Nemēģināt šobrīd šūpot laivu

2020. gada 23. decembris 00:00

260

Pirms svētkiem šajā daudziem grūtajā laikā spēka vārdus mūsu lasītājiem lūdzu teikt mācītājam Kasparam Simanovičam. Viņš sevi šobrīd sauc par atvaļinātu mācītāju. Tiem, kas Kasparu nezina, kā mazus pieturas punktus var nosaukt viņa kādreizējo darbu Torņkalna baznīcā Rīgā, kurš viņš kalpoja kopā ar kolēģi Induli Paiču. Šogad vasarā abi nolēma draudzi pamest un sākt vairākus, no ikdienišķas kalpošanas atšķirīgus projektus. Viens no tiem ir noētiskās veselības kopiena “Elizeja”. Ar viņu veikumu var iepazīties gan Facebook.com platformā, kā arī Youtube.com kanālā ar nosaukumu “Kopiena Elizeja”.

Neziņa rada papildu spriedzi
— Šogad Ziemassvētki nebūs tādi kā citus gadus, un plašie ierobežojumi pandēmijas dēļ daudzos rada dusmas, neziņu. Kā jūs raugāties uz radušos situāciju?
— Tas, kas šobrīd notiek, neapšaubāmi, cilvēkos rada stresu. Tas rodas vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem — tiek pārtraukts zināms ieradums, rituāls, kam ir īpaši liela nozīme svētku laikā. Gadiem ejot, cilvēkā izstrādājas vārdos neaprakstīta rutīna, ar kādu viņš ieiet svētku noskaņojumā. Varam te padomāt par maziem bērniem, kas viņiem rada svētku sajūtu tieši tāpat kā pieaugušam cilvēkam. Vajag sniedziņu, eglīti, kaut ko garšīgu. Mēs paši sev svētku sajūtu radām, un līdz šim mums tam ir bijuši “instrumenti”. Viens no tiem ir dāvanu gādāšana, iepirkšanās. Kad kaut ko no tā atņem, rutīna izjūk, un cilvēki ir apjukuši. Daudzi, tajā skaitā es, katru gadu ziemā gaida sniegu. Kaut vai drusciņ, pavisam plānā kārtiņā. Ja sniegs uzkrīt, var labpatikā nopūsties — ir Ziemassvētki. Ja sniega nav — kaut kā pilniem svētkiem pietrūkst.
Otrs iemesls ir neziņa — turklāt vairākos līmeņos. Vieniem tā ir pat eksistenciālā, izdzīvošanas līmenī. Viena daļa vīrusa dēļ ir zaudējusi darbu, zaudējusi ienākumus un ir neziņā, kā izdzīvot. Ne tikai tuvojošos svētku kontekstā — vai varēšu likt galdā to pašu, vai varēšu uztaisīt tādus pašus svētkus kā katru gadu. Vienai daļai atbilde būs nē, kas rada ļoti nepatīkamu sajūtu. Neziņa ir arī par to, kā dzīvot tālāk. Kad būs darbs, kāds tas būs? Kad beigsies viss, kas sācies vīrusa dēļ? Runa šajā gadījumā ir par problēmu, kuru nevar identificēt ar aci. Vīrusam nevar apmest līkumu, paiet garām. Ikdienā, izejot publiskā telpā, nevar zināt, kur uzskriesi kādam virsū, kas tevi var aplipināt. Šajā gadījumā sava vaina jāuzņemas arī valdībai, jo komunikācija iestāžu starpā un ar iedzīvotājiem bieži vien ir neskaidra, svārstīga, rada sajūtu, ka nezina, ko paši dara. Cilvēciski tas ir saprotams, jo ne katru dienu valdībai jārisina ar pandēmiju saistīti jautājumi. Neziņa cilvēkos rada papildu spriedzi, nevis miera sajūtu.
Avīzē receptes nebūs
— Jautājums — kur ir risinājums?
— Izeja ir divējāda. Viena — kad mēs visi kopā mēģinām nomierināties, saglabāt veselo saprātu, racionalitāti, meklēt jēdzīgākos risinājumus reālajām ikdienas problēmām. Saprotot, ka šajā brīdī nevienam nav viegli, visiem ir stress, tomēr kopīgi mēģinām meklēt risinājumus, paturot prātā to, ka lielā mērā neviens negrib, lai šī situācija ilgi turpinās. Mēģināt atbalstīt vienam otru un respektēt mazos solīšus, kurus cenšamies spert pareizajā virzienā. Nemēģināt šobrīd šūpot laivu, kurā visi esam. Lieki neprovocēt. Laivas šūpotāji neapjēdz, ka neatlidos kāds helikopters, kas viņus pacels un aizvedīs citā pasaulē. Tā ir ilūzija, iedomājoties, ka esi ārpus laivas.
