Rīgas labumi nesajūsmina

2020. gada 23. decembris 00:00

Retais neretietis nepazīst smaidīgo, sirsnīgo Edīti Dābolu. Kopš es viņu zinu, tādu satieku vienmēr — agrāk novada pašvaldībā vai tautas deju ansamblī “Sēļi”. Edīte no vecākiem mantojusi apskaužamu īpašību — gadi viņā neatstāj savu skarbo nospiedumu, jo vizuāli man viņa šodien šķiet tāda pati, kā pirms piecpadsmit gadiem.

No tā “šausmīgā” bariņa
Kādā ziemas dienā, kad ar mašīnu ieslīdēju grāvī, pateicoties Edītei, drīz vien atsteidzās palīdzība un varēju turpināt ceļu. Tagad, rakstot par viņu kā jubilāri, man ir iespēja pateikt viņai publisku paldies. Ceru, ka viņa neturēs ļaunu prātu, ja teikšu, ka mēs esam teju vienaudži — viņa gan par diviem gadiem skrien man pa priekšu.
Edītes dzimšanas diena bija pirmdien. Interesanti, ka arī 1970. gada 21. decembris bija pirmdiena. Saka, pirmdienā dzimuši cilvēki ir strādīgi. To var attiecināt arī uz viņu. Ģimenē viņa bija vecākā no trim meitām. Tā kā dzimtā puse ir Pilskalnes pagastā, turklāt tas bija kolhozu un sovhozu laiks, bērns nebija tikai dzimtas turpinātājs, kurš laiski baudīja nebēdnības pilnus gadus. Par savu bērnību Edīte gan saka — vecāki bērnus aplam nenostrādināja. Ģimene sākumā dzīvoja Pilskalnes centrā, vēlāk, kad jubilāres vecvecāki aizgāja mūžībā, pārcēlās uz “Vībotnēm” — tēva vecāku mājām. Tur pagāja visi apzinīgās bērnības gadi kopā ar jaunākajām māsām Initu un Dinu. “Mēs kaut kā sadzīvojām, nevajadzēja neko dalīt. Vasarās, kad tēvam bija mazāk darba sovhozā, palīdzējām viņam lauku darbos ap māju — vedām sienu, ravējām, krāvām malku, kā jau laukos. Vecāki mūs visas trīs lutināja, un nebija noteikto vagu garuma, kas obligāti jāizravē,” stāsta Edīte.
Edītes tētis bija šoferis, mamma — zootehniķe. Protams, iepazina arī abu vecāku darbu. Piemēram, mammas darbā fermā katrai govij bija tāda kā “personas” kartīte. Tajā ar atšķirīgām krāsām bija iezīmēti dažādi dati — kura pirmpiene, kura apsēklota utt. Ja bija nepieciešamība, mamma atļāva mainīt krāsiņas kartītē. Tētis mazo Edīti ņēma līdzi ekskursijās. Pirmā, kuru uzreiz šodien var atsaukt atmiņā, bija uz Baltkrieviju kopā ar Neretas skolas skolēniem. Pilskalnē skolas tolaik vēl nebija, un, kur mācīties, varēja izvēlēties starp Neretu un Sproģiem jeb Oškalnu, kā toreiz sauca šo vietu.
“Šausmīga klase,” ar tādiem vārdiem aprakstīja to 14 cilvēku pulciņu, kas mācījās kopā ar Edīti. Krievu valoda un matemātika bija stundas, uz kurām gāja ar lielāku prieku nekā pārējām. Matemātiku mācīja skolas direktors Valentīns Zaborskis. Viņš vai kāds cits, bet kaut kas Edīti pamudināja par savu izvēlēties skolotājas profesiju. Mammas pēdās iet — nodarboties ar veterināriju vai ko tamlīdzīgu — nebija pat domas.
Trīs meitu māte cer uz mazdēliem
Pēc Sproģiem nācās daļēji pārcelties uz Rīgu, jo sākās četru gadu mācības Pedagoģiskajā skolā par sākumskolas skolotāju. Tur reizē varēja apgūt arī vidusskolas kursu. “Man kā lauku meitenei tur bija daudz kas jauns — neredzēts un nedzirdēts. Pirmais gads bija traks. Vēlāk pieradu. Tajos laikos jaunieši uz mājām brauca cītīgi, arī es — katru nedēļas nogali.” Kopmītnes bija netālu no Akmens tilta, Pārdaugavas pusē, mācības Ļeņina, tagadējā Brīvības ielā, un līdz skolai šad tad gabalu nogāja kājām. Tā pamazām Rīga iepazīta. Tas savukārt radīja pārliecību, ka neapmaldīsies. Prakse bija Purvciemā 64. vidusskolā, un tad arī iepazina šo Rīgas pusi. “Rīga kā dzīves un darba vieta mani nekad nav saistījusi,” viņa atzīst. Tāpēc atgriezusies labi zināmajā Neretas pusē un savā skolā — Sproģos. Tur par pirmo četru klašu skolotāju palika līdz brīdim, kad radās iespēja strādāt novada pašvaldībā — pāris gadu pirms Sproģu skolas slēgšanas. Darbs pašvaldībā, nenoliedzami, dod stabilitātes sajūtu, pārliecību par rītdienu. Tomēr te vēlreiz pierādās patiesība, ka nekas nav tik stabils kā pārmaiņas. Līdz ar vēsmām par kārtējo novadu reformu kļuva skaidrs, ka arī šī darbavieta ar laiku var tikt likvidēta. No pagājušā gada kā sākumskolas skolotāja, bet no septembra Edīte ir Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas mācību pārzine jeb direktores vietniece mācību un audzināšanas darbā.
Runājot par ģimenes veidošanu, Edītes stāsts ir viens no retajiem, kuru vienā teikumā iekļaut — satikās, apprecējās un dzīvoja laimīgi. Abi mācījās vienā klasē Sproģu skolā, bet Aigara interese par viņu pieauga un abpusējas simpātijas parādījās laikā, kad toreiz jaunā skolotāja, Rīgas dāmīte, pārcēlās atpakaļ uz Neretas pusi un sāka strādāt. Abi kopā izauklējuši trīs meitas. Sievišķā dzimuma dominance Edītes ģimenē, radiem esot ļoti izteikta, jo arī māsas ģimenē līdz šim dēli nav sagaidīti. “Ceram uz mazdēliem,” viņa smaidot saka.
Līdz globālajai pandēmijai viens no spilgtākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem bija piedalīšanās vi-
dējās paaudzes deju kolektīvā “Sēļi”. Par savējo kolektīvs viņu sauc jau vairāk nekā desmit gadu. Vīrusa dēļ dejošana pagaidām uz nenoteiktu laiku pārtraukta. Arī dzimšanas diena, kas bija nedēļas sākumā, šogad klusāka, un apsveikumus pārsvarā nāksies pieņemt telefoniski. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Rīgas labumi nesajūsmina

Kategorijas