Grāmatai vienmēr ir savs laiks

2021. gada 8. janvāris 00:00

102

Ja reiz sākusies draudzība ar grāmatām, tā saglabājas visu mūžu. Tā tas ir arī pļaviņietim Andrim Roziņam, kurš ir aktīvs Pļaviņu novada bibliotēkas lasītājs un pasākumu dalībnieks. Viņam ir savi iecienītie žanri un viedoklis par izlasīto, ar ko labprāt dalās bibliotēkas Lasītāju klubiņa tikšanās reizēs. Pērn martā Andris saņēma bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas akcijas “Vīrieši! Tēvi! Lasītāji!” balvu, un dalība tajā deva jaunus iespaidus. Par lasīšanu un daudz ko citu saruna ar pļaviņieti.

Tāpat kā dzīvē
— Kādreiz teicāt, ka par bibliotēkas lasītāju no jauna kļuvāt, kad beidzāt aktīvās darba gaitas.
— Tā ir, un tas notika nejauši. Biju iegājis Pļaviņu bibliotēkā izmantot kopēšanas pakalpojumu un negaidīti kļuvu par tās lasītāju. Ieinteresēja bibliotekāru stāstītais. Arī laika lasīšanai bija vairāk, jo biju beidzis strādāt un vajadzēja domāt, ko darīšu pensijā. Tā sāku biežāk doties uz bibliotēku, kur notika arī dažādi literāri sarīkojumi. Izveidojās Lasītāju klubiņš, un tās bija interesantas tikšanās reizi mēnesī, apspriežot konkrētu grāmatu. Pēdējā laikā tas viss pagaidām pieklusis, mēģinām darboties internetā, bet tas tomēr nav tas pats, kas tikties klātienē. Tad pārrunājām, kā kuram patika vai nepatika konkrētā grāmata, ko kurš vairāk izcēlis. Domas un gaumes, protams, visiem nesakrīt, bet katrā grāmatā cilvēks atrod kaut ko savu par sevi, kas tuvs paša pieredzei vai kas būtisks. Katrā dzīves posmā lasīto uztveram atšķirīgi, bet kopumā grāmatās ir tāpat kā dzīvē. Viss lasītais kaut kur un kad ir bijis vai būs.
— Kāds žanrs tuvāks?
— Patīk detektīvi, vēsture, īpaši Latvijas. Nereti lasītais atkarīgs no noskaņas, un ir tā, ka konkrētajā brīdī kāda grāmata nesaista nemaz, bet pēc laika to izlasu ar interesi. Nereti par grāmatu ir labas atsauksmes, bet man tā tomēr neiet pie sirds. Nevaru palasīt un lieku malā. Visticamāk, vainojams rakstīšanas stils, ko grūti uztvert. Atceros, ka 11. klasē vajadzēja lasīt Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Sāku lasīt vakarā, pēc kāda laika biju jau aizmidzis, nākamajā dienā vairs neatcerējos, cik tālu biju ticis, un sāku no gala. Tā visu ziemu. Kad literatūrā vajadzēja rakstīt sacerējumu, no tām druskām kopā kaut kā saliku.
Radio skan no rīta līdz vakaram
— Bērnībā bijāt cītīgs lasītājs?
— Vispār jā. Mājās bija daudz grāmatu, jo tēvs bija skolotājs un arī bieži lasīja. Atceros, ka viņš varēja palasīt kādu lappusi, tad paēst pusdienas vai padarīt ko citu un atkal atgriezties pie grāmatas. Manā bērnībā gan lielākais informācijas avots bija radio. Translācijas aparāts mājās skanēja no pulksten sešiem rītā līdz pusnaktij. Man patika to klausīties, un visi raidījumi bija interesanti. Tolaik translēja arī teātra iestudējumus. Daudzi atzinuši, ka tā bija pirmā iepazīšanās ar teātri. Labas grāmatas bija deficīts, un visus latviešu autoru darbus noteikti vajadzēja iegādāties un izlasīt, tāpat kā noskatīties pašmāju veidotās kinofilmas.
