Personīgā iniciācija ar spēcīgiem vārdiem

2020. gada 30. decembris 00:00

319

Personīgā iniciācija ar spēcīgiem vārdiem

Kristīne Kāpiņa ir koknesiete, bet viņas dzimtā puse ir Ķekava. Gan Ķekavā, gan vēlāk, ģimenei pārceļoties uz Koknesi, viņa kopā ar mammu Inesi nodarbojas ar ādas jostu, naudas maku, somu un citu lietu izgatavošanu. Uzņēmums nesen ieguvis vārdu “Dunense”. Tā senāk sauca gar Daugavas krastu dzīvojušos Daugavas līvus jeb latīņu
valodā —“dunenses”. Paralēli darbnīcai darbojas arī viesu nams “Mazā kāpa”. Kristīne
teic — kopš sevi atceras, viņu aizrauj mūzika un dziedāšana. Tomēr sevi kā profesionālu mākslinieci vēl nejūtot.

Dziesmu uzraksta Raimonds Pauls
— Intervijai mani uzvedināja video internetā, kur tu dziedi Kokneses baznīcā. Kā krustojās tavi un Kokneses luterāņu baznīcas ceļi?
— Draudzes locekle Alla izteica domu, ka vēlētos dievkalpojumā ieviest ko jaunu. Viņa man piedāvāja dziedāt, un sākumā tas bija plānots kā neliels koncerts. Ierobežojumu dēļ, lai baznīcā neierastos pārāk daudz cilvēku, to izvēlējās nereklamēt. Tāpēc dievkalpojuma sākumā un beigās nodziedāju pāris dziesmu. Ar ērģeļu pava-
dījumu man palīdzēja radinieks Raitis Kveska. Tā bija tikai viena uzstāšanās reize, bet man ir doma, ka varētu to darīt vēl.
— Tevi atceros,, kad piedalījies konkursā “Klusie ūdeņi”. Pirms diviem gadiem ar dziesmu “Man ir viss” kļuvi par konkursa uzvarētāju.
— Mūzika un dziedāšana mani saistījusi, kopš sevi atceros — apmēram no trīs gadu vecuma. Konkursā “Cālis” 1991. gadā ieguvu pirmo vietu. Tajā laikā ģimene dzīvoja Ķekavā. Tur piedalījos dalībnieku atlasē, izgāju caur vairākām konkursa kārtām. Gribētu tagad noskatīties tā laika ierakstu, parādīt meitai. Pēc “Cāļa” vairākus gadus biju kopā ar bērnu ansambli “Dzeguzīte”. Tad tajā dziedāja arī Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeistars, kuri vēlāk izveidoja duetu “Valters un Kaža”. Laikā, kad dziedāju ansamblī, Raimonds Pauls rakstīja mūziku baznīcai un speciāli manai balsij. Teica, ka man ir tīra un ļoti konkrēta balss. Pati daudz ko neatceros, vairāk par to zinu no mammas stāstītā. Tajā laikā mācījos arī mūzikas skolā, darba bija daudz, un tāpēc radās veselības problēmas. Ietiepos, pateicu, ka vairs nevēlos dziedāt “Dzeguzītē”. Raimonda Paula man sarakstīto dziesmu gan jau nodziedāja kāda cita meitene. Bet par šo epizodi atcerējos, kad Alla man piedāvāja piedalīties dievkalpojumā Kokneses baznīcā.
Man kāds uzlicis
ķepu
— Kāpēc savu ikdienu nevēlies daudz vairāk saistīt ar mūziku, dziedāšanu?
