprakstīti visi augi un koki, tiešām daudz mācāmies. Redzam arī varānus, mazās ķirzakas un pāris vāveru. Malaizijā savvaļas zvērus var sastapt vairāk nekā Vjetnamā, jo tur vietējie par savvaļu maz rūpējas.
Šie parki ir lieliska vieta, lai atpūstos no pilsētas rosīgajām ielām, tikai tas karstums! Visas drēbes izžņaudzamas! Atgriežoties no garās pastaigas, ejam lielveikalos, lai kondicionētajā gaisā kaut cik atgūtos. Visu dienu Malaizijā nemaz nav iespējams izturēt ārā, tāpēc jau visi te rosās vakaros.
Vakaru noslēdzam, tiekoties ar mūsu pirmo Malaizijas kaučsērferu Zainalu. Šo puisi satiekam jau ceturto reizi! Daudz, protams, runājam par aktuālo vīrusu. Malaizijā tas ietekmējis daudz. Tāpēc arī paliekam glaunā viesnīcā par mazāk nekā 10 eiro. Tā kā Zainalam darbs ar īpašumiem, grūti atrast īstermiņa īrniekus. Tūrisms noplok, un tie, kas meklē dzīvesvietu, negrib dzīvot tur, kur jau mīt ķīniešu ģimenes. Sevišķi pilsētas centrā dzīvesvietas paliekot tukšas, jo tur ir lielākā ķīniešu populācija. Smieklīgi zemas kļūst lidojumu cenas. Tagad no Malaizijas par 20 eiro var aizlidot uz Dienvidkoreju turp un atpakaļ! Cik tas ir lēti! Zainals gan smej — lai arī ceļot gribētos, jo tagad viss ir kā apstājies, uz Dienvidkoreju nebūtu droši, jo atgriežoties uzreiz jāievēro karantīna.
Aizejam uz foršu ēstuvīti un dienu noslēdzam ar pastaigu pa renovētām ieliņām, kur kārtīgi pastrādājuši ielu mākslinieki. Uznāk lietavas, atvadāmies no Zainala arī ceturto reizi.
Šodien ir supermēness jeb mēness, kas izskatās par 30% lielāks, kā ierasts. Ar šādu īpašu dienu esam noslēguši mazo Malaizijas pauzi. Priekšā kas pavisam neparasts!
560. — 562. diena
No rīta mostamies skaistajā Kualalumpurā, paņemam līdzi pāris indiešu maizes un steidzam uz lidostu. Šoreiz izlidojam no cita termināļa, kur ir augstās klases aviolīnijas. Izejam pārbaudes, vīza ir, izlidošanas biļetes der.
Šoreiz lidostā viss tāds kluss, kārtīgs un nedaudz arābu noskaņās, jo lielākā daļa lidojumu ir uz Tuvo Austrumu valstīm. Te staigā arī tādi, kas dala mazas kūciņas un kafiju bez maksas, un mēs, protams, izmantojam katru iespēju. Daudzi, šķiet, lido pirmo reizi — nemāk atrast vietas vai vienkārši nesaprot ciparus. “Srilankan Airlines” ir forša kompānija. Vismaz mūsu pārsēšanās reisa pirmajā daļā, kad lidojam uz Kolombo, Šrilanku, lidmašīna ir tiešām liela, ekrānos pats izvēlies savas filmas un mūziku. Arī maltīte iekļauta cenā, tāpat kā visi alkoholiskie dzērieni, ko var papildināt. Smejam, kad Arča pasūta divas glāzes vīna, domājot — vienu man, otru pašam, bet saņem divas sev un vienu man. Stjuartiem ir sejas maskas, un ir arī tādi, kas staigā gumijas cimdos — tā, lai nepieskartos nekam tādam, pie kā būtu pieskāries iespējami inficēts cilvēks.
Nolaižamies Šrilankā. Pilots informē, ka ārā ir plus 22 grādi. Ja Vjetnamā un Malaizijā bija pāri plus 30, tad šeit tie paši plus 22 liekas tikpat silts. Kolombo lidosta maziņa, un trīs stundas nav īsti, ko darīt. Tualetes ieņēmuši prusaki, uz sienām zīmes vēsta — nedodiet dzeramnaudu apkopējiem! Te lidostā darbinieks var pienākt un paprasīt kādu lieku naudu.
Priekšā nākamais lidojums uz mums nezināmo Pakistānu. Pārvelku garās bikses un T kreklu, lai nosegtu plecus. Pasu pārbaudītāji saka — lidmašīna būs maza, rokas bagāžas somas jāatstāj pie nododamās bagāžas. Mūsu vietā jau kāds iesēdies, mēs vīru izdzenam ārā un paši apsēžamies pie loga. Tad Arča atskārst, ka šo pašu vīreli redzējis iepriekšējā lidojumā un tad arī to kāds izdzinis no vietas pie loga. Varbūt pakistānietis lido pirmo reizi un ļoti gribēja redzēt, kā viss izskatās no putna lidojuma?
Šoreiz lidmašīna nav tik jauka, tā pat dīvaini smako. Tomēr maltīte atkal ir bez maksas un tiek piedāvāti arī alkoholiskie dzērieni — vīns un alus. Šoreiz stiprie no sarakstiņa izņemti. Lūkojamies apkārt, lai redzētu — dzer pakistānieši vai nē? Pakistānā taču ir alkohola liegums! Bet ir daži, kas paņem alu un sarkanvīnu. Baltvīna pudele paliek mums vieniem.
No loga paveras lielās Indijas pilsētas. Lidmašīnā esam vienīgie rietumnieki. Kāds mazs zēns mūs visu laiku mēģina nošaut ar savu rotaļu pistoli. Kad piezemējamies, mūs atkal mēģina sašaut. Šoreiz tas ir termometrs, kas izveidots tādā kā pistoles formā. To katram iebraukušajam liek pie pieres, un tālāk laiž tikai tos, kam temperatūra normāla.
Esam veseli un dodamies pie pasu pārbaudītājiem. Tur pārprasa viesnīcas adresi un paņem lapeles ar apliecinājumu, ka mums nekādu drudža simptomu un slimību nav. Latviju gan neviens nezina un īsti nemaz nesaprot, no kuras pasaules malas pie viņiem tūristi ieradušies. Vīrs piekodina — dodieties uz viesnīcu, izgulieties! Kāda viesnīca! Esam ielidojuši pusnaktī un svešā valstī nedzīsimies uz centru! Plāns ir palikt lidostā.
Saņemam somas, kas kārtīgi izmētātas, dažas vīles pat atplīsušas. Žēl, jo somās glabājas suvenīri. Atklājas, ka lidostā nav uzgaidāmās zāles, kur palikt. Jāgaida ārā. Nav jau pirmā reize — arī Indijā daudzas reizes esam gulējuši uz soliņiem. Bet nu jauna zeme, un mēs esam vienīgie “baltie” šajā sabiedrībā.
Staigājam ap lidostu, meklējot piemērotākās vietiņas, lai pārnakšņotu. Apsargi nesaprot mūsu jautājumu par to, kur droši varētu pagulēt. Vēlāk uzzinām, ka tikai 30% iedzīvotāju ir izglītoti un nav jau kā Indijā, kur katrs ko angliski zina. Te runā citā valodā. Atrodam divus brīvus solus, bet ap mums jau pulcējas cilvēki. Pirmais ir kāds vīrs, kas pienāk klāt un piedāvā busu. Sakām, ka gaidīsim rītu. Tad viņš atgriežas, lai Arčam palūgtu selfiju.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas