Pensijas gados īstais laiks dzīvot

2010. gada 11. februāris 11:00

1850

Vija un Imants Lejiņi ir pensionāri, kuriem abiem kopā ir 140 gadu. Kokneses novada “Jaunzemos” viņi dzīvo neilgi — 10 gadu, bet ik uz soļa te redzams viņu ieguldītais darbs — nesen gatavotie bišu stropi, iekoptais augļudārzs, bišu un putnu māja, pašu rokām gatavotais skapis, gulta, soli un citas mēbeles.

“Vai es sliktāks par sievieti?”
— Mūsu mīlestība ir romāna vērta, — saka saimnieks Imants. — Pirms daudziem gadiem iepazināmies, iemīlējāmies, bet tajā laikā mums bija katram sava ģimene. Lai nedarītu pāri bērniem, aizgājām katrs uz savu pusi. Pēc gandrīz 30 gadiem atkal satikāmies un jau desmit gadu esam kopā.
Vasarā te, “Jaunzemos”, ir ļoti patīkami. Ziemā, kad darba mazāk, rītos gribas ilgāk pagulēt, īpaši, kad laukā putenis — paskatos pa logu un atkal gultā iekšā. Govis likvidējām un iegādājāmies divas kazas. Smagus meža darbus nestrādājam, cūkas gaļa nav nepieciešama.
Darba mūžs bijis ar tehniku saistīts — esmu strādājis par šoferi, traktoristu, kombainieri. Jau no 17 gadu vecuma, ar nelieliem izņēmumiem, esmu sēdējis pie stūres — piena mašīnas, autobusa. Vienu gadu nostrādāju Toljati, ceļot žiguļu rūpnīcu, bet pēc gada nospļāvos un atbraucu mājās — par to darbu, ko tur ieguldīju, tepat dzīvojot, trīs reizes vairāk būtu nopelnījis. Tajā laikā nebija vaļas nodarboties ar blakuslietām. Sezonas laikā kombainieriem bija daudz darba, un tikai tagad, pensijā esot, beidzot varu izpaust sevi arī citādi. Pirms nācu uz šejieni dzīvot, biju izšķīries, bet nedrošības nebija. Ja reiz sievietes laukos vienas tiek ar darbiem galā, vai tad es netikšu?
Viens nav cīnītājs
Mēs esam tā saucamie pēckara bērni, un piedzīvoti ir daudz grūtāki laiki. Daudzi mūsu paaudzes cilvēki, Latvijā sākoties pārmaiņām, zaudēja savus gadiem lolotos sociālisma ideālus. Vieni ieslīga depresijā, citi iemanījās pielāgoties. Es kādu laiku cīnījos ar alkohola atkarību. Bija tā, ka nedēļām nevarēju pārtraukt. Par laimi, laikus attapos, bet vēl līdz šai dienai ir bail, lai “kāja nepaslīd”. Labi, ka līdzās ir Vija, jo viens dzīvē nav karotājs.
Vijas kundze, atceroties savu jaunību, saka: — Aizkraukles zeme nebija viegla. Tie cilvēki, kuri bija “pie stūres” kolhozā, kā Jānis Ozoliņš, Jānis Elksnis, ir pelnījuši, lai viņus godinātu arī mūsdienās. Viņi prata strādāt ar cilvēkiem, un kolhoznieki bija savas darbavietas patrioti.
Gribēšana ir, dūšas nav
— Māja ir mežā, vai ir arī aramzeme?
— Zemes ap māju nav daudz, ap 13 hektāru. Trīs no tiem ir mežs. Toreiz, juku laikos, svarīgāka likās aramzeme. Neviens priekšā nepateica, ka nākotnē ar mežu varētu nopelnīt. Šobrīd tas lieti noder saimniecībā. Sākumā domājām daļu meža izcirst un pārdot, bet tāda nauda ātri “izslīd caur pirkstiem”. Ir pašam savs gateris, darbarīki un neesmu atkarīgs no citiem.
Sāku ar dārza lapeņu būvēšanu. Ik gadu vienu uzceļu. Katram bērnam savu, kopā viņi mums ir deviņi. Tādas sešstūru lapenes būvniecība aizņem vairākas dienas, ir diezgan piņķerīgs process, savienojot visas salaiduma vietas, kā mākslas darbs. Sagataves veidoju mājās, salieku piekabē, tad ieleju pamatus un lieku būvi kopā. Vijai saku: “Tad, kad manis nebūs, sēdēsi lapenītē, šūposi kājas un atcerēsies mani,” nosmej saimnieks.
— Dārzs ir pietiekami liels, lai tajā pa kādai siltumnīcai uzslietu. “Treknajos” gados izauga tomāti un citi labumi, ko pārdevām Kokneses krodziņā “Rūdolfs”. Ar tā saimniekiem izveidojusies turpat desmit gadu veiksmīga sadarbība. Pērn gan pārdevām krietni mazāk, jo klienti tajā iegriežas retāk. Paši arī paliekam arvien vecāki — gribēšana ir, bet dūšas mazāk.
Cāļus “perē” paši
— Pie mājas redzēju vairākus nesen gatavotus bišu stropus. Tie ir pašu vai kāda pasūtījums?
— Senāk man bija paniskas bailes no bitēm, — stāsta Imanta kungs — bet pēkšņi man sagribējās ar viņām nodarboties. Paņēmām vienu spietu, veiksmīgi ar to tikām galā. Tagad ieziemotas jau piecas saimes. Vajadzīgās zināšanas laika gaitā iegūstam, bet līdz galam visu tāpat nesaprast — ar bitēm tāpat kā ar sievietēm...
— Kad esmu sakreņķējusies, vasarā pieeju pie stropa. Bišu sanoņa nomierina arī mani, — piebilst Vijas kundze. — Varbūt arī nedaudz par vēlu sākām, gadu jau daudz.
Vasarā audzējam arī putnus — zosis, vistas, tītarus. Putnu gaļa mums, cilvēkiem gados, vieglāk sagremojama, un no tās var pagatavot dažādus ēdienus. Putniem nevajag gādāt sienu, izvest mēslus. Ir arī pašiem savs inkubators. Pavasarī Ķekavas putnu fabrikā iepērkam ar 150 broileru olu, paši “izperinām”. Divarpus mēnešus paaudzējam un tad nokaujam. Ar ūdensputniem — zosīm un pīlēm — vienīgā problēma ir noplūkšana, bet esam atraduši savus “knifiņus”, kā to paveikt ātri. Sadarbojamies ar kaimiņu — mēs viņam medu un pīles gaļu, viņš mums graudus. Pērn zosis neaudzējām, nobijāmies no krīzes un domājām, ka nebūs, kas pērk, bet cilvēki zvanīja, interesējās.

Staburags.lv ARHĪVS

Pensijas gados īstais laiks dzīvot

Kategorijas