“Vienīgais, kas attur no mērķu sasniegšanas, esi tu pats”

2021. gada 8. janvāris 00:00

217

“Vienīgais, kas attur no mērķu sasniegšanas, esi tu pats”

Vēl pirms pāris gadiem jaunjelgavieti Robertu Vēveru varēja sastapt stadionā uz skrejceļa. Viņš bija daudzsološs vieglatlēts. Rudenī viņš sāka strādāt Jaunjelgavas tūrisma informācijas centrā. Skrējiens pēc medaļām un klientu apkalpošana nu pierimusi. Apgarotība, nosvērtība un miers, ko izstaro jaunietis, ir apbrīnojama. Viņš ciena pagātni, pieņem reālo tagadni, un tieši tas palīdz stingri stāvēt uz zemes un virzīties uz nākamajām virsotnēm.

Talantīgais nebēdnis
Jaunietis savu apzinīgo mūžu aizvadījis Jaunjelgavā, taču sirdī tuva un mīļa ir arī Madonas puse, kur piepilsētas ciematā aizvadīti dzīves pirmie trīs gadi. Tad ģimene pārnāca uz Jaunjelgavu. Šeit savulaik skolā gāja jubilāra mamma un joprojām dzīvo ģimene. Jubilāram ir vecāks brālis, kuram jau ir sava ģimene, Roberts dzīvo kopā ar draudzeni. “Skolas gados biju liels nebēdnis. Uz skolu gāju nevis mācīties, bet satikt draugus. Šķita, ka skolotāju sniegtās zināšanas man dzīvē nenoderēs. Toties sports man nozīmēja daudz, ar nepacietību gaidīju treniņus. Sporta skolotāja Anita Jegorova prata mani turēt grožos. Ar viņu man bija daudz audzinošu sarunu — kādēļ es tā un šitā rīkojos, kāpēc nemācos, kuros priekšmetos man ir grūtības. Kad pateicu, ka krievu valoda sagādā problēmas, viņa mani “iepriecināja”, sakot, ka nākamo treniņu vadīs krievu valodā,” stāsta Roberts. Jaunieša trumpis bija 100 metru sprinta skrējiens un šķietamais pretstats — lodes grūšana. “Tas daudzus izbrīnīja, abās disciplīnās izcīnīju augstākā kaluma medaļas. Biju daudzpusīgs, tādēļ sāku trenēties daudzcīņā. Progresu ietekmēja kārtslēkšana, jo uz vietas vai tuvējā apkaimē šajā disciplīnā nebija, kur trenēties. Sportā nebiju izvirzījis mērķi, priecājos, ka jābrauc uz sacensībām, mani sajūsmināja pats process, dižus nākotnes plānus nekalu. Ja būtu piedomājis, kurp virzos, būtu bijis labāk. Treniņš nebija darbs vai pienākums, man vienkārši patika tas, ko daru. Medaļas nāca pašas. Bieži strīdējos ar treneri, nesapratu, kādēļ man jāskrien kilometrs, ja sacensībās skrienu vien 100 metru? Jo garākām distancēm sagatavojies, jo spēcīgāks esi īsākās — tādas mācības uzreiz nesapratu. Sports man bija hobijs, neiespringu.” Robertam bija labi panākumi, daudzsološa nākotne. Trenējoties Čehijā, slodze bija liela, un vieglprātība, kārtīgi neatsildoties, atspēlējās ar traumu. Turpmākie treniņi palīdzēja sakārtot veselību un nostiprināt kāju muskulatūru. Kādās sacensībās Roberts nokrita uzreiz pēc starta signāla un palika uz skrejceļa.
Aizbraukt,
bet neaizmirst
Kļūt par treneri vai citādā veidā ar sportu saistīt profesionālu karjeru Roberts neplānoja. Jaunieša sapnis bija strādāt darbu ar brīvu grafiku, kas ļautu arī nopelnīt. Jubilārs teic, ka daudzi smīnēja, dzirdot viņa aprakstu, taču nu jau viņš ir soli tuvāk mērķim un pēdējo gadu mācās par IT speciālistu. “Tas atbilst manam mērķim — strādāt var no mājām, ja esi zinošs speciālists, tad pats nosaki sev darba laiku un spēj nopelnīt. Dators bija viens no traucēkļiem sportā. Jau 14 gadu vecumā aizrāvos ar IT lietām, tikai to vēl īsti neapzinājos. Tagad saprotu, ka man tas vienmēr ir paticis un saista joprojām.” Rudenī jaunietis sāka piedāvāt datorservisa un apkopes pakalpojumus Jaunjelgavā. Viņš bija iedomājies, ka klienti nesīs līdzīgus modeļus un datoru pilnveidošana un apstrāde līdzināsies esošajai pieredzei, taču rezultātā Roberta rokās nonāca seni modeļi, vecāki par pašu, izvilkti no skapjiem. “Cilvēki par mani vēl nav droši, pilnībā neuzticas. Dažiem ir bail, datoru nodod ar vārdiem “esi uzmanīgs”, vaicā, ko likšu iekšā, vai esošie faili nepazudīs. Vai nu daži neizprot datorservisa pakalpojumu būtību, vai viņiem jau ir slikta pieredze. Man šī ir iespēja celt savu zināšanu līmeni, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem, salabojot datortehniku.”
