Mūzikā nekas nav ātri un viegli

2020. gada 30. decembris 00:00

Pļaviņietis un pūšaminstrumentu spēles skolotājs Kārlis Strazdiņš ir vērtība katrā mūzikas skolā, kur strādā. Pie šī apgalvojuma daudzi piebilst — gluži vai mūžīga, jo viņš skolo jau vairākas jauno mūziķu paaudzes. Šajās dienās skolotājs nosvinēja 70 gadu jubileju un arī pēc teju 47 darba gadiem skolā atzīst, ka viņam joprojām patīk mācīt bērnus.

Mūzikas instruments, grāmata — un spēlē!
Grūti pateikt, kā būtu izvērties Kārļa dzīves ceļš, ja ne dažādi likteņa pavērsieni. Viņa dzimtā puse ir Alojas novada Vīķu ciems, kur aizvadīti gan tikai pirmie dzīves gadi. Dzīvojot laukos, ģimenei bija sava saimniecība, ko nomainīja kolhozs, un vecākiem bija tajā jāstrādā. Kad zēnam bija nepilni trīs gadi, no smagā darba saslima un nomira mamma, bet tēvu, tāpat kā citus bijušos aizsargus, padomju vara savā laikā jau bija apcietinājusi par dalību šajā organizācijā. Mazais Kārlis ar māsu palika vieni un nokļuva bērnunamā. Katrs savā, un tos viņš piedzīvojis vairākus. Daži gadi aizvadīti Baldonē, tad līdz 4. klasei Igatē un pamatskolu beidza Irlavā.
Vēlāk dzīvē tēvs atkal satikts. Viņš bija vēlreiz apprecējies, piedzimuši trīs bērni, bet ātri aizgāja mūžībā nelaimes gadījumā. Par dzīvi bērnunamā Kārlis neko sliktu nevar teikt. Kurš gribējis, darījis blēņas, bet kopumā viss bija mierīgi, un arī iemācījušies daudz ko interesantu. Kārlis ar gandarījumu atceras koka un metālapstrādes nodarbības, kurās apguvis arī virpošanas prasmes. Bija aizraujoši darboties kopā ar skolotāju un palīdzēt veikt dažādus darbiņus. Tas viss labi noderējis turpmākajā dzīvē. Skolā padevās matemātika un fizika, kas deva olimpiāžu pieredzi.
Pagrieziens mūzikas virzienā Kārlim bija Irlavā, kur skolā strādāja aktīvs dziedāšanas skolotājs Mārtiņš Veidemanis. Viņš veidoja orķestrus, nelielus ansambļus un arī Kārli iesaistīja. Tas viss deva pamudinājumu doties mācīties uz Ventspils Mūzikas vidusskolu. Tā kā mūziku viņš sāka mācīties tik vēlu, principā vienīgā izvēle bija pūšaminstrumenti. Kārlis atceras — iedeva mūzikas instrumentu, grāmatu un teica, lai spēlējot. Vasaras beigās jau kopā ar citiem muzicējis ballēs, tā ka — ja ir gribēšana, visu var iemācīties. Bija tā gribēšana? Kārlis atzīst, ka bez tās nekas nevarēja un nevar virzīties uz priekšu.
Strādā suvenīru cehā
Pirmā darbavieta pēc mūzikas vidusskolas un dienesta armijā Kārlim bija Pļaviņu Mūzikas skola. Tur viņš nokļuva pēc tā laika sistēmas — sadales, un vajadzēja nostrādāt obligātos trīs gadus. Šodien saka — izvēles brīvība, bet tolaik valsts maksāja par izglītību, ko vajadzēja atstrādāt. Kopš tā laika viņš arī ir pļaviņietis. Pats teic, ka dāmas ir aktīvākas, bet vīrieši mazāk tiecas pēc pārmaiņām, un arī viņš citu dzīvesvietu un darbavietu nemeklējis. Turpat Pļaviņās saticis dzīvesbiedri Tamāru, izveidojās ģimene, un vajadzēja domāt par tās apgādāšanu. Darbs bijis gan mūzikas skolā, gan vietējā vidusskolā, kur dibinājās orķestri, dziedājis arī kultūras nama korī, kādu laiku bijis tā koncertmeistars.
