Pēc mirkļa iespējām

2020. gada 30. decembris 00:00

Kad pērn rakstīju gada pārdomas, jau iztēlojos, ka šīs rakstīšu eiforijas viļņa ietekmē, jo būšu atgriezusies no ceļojuma pa Sanktpēterburgu. Ziemeļu Venēcijā jau esmu bijusi, taču uz turieni gribējās aizbraukt kopā ar mammu un jaunāko meitu. Pavasarī sapratu, ka nekur mēs netiksim. Pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi pārvilka krustu arī citām iecerēm, un kārtējo reizi secināju — neko nevajag plānot, bet jārīkojas pēc mirkļa iespējām.
Viena no iespējām bija ieraudzīt un izjust Sēliju. Nav jau šis novads man svešs. Mana vecvecmamma Klāra bijusi no Viesītes, agrāk arī darba darīšanās tajā pusē nācies iegriezties. Taču vienmēr, pulkstenī skatoties, domājot par ceļu, ainavu vērošana palika otrajā plānā. Autobusā braucot, nekur nesteidzoties, klausoties gides stāstījumā, lūkojoties garām slīdošajos dabasskatos, sajutu arī sevi kā mazu, mazu daļiņu no Sēlijas. Joprojām ausīs skan aizraujošie Zasas stāsti un acu priekšā zaļās Dvietes palienes pļavas.
Daugavas loki man atsauca atmiņā laiku, kad biju beigusi vidusskolu un sāku mācīties hidromeliorāciju Lauksaimniecības tehnikumā. Hidroģeoloģijas lekcijā izvērtās diskusija par Daugavpils HES celtniecību. Kursabiedre no Krāslavas piecēlās un sacīja: “Atstājiet mums Daugavu, kāda tā ir!” Tas bija 1986. gads. Toreiz es nesapratu, ko viņa ar to domāja. Sapratu tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem. Un labi, ka tā, ka bija iespēja redzēt mūsu likteņupi, kāda tā ir.
Lai arī neaizbraucu ne uz Sanktpēterburgu, ne Briseli, tik un tā gads izvērtās interesants. Par to parūpējās tie cilvēki, kurus man laimējās intervēt gan klātienē, gan sarakstoties e-pastā, gan sarunājoties pa tālruni. Šīs sarunas atceros joprojām, un roka neceļas nospiest “dzēst”, lai telefonā atbrīvotu atmiņu. Šīs tikšanās sagādāja jaukus mirkļus, paldies visiem, visiem, kuri atvēlēja laiku, lai uzticētu man savus stāstus un lai vēlāk tos izlasītu “Staburaga” lasītāji.
Aizvadīts klusais adventes laiks, Ziemassvētki. Šis ir laiks, kad mazāk iznāk tikties vienam ar otru, kad, rūpējoties par veselību, vairāk izvēlamies palikt mājās. Šogad, gan mašīnā braucot, gan mājās strādājot, bieži dzirdēju skanam jauku ziemas laika dziesmu — “Ziemeļblāzmas romance”, kurā ir vārdi: “Saulīte teic — vai tev nav auksti?” Domāju, šo jautājumu mēs varam uzdot ikvienam līdzcilvēkam. Mans novēlējums nākamajā gadā — lai mums ir silti! Lai šajā grūtajā un drūmajā laikāmums katram izdodas atrast savu sauli, kas sildīs gan garīgi, gan fiziski!
Iveta Skaba

Staburags.lv ARHĪVS

Pēc mirkļa iespējām

Kategorijas