Paralēli datorlietām divus mēnešus Roberts bija pārdevējs konsultants Jaunjelgavas novada tūrisma centrā. Pandēmijas dēļ tagad iestājusies pauze, taču neilgā darba pieredze bijusi bagātīga. “Man tā bija lieliska iespēja. Paralēli studijām strādāt dzimtajā pilsētā pusslodzes darbu, kas neietver darbu gaterī. Nebēdājos, ka tagad viss apstājies, jo šis īsais laiks bija pilnveidojošs, ieguvu daudz jaunu zināšanu. Pirmo reizi mūžā strādāju ar kases aparātu, darbojos ar produktiem, runāju ar klientiem. Tur apgrozījās daudz cilvēku, satiku un runājos ar cilvēkiem no dažādām vietām. Sniedzu informāciju par novadu, paralēli visu laiku pats iemācījos daudz ko jaunu par savu novadu. Bija sajūta, ka mācos visas 16 nomoda stundas — skolas vielu attālināti mājās, pēc tam arī darbā.”
Roberts izjūt galvaspilsētas vilinājumu, tiekties tālāk un augstāk ir pašsaprotama vēlme. “Es jau ietu ar domu, ka esmu paņēmis no Jaunjelgavas maksimālo un vairs nav, kur augt, tad jāiet tālāk. Rīgā iespēju ir vairāk, īpaši manis izvēlētajā jomā. Izbraukāt ir diezgan grūti, vieglāk būtu dzīvot uz vietas. Slikti nav aizbraukt, slikti ir aizmirst dzimto pusi. Ir nepieklājīgi aizmirst vietu, kur esi uzaudzis, un cilvēkus, kas bijuši līdzās. Madonā man ir krustmāte, krusttēvs un brālēni. Lai gan esmu tur nodzīvojis vien dažus dzīves pirmos gadus, šī puse man vienmēr paliks mīļa un tuva.”
Īstais laiks
ir tagad
Ar Robertu tikāmies viņa dzīvoklī. Viesistabas veiktajā remontā jūtams viņa un draudzenes radošais pieskāriens. Telpā par dzīvību gādā kāmju pāris, kurš pirms pāris nedēļām kļuva par septiņu bērnu saimīti kuplāks. Jubilāram un draudzenei patīk dzīvība mājās, un tieši nelielais grauzējs šķita vispiemērotākais risinājums — neprasa liekas rūpes un nesagādā papildu galvassāpes ar smilkstēšanu vai mēbeļu plēšanu. “Pat esot divatā, gribam just vēl kāda klātbūtni. Esmu pieradis, ka apkārt valda sarunas un kustība. Kāmīši savā ziņā kompensē to dzīvību un drūzmu, kas valda kuplā ģimenē,” saka jubilārs.
Pirmdien Roberts mājsēdē atzīmēja 22. dzimšanas dienu. Šos svētkus ar īpašu vērienu viņš nesvin jau kādu laiku, parasti vien tuvāko lokā, nobaudot kūku. “Gada sākums, 4. janvārī cilvēki vēl ir gausi, nav iegājušies darba ritmā. Man vairāk patīk dot. Saņemt dāvanas un apsveikumus, protams, ir patīkami, ar paldies nevaru izteikt to, cik ļoti novērtēju šo apliecinājumu. Šogad arī pēc sajūtām gribējās mieru, apsēsties un padomāt, kā rīkoties tālāk. Nav tā, ka esi jauns un tev visas durvis plaši vaļā. Jā, pirms diviem gadiem man tā šķita, bet tad man nebija pašreizējo zināšanu. Tagad ir pieredze un zināšanu bāze, kas ļauj aptvert reālo situāciju. Un kur tad ir tās visas durvis vaļā? Man tas bija tūrisma centrs,” domā Roberts. Jaunā gada apņemšanos jubilārs uzskata par melošanu sev pašam. “To man iemācīja sports. Ja kaut ko vēlies, tad dari to tagad, nevis gaidi, līdz atvērt jaunu dzīves lappusi. Tā vietā izvirzu punktus, ko vēlētos izdarīt — kādu vietu apskatīt, lēkt ar gumiju, ko pērn nepaguvu, un tamlīdzīgi. Tas atšķiras no masveida ambīcijām — mainīt ēšanas režīmu, sākt sportot, kļūt laimīgam. Ja līdz šim neesi sportojis, kāda ir iespēja, ka sāksi to darīt šogad un tā kļūs par tavu ikdienu? Niecīga. Jaunais gads nav maģisks tādā ziņā. Ja gribi kaut ko, tad dari tagad un tūlīt. Īstais laiks ir tagad. Reiz ar kursabiedru izdomājām trenēties — pumpēties 100 reizes dienā. Viņš teica — labi, rītdien. Atbildēju — nē, šodien! Bija pusnakts, un mēs sākām. Vienīgais, kas tevi attur no mērķu sasniegšanas, esi tu pats.”
Roberts ir prātīgs, mācījies no gūtās pieredzes un ir tai pateicīgs. Protams, pagātnē ir situācijas, kurās labāk būtu bijis rīkoties citādāk, taču tieši šie notikumi tagadni un nākotni darījuši labāku. “Atskatos un mācos no pagātnes kļūdām. Vēlos darīt kaut ko labāku, dzīvot labāk. Varu teikt, ka neko nenožēloju, jo, pateicoties tieši savai pieredzei, šobrīd esmu tieši šeit un tieši tāds — pārliecināts par saviem uzskatiem ar virzību uz priekšu. Mana nebēdnība un viss līdz šim piedzīvotais sasummējies tajā cilvēkā, kāds esmu tagad. Esmu mierā ar sevi.”
Roberts datorlietas apgūst divās skolās — Jēkabpilī viņš iegūst padziļinātas zināšanas par datoru, savukārt programmēšanu attālināti mācās Anglijas skolā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Vienīgais, kas attur no mērķu sasniegšanas, esi tu pats”

Kategorijas