— Nevaru to izskaidrot. Mācījos arī Daugavpils Mūzikas vidusskolā divās nodaļās. Zinu, ka man ir talants, tajā pašā laikā ir sajūta, ka man kāds uzlicis ķepu un saka — tagad nē. Manī nav sajūtas, ka par visām varītēm vajadzētu rauties uz turieni. Jā, man patīk dziedāt, arī vasarā, kad uzaicināja piedalīties Skrīveros “Radada” tirdziņā, es neatteicu. Tomēr tikpat tuva man ir ādas apstrādes darbnīca. Cik sevi atceros, esmu bijusi blakus mammai, apkārt darbagaldi. Nesaku, ka ar dziedāšanu nevarētu nopelnīt, tomēr izvēlējos ģimenes biznesa ceļu. Neesmu sajutusi pārliecību, ka varētu būt profesionāla dziedātāja. Te var piesaukt latvisko kautrību — labāk stāvēšu kaut kur maliņā. Labāk kaut ko darbnīcā uztaisīšu nekā iešu sevi rādīt lielā cilvēku pūlī. Viss slēpjas sajūtās, un varbūt atnāks arī pretējas.
— Konkursā “Klusie ūdeņi” tomēr bija daudz cilvēku.
— Patiesībā nepiedalījos konkursa dēļ. Tajā dienā kādam man tuvam cilvēkam bija vārdadiena un man radās iespēja viņu šādi apsveikt. Sajūtas bija tik sakāpinātas, ka nolēmu kāpt uz skatuves.
Visi nekad nebūs
veģetārieši
— Darbs ādas apstrādes darbnīcā ir radošs?
— Tas ir ļoti radošs. Protams, ierastās lietas, pieprasītākās preces varu uztaisīt arī nakts vidū. Pēc Jaunā gada, kad visi viens otru būs apdāvinājuši, būs mūsu laiks, kad domāt, ārdīt, šūt un radīt. Lai tad, kad sezona sāksies, cerams, darbosies tirdziņi, kā arī savā veikalā internetā pircējiem piedāvāt ko nebijušu.
— Kā dzimst jaunas idejas?
— Dažādi. Dažreiz no tā, ka uztaisīts kaut kas kļūdaini un nākas mainīt kādu detaļu. Ir idejas, kas nāk no klientiem. No rīta dušā dziedot, jaunās idejas nedzimst. Mans jaunākais brālis darbojas interneta vidē, apskatās, kas jauns ādas apstrādē notiek pasaulē. Ienāk jauni, modernāki darbarīki, bet mēs arvien strādājam ar tiem, kurus lietojām, dzīvojot Ķekavā. Iemītā taciņa šķiet vieglāka. Lai arī sākumā pretojamies jaunajiem, pastrādājot redzam, ka tā darbu var paveikt ātrāk, ērtāk.
— Mūsdienās aktuāla dzīvnieku aizsardzības tēma. Neesat saņēmuši pārmetumus par ādu izmantošanu?
— Ir daļa cilvēku, kas atbalsta veģetārismu, un citi, kas nekad nebūs veģetārieši. Kamēr būs šī otra puse, tikmēr mums būs darbiņš. Protams, ir cilvēki, kuri ar visām četrām ir pret. Tomēr pasaulē ādas apstrāde — apģērbs, apavi, aksesuāri — ir liela industrija.
Atteikties no vēlmes idealizēt
— Vai ticībai, reliģijai ir vieta tavā ikdienā?
— Neesmu no tiem, kas regulāri apmeklē baznīcu. Esmu ticīga un, protams, ikdienā jūtu, ka tieku vadīta, varbūt pat pretēji tam, kādi bijuši mani plāni. Paļaujos, un arī to var saukt par ticību.
— Esi dzīvei izvirzījusi sev lielākus vai mazākus mērķus?
— Dzīvot ar mērķi ir labi, bet atceros arī par idealizāciju. Kad esi pārāk pieķēries kādai idejai, pārņemts ar to, reizēm tas tiek atņemts. Lai saprastu, ka tas dots tikai uz laiku, jābauda, kamēr ir. Agrāk mēdzu iespringt uz kādu konkrētu lietu, tajā skaitā ģimeni. Pēdējā laikā daudz lasu ar psiholoģiju saistītu literatūru un pamazām nonāku pie secinājuma, kāpēc notikumi risinājušies tieši tā. Esmu sapratusi, ka vaina ir manā vēlmē idealizēt. Šobrīd mans mērķis ir vispārināts. Man patīk analizēt, izskaidrot, atrast jēgu. Jūtu, ka kļūstu daudz brīvāka, un ticība, kas mani uz kaut ko ved, dod paļāvību. Sarežģījumi ved uz ko jaunu, labāku.