— Ko darīt, bija pietiekami, bet, lai vairāk nopelnītu, kādus trīs gadus strādāju arī uzņēmuma “Suvenīrs” cehā Gostiņos. Darbs bija no agra rīta līdz pēcpusdienai, un tad devos uz mūzikas skolu. Vēl vakaros koris vai kas cits, bet tas viss pieradināja, ka ir jāstrādā, un daudz vari izdarīt, — stāsta Kārlis Strazdiņš.
Lielākie darba gadi aizvadīti Pļaviņās, bet kādu laiku piestrādāts arī mūzikas skolās Madonā un Koknesē. Šobrīd tā vēl ir arī Aizkraukle un Jēkabpils, tā ka visās trijās skolās viņš ir savējais. Bērniem viņš māca spēlēt visus pūšamos instrumentus. Kārlis atceras, ka pirmais Pļaviņu Mūzikas skolas direktors Tālivaldis Mekšs, pirms ņemt viņu darbā, vispirms pārliecinājies, vai jaunais skolotājs pats prot spēlēt to, ko mācīs. Savā darba dzīvē viņam bijis daudz skolu direktoru, arī pats tajā krēslā pabijis. Tagad viņš novērtē, ka tādi supervadītāji bijuši vairāki, kuru vadībā bijis gan prieks strādāt, gan skolas piedzīvojušas izaugsmi, ja direktori paši aktīvi darbojušies un “pavilkuši” līdzi citus. Līdzīgi ir ar kolēģiem.
Atkal skolas solā
— Tagad mūsu reģiona mūzikas skolas iekļautas Latgales zonā, bet savulaik bijām pie Rīgas un konkursos startējām kopā ar tādām zināmām skolām kā Jāzepa Mediņa un citām. Tā bija liela un spēcīga konkurence, bet arī laba pieredze, jo varēja mācīties no citiem audzēkņiem un kolēģiem, — stāsta Kārlis.
Turpināt akadēmisko izglītību Kārlim nācās 2000. gadā, kad valsts paziņoja — bez augstākās izglītības par skolotāju strādāt nevar. Sākumā lēmis par labu studijām tuvāk mājām Jēkabpilī, kur bija augstskolas filiāle. Izvēlētais psiholoģijas virziens gan prasījis tik lielu atdevi, ka sapratis — tādā garā tālu netiks — un sācis studēt mūziku Daugavpils Universitātē. Kārlis smaida, redz, kā dzīvē iznācis — vispirms viņš skolojis meitu, tad viņa tēvu, jo apmaksāja studijas. Par to laiku viņš teic, ka sākt atkal tik intensīvi mācīties nebija viegli, bet interesanti gan.
Meita pilda vienošanos
Bērnībā meita Inga daudz laika pavadīja gan mammas darbavietā, gan pie tēta mūzikas skolā. Kad viņai pienācis brīdis sākt mūzikas mācības, ar vecākiem vienojušies — lai izlemj pati, bet, ja sāk, tad skola jāpabeidz. Visiem mūzikas skolas audzēkņiem pienāk lūzuma brīdis mācībās, kad vairs negribas tās turpināt, un tā tas bijis arī Ingai, bet noruna palika noruna, un vēlāk viņa izvēlējās profesijā iet tēta pēdās. Inga gan ir klavierspēles skolotāja un Pļaviņu Mūzikas skolā sākusi piestrādāt jau tad, kad vēl pati mācījās. Tad tā kļuva par pastāvīgo darbavietu, bet vēlāk pārgāja uz Aizkraukli. Savukārt mazmeita Asnāte izvēlējusies vijoles spēli, mācījusies pie vairākiem izciliem pedagogiem, tagad beidz maģistra studijas un jau strādā mūzikas skolā Rīgā. Iznāk vesels ģimenes orķestris, kur katrs spēlē savu mūzikas instrumentu, bet sieva Tamāra visu organizē. Par sevi Kārlis teic, ka viņš vairāk ir darītājs, bet ne organizators. Šo pienākumu labprāt uztic citiem gan mājās, gan darbā.
