Vietalviete Gita nepaliek bez sakariem

2021. gada 5. janvāris 00:00

Mūsdienās mobilais telefons nav greznība, bet nepieciešamība. Dzīvē tas noder ne tikai saziņai, bet bieži ar tā palīdzību izglābta dzīvība. Īpaši aktuāla saziņa ar “ārpasauli” ir šajā Covid laikā, kad fiziskas tikšanās iespējamas daudz retāk. Šādu apsvērumu vadīts, “Staburaga” redakcijai zvanīja vietalvietis Kārlis Krūmiņš. Kādai viņa paziņai — Gitai Židovai — pirms pāris nedēļām bija “nobeidzies” mobilais telefons un Kārlis ar redakcijas palīdzību cerēja Gitai sagādāt dāvanu. Redakcijā nedomājot nolēma atbalstīja viņa centienus.

Maza izvēle
Dāvinātāja prieks ir lielāks kā dāvanas saņēmējam — ar šādu spārnotu domu devos meklēt pensionāram piemērotu telefonu un secināju, ka Aizkrauklē piedāvājums ir gaužām mazs. Izvēloties telefonu, iedomājos sevi 90 gadu vecas kundzes vietā — ar sliktu redzi, iespējams, arī dzirdi, neveikliem pirkstiem un kura ar modernajām tehnoloģijām ir “uz jūs”. Tāpat iedomājos, ka cilvēkam tik cienījamos gados varētu piemirsties regulāri uzlādēt telefona bateriju, tādēļ vēlams, lai tā no vienas uzlādes iztur, piemēram, nedēļu.
Pabiju trijos veikalos, kuros pārdod telefonus, taču vienā manām prasībām atbilstoša tālruņa nebija. Divos pārējos izvēles iespējas bija niecīgas: vien divas vērā ņemamas ierīces — lielu, skaidri nolasāmu displeju un lieliem taustiņiem. Secināju arī to, ka mūsdienās tā sauktos podziņu telefonus aprīko ar ļoti mazietilpīgām baterijām. Vienā no veikaliem pārdevēja gan teica, ka iepriekš pārdošanā bijis telefons ar lielām pogām un ietilpīgu bateriju, bet tas ātri izpirkts. Jāpiebilst, kaut cik lietojamās ierīces maksā no 35 līdz 55 eiro.
Laba atmiņa sirmā vecumā
Pirms doties uz veikalu, redakcija sazinājās ar Pļaviņu novada sociālo dienestu. Līga Andersone, dienesta darbiniece, kura rūpējas par Vietalvas ļaudīm, zināja teikt, ka bijis mēģinājums sagādāt Gitai jaunu telefonu, bet aizvesto esot izbrāķējusi, jo tas neatbildis vairākām iepriekš nosauktajām prasībām — pārāk mazs, smalkām pogām.
Pie Gitas Pļaviņu novada Vietalvas pagasta “Strautmaļos” devos kopā ar Līgu Andersoni. Pa ceļam viņa izstāstīja, ka Gitai šī puse neesot dzimtā, arī radu te nav, vien pāris draudzenes. Dzīvo salīdzinoši attālā vietā un ļoti mīl savus divus suņus, ka teju visu pensiju notērējot viņu barībai. Tieši šo četrkājaino sargu dēļ, kuri esot ļoti nikni, un arī savas piesardzības dēļ, ka Gita kuru katru mājās nelaižot, dāvanas pasniegšanai līdzi brauc sociālā darbiniece.
Protams, ka dāvanas saņēmēja ir pārsteigta, bet, neraugoties uz savu garo mūžu, ātri aptver situāciju, atnes savu veco telefonu, kuru, kā izrādās, vairs nevar uzlādēt. Tāpēc jau otro nedēļu viņa dzīvo bez sakariem. Pretēji manām bažām par grūtībām, kādas varētu būt, piemēram, pazaudētu PIN kodu, Gita man saka, kods esot zināms, bet, ja jaunais telefons tādu prasīšot, lai to noņemot. Apbrīnoju arī viņas atmiņu, jo, piemēram, ātri nosauc draudzenes tālruņa numuru, kurai tūlīt arī piezvana, līdzko jaunais telefons sācis darboties, un tāpat aši nosauc savu telefona numuru.
Kad ar Līgu Andersoni esam pārliecinājušies par to, ka Gitai problēmu ar telefonu nebūs, vēlam viņai laimīgu Jauno gadu un atstājam viņu un visu šo laiku sirdīgi aiz durvīm rejošos mājas sargus. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalviete Gita nepaliek bez sakariem

Kategorijas