Pilnīgi nemaz neesmu pesimiste. Jau tagad, atskatoties uz sāpīgo, grūto manā dzīvē, saku paldies, ka tas ar mani noticis. Jūtu, ka esmu atvērusi spārnus, jo esmu brīva no nemitīgās vēlmes visu idealizēt. Cenšos nekam nepievērst pārāk lielu nozīmi. Ir mērķis klientu loku paplašināt ārpus Latvijas, savi mērķi ir arī privātajā dzīvē. Tomēr tam visam pāri iet ļaušanās. Agrāk manī bija spītība, kas lika iet, darīt par katru cenu, lai gan sajutu pretestību. Varbūt to var saukt arī par egoismu — ka der tikai tas, kā es izdomāju. Tad lauzos durvīs, līdz tās padevās. Stāvēju sasniegtā priekšā un sev jautāju — priecīga? Jā. Tajā pašā laikā, iespējams, ka esmu izgājusi pa citām durvīm.
Prioritātēm laiks
jāieplāno
— Bez kā vēl sevi šodien nevari iedomāties?
— Sports — skriešana, peldēšana — ir mana uzlādes stacija. Tā ir tāda pati meditācija kā grāmatu lasīšana vai pastaiga svaigā gaisā.
— Darbs, divi bērni. Kā atrast laiku grāmatām?
— Vakaros vai agri no rīta. Prioritātēm jāieplāno papildu laiks. Ja to nedarīšu, tad, visticamāk, sev atradīšu atrunu — nebija laika. Var piecelties pusstundu, četrdesmit minūtes agrāk. Kamēr vēl visi guļ, var klausīties mūziku vai lasīt. Nav brīžu, kad saku — garlaicīgi. Katrs pats sev plāno laiku, un, ja ikdienā ietver garlaicību, tad var to darīt.
Laiks, kad
ieklausīties sevī
— Neizbēgsim no jautājuma par Covid-19. Kā jūties šajā situācijā?
— Skatos uz to optimistiski. Tāpat kā par savu dzīvi, arī par pandēmiju saku — acīmredzot tā bija lemts notikt un vest uz ko jaunu, labāku. Šobrīd cilvēki vairāk pievēršas garīgajai, ne materiālajai pasaulei. Vairāk aizdomājas par savām prioritātēm. Līdz šim skrējām, darījām, kaut kam krājām. Tagad, kad viss apstājies, laiks padomāt — kur esmu, ar ko esmu, kas man ir apkārt, ko es redzu. Pavasarī, kad viss plauks un ziedēs, daudziem pēc ilga laika būs iespēja izbaudīt šo gadalaiku. Šis ir laiks, kad ieklausīties sevī un aizpildīt iekšējo tukšumu nevis ar apkārtējiem, bet savām patiesajām sajūtām.
Nesen biju Kurmenē, kur dzīvo tētis. Pirms diviem mēnešiem apglabāju savu vectētiņu, un bērēs bija mācītājs Andrejs Mediņš. Viņa personība mani tik ļoti uzrunāja. Sapratu, ka labprāt tikšos ar viņu vēl, gribu dzirdēt viņa sprediķus baznīcā. Atmiņā palika mācītāja teiktais par to, ko mēs katrs atļaujam izlaist caur sevi. Varam sevi uzvilkt, būt tajā pusē, kur visi uztraucas, kur viss ir slikti, tic vai netic Covid-19, ir par vai pret sejas maskām. Bet varam būt arī tajā pusē, kur ļaujamies, baudām to, kas notiek, un izvēlos caur sevi laist tikai labo.
Cilvēkiem bail sevi mainīt
— Saistībā ar Covid-19 un gada beigās jo īpaši uzsver fiziskās un emocionālās vardarbības jautājumu. Kāpēc, tavuprāt, ir vīrieši, kuri rīkojas tik zemiski?
— Varbūt tas ir kaut kāds nepiepildītais stāsts, bērnības pieredze, trauma. Personīgi esmu saskārusies ar psiholoģisko vardarbību. To konkrēto gadījumu tulkoju kā cilvēka spēju rīkoties pēc savām spējām, savas saprašanas līmenī. Iespējams, arī izglītības jautājums. Abos vardarbību veidos cilvēks rīkojas tā, kā māk, zina, ar savu pārliecību. Cilvēkiem bail sevi mainīt, ir ērti ar savu esošo “es”. Domāju, ka cilvēki mainās tikai tad, kad viņi paši tam ir gatavi. Ar varu to nevar izdarīt, ne psihologs, ne terapeits.
Manas meitas dzimšanas dienā ciemos bija atnākusi kāda meitenīte, un viņai pa degunu sāka tecēt asinis. Noguldījām viņu gultā, un jautāju viņai — vai bieži tā gadās? Tas ir tāpēc, ka mammīte man vienreiz iesita pa degunu, viņa teica. Tas neesot bijis nejauši. Pirmā, ar ko par to runāju, bija audzinātāja bērnudārzā. Skumji būtu, ja citā līdzīgā gadījumā no apkārtējiem nesekotu nekāda reakcija. Tiem cilvēkiem ieteiktu padomāt par sevi līdzīgā situācijā. Vai es gribētu, ka manai problēmai neviens nevēlas veltīt ne laiku, ne uzmanību? Cilvēkiem jābūt līdzcietīgiem.
— Tavs novēlējums...
— Ticība, cerība, mīlestība. Ja materiālā puse sašķobās, tad sākam domāt par garīgajām vērtībām. Gribas, lai cilvēki par to domā vairāk. Jo vairāk to darīs, jo visi kopumā kļūsim labāki. Ticība jeb ļaušanās Kristum, Dievam, Visumam, Kosmosam, sev — mēs katrs atrodam savu vārdu tam, kas mūs vada. Mums katrā ir daļiņa no Visuma. Cerība ar ticību iet roku rokā. Mīlestībai jābūt ikdienā, lai ko darītu, visam jāiet caur sirdi. Ne skatoties, kādu labumu no tā iegūšu. Andrejs Mediņš to nosauca par viesmīlību. Šī īpašība ir zudusi. To esmu novērojusi arī sevī. Mēs tik ļoti respektējam viens otru, ja nepiedāvās — neiešu, neteikšu. Kas notiek, ja tā domā abi? Neviens nekur neiet, neko nesaka un nedara. Un vēl — novērtēt katram doto laiku, cik liela vērtība tas ir.
Lasīju, ka indiāņiem ir iniciācijas procesi, kuros sevī iezīmē kādu dzīves posmu. Man šāda iniciācija bija, uztaisot sev tetovējumu. Tajā ir vārdi “dzīvība”, “spēks”, “gudrība”, “drosme”, “intuīcija”, “skaistums” un “mīlestība”. Tie ir vārdi, kas man paši būtiskākie, pamati, vērtības, kurām es vienmēr sekošu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Personīgā iniciācija ar spēcīgiem vārdiem

Kategorijas