Prieks bērnu sirsniņās un smaids pieaugušo sejās

2020. gada 23. decembris 00:00

321

Prieks bērnu sirsniņās un smaids pieaugušo sejās

Par ikgadēju tradīciju kļuvusi Ziemassvētku vecīša parādīšanās Aizkrauklē neilgi pirms svētkiem. Ar īpašu braucamo viņš izbrauca pa pilsētu, iepriecinot bērnus un iededzot smaidu pieaugušo sejās. Kas slēpjas aiz garās bārdas? Ziemassvētku vecītis ar labsirdīgajām acīm ir aizkrauklietis Pēteris Purviņš — jautrs, 73 gadus vecs kungs, kuram patīk radīt prieku apkārtējiem.

Kamanu vietā motobloks
— Kā kļuvāt par Ziemassvētku vecīti?
— Mans pirmais Ziemassvētku vecīša brauciens bija pirms 15 gadiem. Sākumā ar riteni braucu uz Aizkraukles tirgu, ar konfektēm iepriecinot draugus un paziņas, ar ko kopā strādāts. Cilvēki kopumā tādi pasīvi, nolēmu izdarīt ko jauku un iepriecināt apkārtējos pirms Ziemassvētkiem.
Vienu gadu biju pie Aizkraukles egles, dalīju konfektes. Bērni stāvēja rindā un skaitīja dzejolīšus. Svētku noskaņu braucu radīt arī uz “IGA centru”. Tad dabūju motocikla kulbu, pāris gadus braukāju ar to. Vēlāk uztaisīju “ragavas”. Cilvēkiem ir prieks, mani redzot, daudzi jau gaida, kad tad parādīšos.
Bērni šogad bija ļoti priecīgi, mani ieraugot. Skrēja līdzi gar bērnudārza sētu, apķēra un stāstīja, ka raksta man vēstules, ko vēlas saņemt svētkos. Prieks, ko redzu viņu acīs, dara mani priecīgu.
Vairums nezina, kas slēpjas aiz Ziemassvētku vecīša bārdas. Man nav svarīgi, lai mani pazīst, nozīme ir priekam, kas iemirdzas cilvēku acīs, satiekot Ziemassvētku vecīti.
— Kamanu vietā jums ir kolorīts braucamais. Kā ir ar tādu braukt?
— Jā, tas ir motobloks, noņēmu frēzi un pieliku riteņus. Pieāķēju ragavas, saliku gaismiņas, un uz priekšu! Tīri neko, lēnu jau brauc, bet ātrāk nekā kājām. Šogad izbraucu varen lielu apli. Vienubrīd jau gandrīz braucamais atāķējās, juka ārā, kaut kā sataisīju un izbraukāju visu, kas bija paredzēts.
— Svarīgākais Ziemassvētku vecīša lomā ir…
— Galvenais ir bārda un pienācīgs tērps, lai nevar atpazīt. Jārada priekšstats, ka tiešām esi ieradies no Ziemeļpola — tas īstais vecītis. Svarīgi smaidīt ar acīm. Tas man padodas dabiski — redzot prieku bērnu acīs, esmu laimīgs. Vienu gadu svētku laikā biju Rīgā, staigāja Ziemassvētku vecītis, tāds, bez aizrautības. Domāju, ja es atbrauktu, tad gan būtu cita lieta!
Uz skolu nes sasalušas vardes
— Bērnībā ticējāt Ziemassvētku vecītim?
— Tie bija citi, grūti laiki. Nekā jau lāgā nebija, tik, cik paši sameistarojām. Tēvs Ziemassvētkos kažoku otrādāk uzvilka, paņēma maisu un dalīja dāvanas.
— Ziemassvētkus atzīmējat ar vērienu?
— Diezgan. Bērni ar ģimenēm sabrauc, māsa tepat netālu dzīvo. Visiem sanākot kopā, svinības ilgst četras dienas. Šogad vīruss laupījis prieku. Daudzi slimo, mirst. Tas satricinājis svētku sajūtu.
— Kas svētkos ir svarīgākais?
— Atcerēties un apsveikt mīļos. Galvenais, lai ģimenē valda mīlestība un saticība. Svētkos pulcējamies pie mielasta galda. Vēlu, lai nekā netrūkst!
— Kurā Ziemassvētku vecīša sarakstā bijāt bērnībā — paklausīgo vai nerātno bērnu?
