Katra piparkūka kā mazs mākslas darbs

2020. gada 23. decembris 00:00

292

Ar ko mums saistās Ziemassvētki? Ar eglīti, Ziemassvētku vecīti, dāvanām un noteikti piparkūkām. Ilze Andriksone un Aigars Ivans ir pārliecināti, ka garšīgākās piparkūkas noteikti top Ķeipenes piparkūku darbnīcā, kur ir īsta piparkūku paradīze. Īpaši ap Ziemassvētku laiku. Tāpēc braucām ciemos uz Ķeipeni, kur pārliecinājāmies, ka tur pēc piparkūkām smaržo visu gadu.

Aigars Ivans ir lielisks stāstnieks, un gandrīz divas stundas kopā ar viņu un Ķeipenes galveno piparkūku feju Ilzi Andriksoni darbnīcā aizrit nemanot. Vispirms noskatāmies deviņu minūšu filmiņu par piparkūku tapšanu, pēc kuras nelielā ekspreskonkursā tieku pie smaržīgām un krāsainām balviņām. Tad neliela ekskursija piparkūku vīriņa vēsturē, stāsts par Ķeipenes piparkūku darbnīcas tapšanu un attīstību, līdz man priekšā tiek nolikta brūna piparkūku sirds, kura nu man pašai arī jāapglezno. Skatoties filmiņā, cik viegli tas padodas Ilzei, arī es ķeros pie glazūras tūtiņām. Bet jau pēc brīža saprotu, cik patiesībā tas ir sarežģīti, jo neizdodas novilkt pat vienu taisnu līniju, lai gan Ilze mani paslavē par centību.
Cep jau ceturtajā paaudzē
Ķeipenes piparkūku darbnīca ir ģimenes uzņēmums, kas ar savām piparkūkām nes Ķeipenes vārdu pasaulē jau vairāk nekā desmit gadu, taču mīklas gatavošanas un cepumu cešpanas prasme pārmantota ceturtajā paaudzē vairāk nekā 50 gadu garumā. Tās cepusi Ilze vecmamma, no kuras pūrā arī piparkūku recepte. Mūsdienās tā nedaudz uzlabota, taču pamats visus šos gadus palicis nemainīgs. Piparkūkas cepusi Ilzes mamma un viņas māsa, tagad to dara Ilze, viņas meita, kura dzīvo Anglijā, un viņas māsa Māra.
Jautāta, kurā brīdī aizraušanās kļuva par biznesu, Ilze stāsta: “Mūsu pagastā darba iespēju nebija, tāpēc braukāju uz darbu Ērgļos un Ogrē. Taču izbraukāt nebija tik viegli, tāpēc devos pie Ķeipenes pagasta priekšnieka un lūdzu man iznomāt telpas, solīju viņam padarīt Ķeipenes vārdu slavenu visā Latvijā. Mēs tikām pie telpām, sākumā bija tikai ceptuvīte, vēlāk attīstījāmies un paplašinājāmies. Uzņēmums saucas IK “Ķeipenieši”, bet visi mūs pazīst kā “Ķeipenes piparkūkas”. Šajās telpās darbojamies 12 gadus, taču abas ar māsu iepriekš vairākkārt esam saņēmušas atļauju piparkūku cepšanai un tirdzniecībai un pa tirdziņiem braukājušas jau kopš jaunības. Ar laiku nolēmām pieņemt arī tūristus, jo viesiem gribējās redzēt, kā tad tās piparkūkas top. Sākumā viesus uzņēmām turpat ceptuvē, bet trijos kvadrātmetros un lielā saspiestībā tas bija diezgan sarežģīti. Tieši cilvēku lielā interese rosināja veidot piparkūku darbnīcu. Sākumā pie mums ciemos brauca ģimenītes, tad jau kompānijas kļuva lielākas, un nu pie mums brauc ekskursanti lielajos autobusos. Darbnīcā varam uzņemt ap 50 cilvēku. Šogad gan “covida” dēļ lielās ekskursantu grupas neuzņēmām, uzņēmām tikai ģimenes un nelielas kompānijas. Ierobežojumu laikā bija atcelti daudzi tirdziņi, tagad pirms Ziemassvētkiem tie vispār liegti, taču pasūtījumu netrūkst.”
