Nezinu neko par vakaru

2020. gada 30. decembris 00:00

Par sevi, savām dienām, kas šogad paiet Covid-19 zīmē, noteikti varu apgalvot, ka tas ir laiks, kurš man atklājis, iemācījis ko jaunu. Vēl vērīgāk skatīties, vēl rūpīgāk ieklausīties un, galvenais, censties izprast un pieņemt sevi. Gads, kad fiziski viens no otra esam bijuši vistālāk kā jebkad, toties emocionāli satuvinājušies. Šī man ir laba iespēja pateikt paldies visiem, kuri bijuši kopā ar mani un ar savu klātbūtni, raksturiem, idejām ietekmējuši manu ikdienu un bieži aizkustinājuši sirdi līdz asarām. Tāpēc pēdējā laikā dienas beigās sev saku — kas no rīta varēja iedomāties, ka diena šādi beigies?! Ja agrāk jutos emocionāli pārsātināts, tagad ļauju visam, kas nāk, plūst un vadīt mani. Līdz pienāk brīdis, kad redzu visu notikumu kopainu, saprotu, kāpēc vajadzēja notikt, šķiet, neloģiskām, nesaistītām darbībām, bet to kopsumma ir brīnums vai Dieva dāvana.
Gads, kurā pēdējo reizi atvadoties teicu “čau!” savam tētim. Arī šī man ir pieredze, spēcīgas emocijas. Lai arī zināju, ka tāds brīdis pienāks, nevar simulēt sajūtas, kādas rodas, kad telefonā dzirdi tos divus vārdus.
Pirmo gadu manā lauku sētā ganās aitas, un ir tik interesanti novērot trīs jauno aitu meiteņu savstarpējās attiecības. Kā viņas pusgada laikā pieņēmušas manu klātbūtni, pamazām mainoties no mežonīgām pļavu trakulēm uz rāmām un prātīgām. Līdzīgi arī cilvēks — nonākot jaunā vietā, satiekot citādus cilvēkus, pamazām arī pats iegūst jaunas īpašības.
Gads, kurā beidzot pievērsos senlolotam sapnim par profesionālu fotoaparātu. Līdz ar tā iegādi esmu iegrimis bezgalīgi plašā optikas, proporciju, gaismas, krāsu gammu, dziļuma, noskaņu, digitālajā pasaulē. Joprojām jāaudzē pārliecība par savām spējām, varēšanu, bet prieks, ka ar katru jaunu fotosesiju redzu iepriekšējās kļūdas.
Gads, kurā no jauna izvērtēju savu darbu avīzē, cenšoties atrast jēgu, pamatu manai esībai šajā vidē. Lai arī ar katru gadu mūsu fiziskās avīzes lasītāju loks samazinās, man ir diezgan pamatota pārliecība, ka tuvāko pāris gadu laikā “Staburags” kļūs tuvāks un vēl mīlētāks digitālajā platformā. Sociālajā tīklā “Facebook” ir tā sauktie burbuļi — cilvēku loks, kuri viens otru zina, neteikšu, ka pazīst personīgi. Domāju, ka arī “Staburags” ir un varētu savu digitālo apjomu audzēt vēl lielāku, kļūt par kopienu, kurā mēs viens otram palīdzam, dalāmies domās, dažkārt arī pavisam pretējās. Saglabājot savstarpēju cieņu.

Staburags.lv ARHĪVS

Nezinu neko par vakaru

Kategorijas