— Uzaugu laukos, Secē. Dzīve tolaik bija grūta, visu laiku bija jāstrādā. Māte strādāja fermā, vajadzēja viņai palīdzēt. Uz Seces skolu bija sešu kilometru gājiens. Biju liels palaidnieks. Skolā saņēmu daudz piezīmju, mātei nācās iet uz skolu skaidroties. Skolotājas rāva mani aiz ausīm un aiz matu cekuliņa. Gadījās dabūt ar siksnu no mātes, bet pelnīti. Bērnība bija raiba, vismaz ir, ko atcerēties. Pa ceļam uz skolu bija vārnu un žagatu ligzdas, man jau vajadzēja olas izņemt. Bija arī dīķītis, ziemā izņēmu sasalušās vardes, aiznesu uz skolu un uzliku uz krāsns. Vardes sasila un lēkāja pa skolu. Kad paaugos, kājām gāju uz Staburaga ballēm, tas bija divu kilometru gājiens. Tur notika dažādi pasākumi — dziesmu svētki, teātri, sabrauca daudz cilvēku. Bija jāpalīdz mātei govis slaukt, bet jau filmu sāka rādīt, tad vajadzēja pasteigties, lai nenokavētu. Fermā bija 30 govis, mums vēl pašiem sava neliela saimniecība. Četros rītā tēvs cēla mani uz zāles pļaušanu. Vajadzēja gādāt par fermas un saviem lopiem. Daudz kas bijis, patīkami atcerēties. Jaunie tagad negrib iet uz laukiem, auklēties ar lopiem. Vieglāk aiziet uz veikalu un nopirkt gatavu. Tādi laiki.
— Palaidnīgais Pēteris izauga un kļuva priekšzīmīgs?
— No armijas atgriezos prātīgāks. Sāku strādāt, un dzīve ievirzījās savās sliedēs.
Senlietu kolekcionārs
— Kas palīdz saglabāt mundrumu?
— Tas manī kopš bērnības. Vienmēr biju kustībā, daudz strādāju. Nevaru kā citi nosēdēt mierā un četrās sienās. Tas nav manā dabā. Man patīk kustēties! Mājās vienmēr var atrast kādu nodarbi, vēl ir vecāku māja Secē, aizbraucu tur pašiverēties. Tur man ir trīs bišu saimes. Garlaicīgi nav.
— Kādas vērtības nodevāt bērniem, mazbērniem?
— Bērniem esmu mācījis darba tikumu, nebaidīties un sākt no pamatiem, no nekā. Lai paši visu sasniedz, nevis pasniegt uz paplātes gatavu. Tā mēs arī ar sievu sākām, no nulles. Dzīvojām kopmītnēs, katrs savā stāvā. Kādu gadu tā arī mocījāmies, tikāmies uz kāpnēm, līdz tikām pie vienistabas dzīvokļa. Savs paliek savs.
— Kā pavadāt ikdienu?
— Sieva strādā, esmu pensionārs, mājās ir diezgan garlaicīgi. Man patīk kolekcionēt senlietas. Sāku pirms 15 gadiem, nu jau ir cienījama kolekcija. Bērnībā visu metu ārā, neko nevajadzēja. Sasitu vecās petrolejas lampas. Tagad, to atceroties, liekas neprāts. Man ir kādi 50 krievu un vācu armijas formastērpi. Jāņos un Pēteros uzģērbu, pastaigāju pa māju. Senlietu kolekcija ražena, nav jau vairs, kur izvērsties, plaukti pagrabstāvā un šķūnītis pilns. Sieva saka, lai apstājos, nav, kur likt. Tā jau netraucē, tik darba daudz, kad vajag putekļus slaucīt.
— Jaunā paaudze senlietas novērtē?
— Pat ja priekšmets ir tiešām vērtīgs, izmetīs nepamirkšķinot. Jaunajiem vecas lietas nevajag. Meitai piedāvāju senlaicīgu pulksteni, kas darbojas — nē, paldies! Protams, ir arī senlietu cienītāji, tā tomēr ir gaumes lieta. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Prieks bērnu sirsniņās un smaids pieaugušo sejās

Kategorijas