Katram savs darbs
Ilze vairāk strādā ar pasūtījumiem. Tos gada nogalei pieņemt un rindu veidot sāk jau rudenī. Šogad pasūtījumu ir krietni vairāk nekā citus gadus. Ja gadā lielāks pasūtījums, pie piparkūku apzīmēšanas ķeras arī Ilzes māsa Māra, kura ikdienā vairāk strādā ar produkciju, kas domāta pašu veikalam, tirdziņiem un “Rimi klēts” stendiem, kuros piedāvā Latvijā ražotus produktus, tajā skaitā Ķeipenes piparkūkas. Vasarā uz “Rimi” stendiem piparkūkas ved apmēram divas reizes mēnesī, pirmssvētku laikā — regulāri katru nedēļu. Savukārt Ilzes dzīvesbiedrs Aigars vada ekskursijas, palīdz sagādāt izejvielas, braukā pa tirdziņiem. Aigara dzimtā puse ir Vecbebri, viņš ilgus gadus nostrādājis policijā Aizkrauklē. “Laikam visu savu līdzšinējo mūžu esmu gājis uz šo darbu. Mehāniķa arods palīdz risināt tehniskas lietas, savukārt policista darbā iegūtās iemaņas palīdz strādāt ar cilvēkiem,” nosmej Aigars.
Aigars Ilzi mīļi dēvē par galveno piparkūku feju, jo tieši viņa ir tā, kas katru cepumu pārvērš mazā mākslas darbā. Ilzei piparkūku apgleznošanā bieži piedēvē Margaritas Stārastes stilu, un meistare neslēpj, ka tiešām iedvesmojusies no viņas. “Man jau bērnībā patika viņas tēli, un šo mīlestību cenšos ielikt arī savos darbos. Mākslas skolā neesmu gājusi, taču zīmēt ir jāmāk, un es esmu trenējusies kopš bērnības. Visur, kur esmu mācījusies vai strādājusi, esmu bijusi noformētāja. Nevienā mākslas skolā jau arī neiemācīs apgleznot cepumus, tā ir īpaša prasme, ko var iegūt ar laiku,” stāsta Ilze.
Valentīndienā piparkūkas tiem, kuriem jau ir 18
Darbnīcā pie sienas izliktajās fotogrāfijās var redzēt lielāko daļu ķeipeniešu radītās produkcijas. “Protams, Ziemassvētkos piparkūkas ir neiztrūkstošas, taču ražojam tās visu gadu,’’ stāsta Aigars. Lieldienās piparkūkas tiek rotātas ar zaķiem un olām. Līgosvētkos — ar ziediem un alus kausiem. Valentīndienai top nerātnās piparkūkas pieaugušajiem. Pirmajai skolas dienai veltītas piparkūkas ir ar pūcēm, kļavu lapām un grāmatām. Top personalizētas piparkūkas ar uzņēmumu nosaukumiem un logo, cilvēku vārdiem un citiem zīmējumiem. Kad Ilze “Facebook” profilā ielikusi reklāmu, ka cep piparkūkas ar cilvēku vārdiem, sekojis īsts sprādziens. Tagad visiem tādas vajag, bet meistare spiesta daudziem atteikt, jo ģimenes uzņēmumā darba roku ir tik, cik ir.
“Esam ļoti elastīgi. Varam uztaisīt piparkūkas kā glezniņas, bet varam arī pikantas lietiņas. Klientiem ir zīmēta Amerikas Brīvības statuja, Ogres kultūras centrs, Madlienas baznīca, Bebru pamatskola. Esam sadarbojušies ar Aizkraukles volejbolistiem, taisot balvas “Piparkūku kausa” uzvarētājiem. Esmu gatavojusi arī telpiskas piparkūkas — kafijas krūzīti, kas bija speciāls pasūtījums,” stāsta Ilze. Iecienītas ir piparkūku mājiņas? Vai Ilze tādas taisa? Aigars pasteidz atbildēt — Ilze tās gatavo tik skaistas, ieguldot daudz darba, ka tās nav iespējams novērtēt.