— Vai tagad saistoši šķiet padomju laika autoru darbi?
— Lielākoties joprojām jā. Tā ir manas dzīves daļa, no kuras nekur nevar aiziet, lai arī daudz kas tajās nav tā kā tagad. Savulaik ar lielu interesi lasīju Andra Kolberga grāmatas. Viņš bija viens no lielākajiem pašmāju kriminālžanra autoriem. Tie bija bagātīgi romāni, ar dziļām pārdomām par dzīvi. Patika arī Artura Heilija rakstītais, kura romāni ir par dažādām tēmām. Man patīk, ja varu uzzināt par lietām no dažādām pusēm. Tagad grāmatu, šķiet, ir tik daudz, ka visas pat nevar izlasīt. Bibliotēkas gan arī pagaidām nav pieejamas. Tāds dīvains laiks, tukšums daudzās jomās, un jāatrod, ar ko nodarboties ikdienā. Pēdējā laikā esmu atklājis vēl kādu vaļasprieku — puzles. Uzdāvināja ar tūkstoš gabaliņiem, un aizrāvos. Vēl viena nejaušība dzīvē, kas kļuva par interesantu nodarbošanos, ir dalība folkloras kopā “Āre”. Bijām aizgājuši uz Baltu vienotības dienas pasākumu, kur uzstājās kolektīvs, un vadītāja mūs abus ar sievu uzaicināja iesaistīties tā darbībā. Iepriekš neko tādu nebiju darījis, bet iepatikās, un žēl, ka pagaidām nevar notikt mēģinājumi un pasākumi.
— Kādu darba jomu dzīvē izvēlējāties?
— Vairāk interesēja tehniskās lietas. Sāku studēt fiziku un matemātiku, bet ātri vien sapratu, ka tas nav man, un pārtraucu. Vienu brīdi pastrādāju par skolotāju, bet tas nebija man piemērots, un aizgāju uz lauksaimniecību. Darbs bija ar tehniku, no kuras neko daudz sākumā nesapratu, bet pamazām apguvu. Daudz ko dzīvē iznācis iemācīties jaunu, un viss noderējis. Bija arī citi darbi, neilgu laiku biju skatuves strādnieks Jaunatnes teātrī Rīgā. Tas man ļoti patika, labs kolektīvs, un teātra māksla mani vienmēr saistījusi. Mazliet esmu spēlējis pašdarbības teātrī, bet tālāk tas neattīstījās. Lai gan, ja būtu citi apstākļi, iespējams, būtu gribējis gan.
Daudz ko nosaka sagadīšanās
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Madonas novada Liezēre. Mācījos Cesvaines vidusskolā, kad tā vēl bija pilī. Šopavasar aprit 50 gadi, kopš pabeigta skola. Pēdējā laikā remonta dēļ gan nav iznācis būt pilī. Pļaviņās es, kā teic, ieprecējos, un jau vismaz 30 gadu te dzīvoju. Tā dzīvē sagadījās. Var jau būt, ka mūsu dzīvi kāds vada, bet bieži vien tieši tādas sagadīšanās daudz ko nosaka. Pļaviņās sāku strādāt un vēlāk vadīt suvenīru ražošanas uzņēmuma “Daiļrade” cehu. Tolaik uzņēmums vēl ražoja visdažādākos suvenīrus, koka paplātes, glāžu turētājus un citas lietas, kas nonāca lielākoties plašajā Padomju Savienībā. Tad sekoja pārmaiņu laiki, reorganizācija, telpu maiņa, un beidzu tur strādāt. Pēc tam kādus 12 gadus līdz aiziešanai pensijā nostrādāju veikalā “Manas mēbeles” Jēkabpilī. Man patika, jo tas bija darbs ar cilvēkiem un interesantas sarunas ne tikai par mēbelēm.
— Vai pašam kaut kas saglabājies no daudzveidīgās “Daiļrades” produkcijas?