Viss atkarīgs no ieguldītā darba
Ģimenes dāmām par pūšaminstrumentu spēli intereses nebija, bet citu skolēnu nekad nav trūcis, gūstot arī panākumus konkursos, un daļa joprojām darbojas mūzikas jomā, lai arī skolotāja darbu turpina retais. Flautas spēli Kārlis mācījis arī tagadējai Pļaviņu Mūzikas skolas kolēģei Aivai Siliņai.
— Lai bērns mācītos mūzikas skolā, ļoti svarīgs ir vecāku atbalsts. Ja arī viņi ir ieinteresēti šajās mācībās, viss izdodas. To var just, un bērna interese par mācībām jāuztur. Ja vēl paši vecāki līdzdarbojas, rezultāts jau ir konkursu laureāts. Talantu mums ir daudz un labi, bet viss atkarīgs no ieguldītā darba. Tas ir pierādīts. Arī Raimonds Pauls nebūtu tas, kas šodien, ja nepavadītu tik daudz laika pie klavierēm, kamēr citi puikas pagalmā dzenāja bumbu, — saka mūzikas skolotājs.
Viņam joprojām patīk darbs ar bērniem. Ne ar visiem izdodas, bet, ja jūt vēlmi darboties, arī skolotājiem prieks. Mūzika nav joma, kur viss notiek ātri. Darbs ir grūts, turklāt katru dienu. Vai viņš ir stingrs skolotājs? Kārlis teic, ka pašam grūti novērtēt. Viņam svarīgi, lai bērns cenšas, kaut arī neizdodas. Vai šajos 47 darba gados iemantojis arī kādas iesaukas, Kārlis nezina. Skolā vadot ansambli, dēvēti par Strazdu bandu, bet citas nezinot.
— Šim ansamblim daudzi cauri izgājuši. Arī kolēģe Aiva. Sākumā teica, ka neparko to nedarīs. Piesolīju nesekmīgu atzīmi, un vēl šobrīd spēlē... Pats arī lielākoties spēlēju tikai skolā. Ja ir brīvs brīdis un jāgaida nākamais audzēknis, labprāt paņemu flautu vai saksofonu, bet mājās kaut kā neizdodas. Arī tad, kad vajadzēja gatavoties augstskolas ieskaitēm, — saka pļaviņietis.
Ģimenē pienākumi sadalīti
Kārli vienmēr saistījuši arī praktiskie darbi. Kad sarežģītajos 90. gados darba bijis mazāk, strādājis vidusskolā par darbmācības skolotāju. Tāpat mājās visi remontdarbi allaž paveikti pašu spēkiem, arī mēbeles gatavotas, jo savulaik daudz ko nevarēja nopirkt. Pļaviņietis teic, ka mājās galvenā ir sieva, tam tā jābūt. Ja viņa saka, kur konkrēti vajag plauktiņu, tā arī būs, bet viņam jāparūpējas, lai tas plauktiņš būtu skatam pievilcīgs un pielikts. Tāda pienākumu sadale vienmēr palīdzējusi, jo diezin vai divi komandieri tik ilgi varētu nodzīvot kopā.
Kur vien dzīvojuši, abi ar Tamāru centušies veidot sakoptu apkārtni, un tagad tas notiek savā privātmājā. Ar Strazdiņu pāra dārzu šovasar jau iepazīstināti “Staburaga” lasītāji.
Kārļa Strazdiņa dzīves jubileja ir starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Tas ir laiks, kad skolās aizvadīts semestra noslēgums, pasākumi, līdzās ir arī meitas vārdadiena. Tā kā svētku ir tik daudz, ka labprāt kādus arī izlaistu, vislabprātāk savējos, bet, kā pats nosmaida, tuvinieki to nepieļaujot.
Šobrīd jau zināms, ka pēc Pļaviņu Mūzikas skolas ierosinājuma Latvijas Nacionālais kultūras centrs izvērtējis un Kārlim Strazdiņam piešķīris Atzinību par ilggadēju teicamu darbību un tradīciju uzturēšanu kultūrizglītībā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mūzikā nekas nav ātri un viegli

Kategorijas