Reiz kādā vasaras tirdziņā Aigaram viens pircējs jautājis — kurš tad vasarā ēd piparkūkas? Bet Aigars viņam atbildējis ar pretjautājumu — vai tad alu arī dzer tikai Jāņos? Aigars novērojis, ka Valentīndienā piparkūkas pērk divas reizes vairāk nekā Sieviešu dienā. Izrādās, skaidrojums ir pavisam vienkāršs — Valentīndienā pērk viens otram, bet Sieviešu dienā tikai kungi dāmām.
Trumpis — dabīgās izejvielas
“Visur, kur braucam, vienmēr dzirdam — jūsu piparkūkas ir visgaršīgākās. Kā jūs mākat tādas izcept? Vienkārši jābūt godīgiem pret pircējiem, un, ja receptē paredzētas visas minētās garšvielas, tad tās arī jāliek. Nedrīkst būt paviršai vai vienaldzīgai attieksmei un darīt darbu pa roku galam,” vienā balsī saka Ilze un Aigars. Viņu piparkūkas visā Latvijā pazīst pēc rokraksta un garšas, un ķeipeniešu trumpis un īpašā pazīšanās zīme ir glazūra, kas gatavota tikai no dabīgām izejvielām.
“Tie, kuri vienreiz pagaršojuši mūsu piparkūkas, arī paliek pie mūsējām. Cilvēkiem garšo, un mēs arī cepam, lai garšotu. Daudzi gatavošanas procesā izmanto gatavos piparkūku garšvielu maisījumus, bet nevar zināt, kas tur ir iekšā. Tāpēc mēs garšvielu maisījumu gatavojam paši. Kā mēs to darījām manā jaunībā, tā to turpinām darīt joprojām, lai gan izmaksas izejvielām ir augušas. Mūsu piparkūkas ir simtprocentīgs roku darbs.”
Strādāt tikai ar dabīgajām izejvielām pamudināja piedalīšanās Straupes tirdziņā. Ķeipenes piparkūku cepēji ir vieni no pirmajiem slavenā Straupes tirdziņa dalībniekiem. Tagad tas pazīstams kā Straupes zirgu pasts, kurā tirgojas ražotāji, kas savā darbā izmanto tikai dabīgās izejvielas, un kurš katrs tajā nemaz netiek pieņemts. “Esam palikuši pie dabīgajām glazūrām, neskatoties uz to, ka pašizmaksa ir lielāka. Nevar salīdzināt, cik maksā spainis melleņu un maza pudellīte lillā krāsas. Mums ir svarīgi, lai būtu garšīgi, lai bērniem varētu droši dot. Cilvēki izvēlas tās spilgtās krāsas, bet pēc tam mute zili zaļa. Printētos attēlus uz piparkūkām es vispār aizliegtu, jo uz kaut kāda ēdama papīra tīrā veidā tiek uzprintētas krāsvielas. Protams, noindēties ar to nevar, jo tā ir pārtikas krāsviela, taču tā ir tīra krāsa,” stāsta Ilze.
Ēdiet piparkūkas, būsiet veseli!
“Latviju pa tirdziņiem esam izbraukājuši krustu šķērsu, un varu droši teikt, ka tādi esam vienīgie Latvijā. Nu varbūt kāds vēl bieti pieliek glazūrai krāsai, taču pamatā izmanto mākslīgās krāsvielas, jo tā var iegūt spilgtākas krāsas. Mūsu krāsas nav tik spilgtas, krāsu gamma nav tik daudzveidīga, taču tās ir iegūtas ar dabīgām krāsvielām. Mūsu krāsu gammā, piemēram, nav zilās krāsas, jo ar dabīgām izejvielām to nevar iegūt. Zaļo krāsu, piemēram, iegūstam no piparmētrām un spinātiem, kurus paši arī audzējam. Gadā vajadzīgi aptuveni 50 litru spinātu sulas. Braucam uz mežu lasīt mellenes, no kuru sulas iegūst rozīgos un lillā toņus, izmanto zilenes, upenes, citas ogas, brūnajam izmantojam kakao, cigoriņus, dzelteno iegūstam ar smiltsērkšķu sulu, kurkumu,” papildina Aigars.