— Vairs nē, jo tas viss nesaistīja un kļuva lieks. Dažkārt jau nedomājam, ka vajadzētu lietas saglabāt, jo pēc laika tām būs cita vērtība vai noderēs muzejam. Tomēr varbūt nevajag krāt mantas, ko nelietojam, un māja nav jāpārvērš par muzeju. Grūti pateikt, kā pareizāk, bet dažādu lietu visapkārt netrūkst.
— Arī uz Pļaviņām tagad var paraudzīties ar citu skatu nekā iepriekš?
— Kā es vienmēr esmu teicis, dzīvoju starp Pļaviņām un Gostiņiem — Skanstniekos. Darbs arī lielākoties bijis Gostiņos un Jēkabpilī, tāpēc pašas Pļaviņas mazāk iepazītas. Paziņu Jēkabpilī ir pat vairāk nekā uz vietas, un tur vēl tagad daudzi ielās sveicina. Tā ka tagad iepazīstu pilsētu no jauna, ar interesi esmu palasījis Pļaviņu vēsturi. Daudzas vietas tiek sakārtotas, man patīk izstaigāt Skanstnieku parku, kas ir netālu no mājas. Labprāt savam priekam pafotografēju skaistos skatus. Mums lielākoties viss ir ierasts un varbūt nešķiet kas īpašs, bet cilvēki, kuri atbrauc, ir sajūsmā par Daugavu un tās krastiem. Paši cenšamies aizbraukt apskatīt citas vietas. Šovasar būts Krāslavā un Daugavas lokos. Skaista ekskursija izdevās uz Gaigalavu un Varakļānu pili un muzeju. Tie ir tādi nelieli braucieni, un tagad jau nav problēmu ar “mammas googles” palīdzību visu atrast, nav jāmaldās un jāmeklē kartē, navigācija aizved tur, kur vajadzīgs. Savulaik būts arī ārzemēs — Čehijā, Slovākijā, Holandē un Norvēģijā.
Krēslu bīdīšana nepalīdzēs
— Kā veicas šajā laikā?
— Pietrūkst iziešanas no mājas, sabiedrības, teātra un koncertu apmeklējumu. Tas viss pagaidām jābauda televīzijā, bet ne viss redzētais patīk. Dažkārt rezultāts pat šķiet kā necieņa pret darba autoru. Vairāk esmu klasikas piekritējs.
— Politika interesē?
— Sekoju līdzi, jo tā ir mums apkārt, patīk vai nē. Pašam gan nav bijusi vēlme tajā iesaistīties. Saprotu arī valsts vadītājus, jo pats esmu bijis vadošā amatā, un zinu, ka lēmumus pieņemt ne vienmēr ir viegli. Arī tā politiķu ķengāšana internetā nav pieņemama, jo esošā situācija nav apskaužama. Sabiedrība varētu būt apzinīgāka un izpildīt noteikumus, kas ne visiem izdodas tik labi, kā vajadzētu. Ja esam ievēlējuši valdību, tai vairāk jāuzticas. Ja vajag maskas, tad vajag, un, ja jābūt mājās, tad jābūt. Tagad ir tik daudz informācijas par šo tēmu, dažādi spriedelējumi un arī viltus ziņas. Dažkārt brīnos, kāpēc gudri cilvēki dalās internetā ar visādām muļķībām. Vīruss ir, un ar to jārēķinās. Šajā situācijā grūti saprast Krišjāņa Kariņa lēmumu atstādināt veselības ministri, jo diezin vai tas ko mainīs, ja mēnešiem ilgi varēs stumdīt “ķeblīšus”. Ir jāpaciešas, jābūt disciplinētākiem, un viss atkal būs labi. ◆

Vizītkarte

vārds, uzvārds:
Andris Roziņš.
DZIMŠANAS LAIKS
UN DZIMTĀ VIETA:
1952. gads, Liezēre.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Valentīna.
VAĻASPRIEKI: grāmatas, teātris, folklora, ceļošana
un fotografēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Grāmatai vienmēr ir savs laiks

Kategorijas