Runājot par katru individuāli, jāpiesauc Bībeles Jaunā derība. Katrs varētu saņemties un izlasīt to, jo tā ir plānākā daļa no Bībeles. Tie, kas izlasījuši vai tagad piesēdīsies un izlasīs, pamanīs, ka tai cauri vijas tāda kā shēma — mazajam, parastajam cilvēkam visu laiku jāsastopas ar grūtībām, ar pretestību, brutalitāti, nodevību. Rodas sajūta, ka tumsa ir ar tādu pārspēku, ka tā visu laiku uzvar un cilvēkam nav nekādu variantu to pārspēt. Lasot redzam, ka cilvēks dara to, kas viņam jādara — cenšas izdzīvot, darīt to, kas ir pareizi, bet brīžiem tik un tā zaudē. Tomēr viņš nepadodas. Paliek uzticīgs savai iekšējai būtībai, ka ir jāatrod iekšējais gaišums. Dīvainā kārtā, ja cilvēks turpina būt uzticīgs savai iekšējai gaismai, labais beigās uzvar. Tā ir Jaunās derības shēma. Mirklī, kad viss šķiet zaudēts, kad sev gribas teikt — mēs esam zaudējuši, kaut kādā dīvainā kārtā tomēr ir labi. Gaisma ir stiprāka par tumsu, mīlestība stiprāka par naidu, ļaunprātībām, negācijām. Tas savukārt ir iekšējās paļaušanās, ticības jautājums. To nevar iemācīt, pasniegt uz paplātes garantēti. Nevar ierakstīt avīzē recepti, un visi, kas to izlasīs, teiks — o, tagad ir ļoti labi! Tā nebūs. Katram pašam jāizcīna iekšējā cīņa, jānonāk pie robežas, pie kuras var nolaist rokas un sacīt, ka nekam nav jēgas. Vai arī teikt — nekas nav beidzies. Kamēr es vēl elpoju, dzīvoju, kamēr vēl esmu un vēl redzēšu labākus laikus. Ziemassvētkos mums tiek atgādināts — jebkādai tumsai ir jāiziet cauri, jo tur, otrā pusē, ir gaisma.
Izstiepties un nogulties zvaigznītē
— Ir cilvēki, kuri savu darbu gadiem ilgi darījuši, cerējuši, ka viņu darbs nesīs augļus, bet tiek atlaisti no darba, palikuši ar maziem ienākumiem, kļuvuši nevienam nevajadzīgi. Tad iekšējo gaismu atrast ir grūti.
— Jā, bet kas bieži vien notiek — tas, ko mēs sākotnēji uzskatījām par savu iekšējo gaismu, tā bija mūsu pašu radīta, veidota. Drošības sistēmas, kuras paši savas dzīves laikā mēģinājuši izveidot. Tas ir normāli, dabiski un saprotami. Instinktīvi, automātiski mēs katrs veidojam savas drošības sistēmas. Problēma ir tajā, ka šīm sistēmām ir jāsabrūk, lai mēs atklātu dziļāku slāni mūsos. Mans piemērs būs triviāls, bet šad tad to lietoju — kad cilvēku iemet ūdenī, vai viņš cenšas pārpeldēt kaut ko, pirmā reakcija — es kulšos no visa spēka, aktīvi darbošos ar rokām, kājām, citādi nogrimšu. Cilvēks vienā brīdī var pagurt, šādi sitoties pa ūdeni. Vienā brīdī viņš nolemj — beigas klāt, es neko nedarīšu. Tad viena daļa cilvēku atklāj, ka vajag ļauties. Izstiept rokas un kājas, nogulties zvaigznes formā. Lielā ūdens masa tad tevi tur, nes. Arī to var izmēģināt katrs pats. Nelīdzēs stāsti, pamācības.
Dzīvē gadās arī tā, ka cilvēki noslīkst. Nav spējuši atrast iekšējo paļāvību, nav spējuši nomierināties, atrast izeju. Līdzās nav bijuši cilvēki, kuri varētu palīdzēt.
Trešā lieta, kas palīdz — meklēt cilvēkus līdzās, kas var palīdzēt pārciest šo drūmo laiku. Radinieki, draugi, kolēģi vai pat personīgi nepazīstami cilvēki, kuru piemērs iedrošina, iedvesmo. Tā var būt fiziska kontaktēšanās, kā arī caur avīzi, televīziju, sociālajiem tīkliem. Kuri var pastiept roku ja ne fiziski, tad emocionāli.
Atrast visvienkāršāko jēgu
— Ja izdodas atrast un nofokusēties uz šīm trim lietām — kopīga racionālu risinājumu meklēšana, paļāvība, uzticēšanās patiesajai iekšējai, daudz dziļākajai gaismai un cilvēkiem līdzās —, tad cilvēks sevī var atrast to spēku, par kuru līdz šim pat nenojauta. Vēsture rāda, ka cilvēks ir spējīgs izdzīvot pat koncentrācijas nometnē. Piemēram, austriešu psihiatrs Viktors Frankls, kurš izgāja cauri šādai nometnei. Viņš teica — salūza tie, kuriem nebija jēgas. Tie, kuri spēja ieraudzīt jēgu — kāpēc man šeit ir jābūt —, izturēja. Tā ir dziļākā atslēga — atrast, kāpēc es šajā pasaulē dzīvoju. Viktors Frankls toreiz uzturēja sevī izjūtu, ka vēlas tikt mājās. Atrada visvienkāršāko jēgu. Pat ja šī jēga ir kaut melns aiz naga, ja tā tomēr ir, cilvēks sevi uztur pie dzīvības.
— Vai šajā gadījumā jēgai varam vilkt paralēles ar mērķi?
— Tie nav identiski apzīmējumi, bet tie pārklājas. Jēga var būt arī pavisam mazās lietās — šodien pamodos un izdarīšu, pateikšu kaut ko labu. Darīt jebko, kas iedvesmo, liek kustēties, neļauj apstāties. Savā ziņā tā ir mistērija, noslēpums — kā viens nonāk pie šīs gaismas, bet cits nē. Te parādās ticības, brīnuma moments. To nevar izkalkulēt. Ja vien ļaujies, esi atvērts dzīvei, ļauj, lai dzīve, lai Dievs tevi nes. Tad iespējas jēgu ieraudzīt un iziet cauri dzīvei ir daudz lielākas. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Nemēģināt šobrīd šūpot laivu

Kategorijas