Kā atšķirt, kur glazūrās izmantotas dabīgās krāsvielas un kur mākslīgās? Ilze skaidro — tur, kur būs zilā krāsa, nebūs dabīgās krāsvielas, jo ar dabas veltēm zilu dabūt nevar. Ar dabīgajām krāsvielām iekrāsota glazūra nekad nebūs spilgtos toņos — oranža, zila, spilgti sarkana, zaļa.
“Mēs savām piparkūkām esam noteikuši trīs mēnešu realizācijas termiņu. Tas ir laiks, kad piparkūka ir smaržīga un garšīga, saglabā visas savas labās īpašības. Taču interesati ir tas, ka piparkūkām, kuras ir nostāvējušas trīs mēnešus, laboratoriskās analīzes ir pat labākas nekā svaigajām. Tā ka ēdiet piparkūkas un būsiet veseli, jo to sastāvā ir vielas, kas ir vērtīgas cilvēka veselībai. Ne velti senos laikos tās pārdeva aptiekās,” piebilst Aigars.
Formiņas loka paši
Aigars atklāj, ka arī piparkūku formiņas uzņēmumā loka paši. “Tā kā mana pamatprofesija ir mehāniķis, esmu beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, tad šīs zināšanas noder. Ilzei rodas ideja, kādas piparkūkas varētu cept. Top zīmējums, un pēc tā Aigars izloka formiņu. Idejas jaunām formiņām rodas ļoti dažādi. Viens no iedvesmas avotiem ir bērnu multfilmas. Parādās jaunas multenītes, jauni varoņi, un top arī jaunas piparkūkas. Tāpat katra gada simbolam ir sava formiņa, nākamais ir Vērša gads, un piparkūkas ar šo simbolu šobrīd ir ļoti pieprasītas. Protams, veidojam formiņas arī pēc klientu pasūtījuma. Tā mums radās Straupes gotiņa, kravas automašīna — vienā gadā mums pasūtīja ap 200 šādu apgleznotu piparkūku. Kādā ekskursijā divi šoferi atzina, ka viņi tās saņēmuši dāvanā. Podologi pasūtīja piparkūkas pēdiņas formā,” dažu noslēpumu atklāj Aigars.
Jautāti par nākotnes plāniem, Ilze un Aigars ir piesardzīgi. Aigars aklāj tikai vienu — vēl vairāk paplašināties uzņēmums nedomā, jo, palielinot apjomu, var zaudēt kvalitāti, taču to viņi noteikti nevēlas. “Kas būs turpmāk, grūti pateikt, jo sakarā ar nodokļu izmaiņām nākamajā gadā amatniekiem un mazajiem ražotājiem būs grūti izdzīvot. Daudzi amatnieki un mājražotāji radās tieši 2008.—2009. gada krīzē. Tās lielākoties ir ģimenes ar bērniem, kas dzīvo no viena tirdziņa līdz nākamajam. Tie ir viņu vienīgie ienākumi, bet, kas būs tālāk, redzēsim. Cik ilgi varēsim, tik ilgi strādāsim, ja vairs nevarēsim izdzīvot kā uzņēmums, tas vienmēr paliks mūsu vaļasprieks un aizraušanās. Tas ir mans sirdsdarbs, un, ja katrs darīs to, kas viņam ir pie sirds, tad būs arī rezultāts,” saka Ilze. ◆

Tiem, kuriem patīk skaitļi

Cik piparkūku gadā izcep, sarēķināt nav iespējams, taču Aigars palīdz izrēķināt, cik tonnu mīklas gadā tiek pagatavots. Ja gadā piegādā četras tonnas miltu, tad top astoņas tonnas mīklas — sanāk viena kārtīga Kamaz krava.
2019. gada decembrī Ķeipeines piparkūku darbnīcu apmeklēja 41 tūristu grupa. Gadā kopā —
93 grupas.

Staburags.lv ARHĪVS

Katra piparkūka kā mazs mākslas darbs

Kategorijas