Cauri Krievijai uz Ķīnu

2020. gada 18. decembris 00:00

(66. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
552. — 556. diena
Esam ceļā jau četros. Šoreiz autobusā konduktors krekšķ un šķauda nepārtraukti, un mums atliek vien viņu klusībā lamāt — ja nu tiešām viņam “korona” un mūs visus izolē no sabiedrības?! Drīz jālido tālāk! Tā nu sēžam maskās un degunā smērējam virogelu, cerot, ka viss būs labi.
Autobuss neiebrauc pilsētas centrā, tāpēc uz prāmi nav viegli tikt. Uzreiz uzrodas motobraucēji, un pārliecināmies, ka cena varētu būt īstā. 10 km nobraucam par 4 eiro katrs ar savu motociklu ar somām mugurās. Šādi braucieni pakutina nervus, bet nav tik traki kā Indonēzijā.
Tiekam aizvesti līdz pašai ostai, kur ir daudzi vietējie, vien retais rietumnieks. Tur mums jāgaida trīs stundas līdz savam prāmim.
Sarodas tūristu pūļi, kas dodas uz ātrlaivām. Ceram, ka sala nebūs pārāk dārga — parasti vietas, ko iecienījuši krievu tūristi, ir saprātīgās cenās, jo tie tomēr pastāv par savu taisnību. Pat par tualetes maksu, kas ir pāris centu, dāmas kaulējas!
Esam kopā ar vietējiem, močiem un gaiļiem. Pie mūsu prāmja neviena rietumnieka! Bet tā arī mums patīk — pie tūristiem ir pietiekami būts, un vēl jau paspēsim, tāpēc baudām atmosfēru. Drīz sākas rosība un visi metas iekšā prāmī, kas uzņem gan pasažierus, gan transportlīdzekļus. Iekšā ir kārtīgi soli, un mēs apsēžamies otrajā stāvā, kur ik pa laiciņam var arī uziet uz klāja un pavērot laivu, nesamies iekšā jūrā. Negaidīti, bet prāmis tiešām ir ātrs. Mūs drīz apdzen tūristu laivas, kas no salas brauc atpakaļ jau tad, kad mēs tik pusceļā.
Ceļš kopumā ir foršs. Iebraucam krastā, tur jābūt busiņiem uz salas civilizēto pusi, jo ap ostu nekā nav. Tiekam aizvizināti uz salas apdzīvoto rietumu krastu. Tik daudz tūristu! Šī sala pāris dienu pieejama arī bez vīzas, tāpēc tie, kas vēlas kaut daļiņu Vjetnamas iepazīt, bieži lido uz šejieni.
Nākamo dienu sākam ļoti agri rītā. Ārā jau pusastoņos karsti, diena iesilst līdz plus 37 grādiem, tomēr te kaut kā to var izturēt. Dodamies uz salas lielāko pilsētiņu un tur esošajiem tempļiem. Restorāni vēl mostas, bet arī šajā agrajā rīta stundā apkārt jau staigā tūristi, jo ārā gaišs un silts — jauna diena var sākties!
Sākumā nokļūstam Akmens templī, kas reāli ir templis, uzcelts pie mola uz kāda liela akmens. Tur budisti pielūdz Jūras dievieti, kas pavada zvejniekus viņu gaitās. Interesanti, ka turpat viens vīraka vietā uz kociņa uzdur tikko aizsmēķētu cigareti un veic visus rituālus ar to. Iepriekš ko tādu nebijām pieredzējuši.
Apstaigājam molu, vērodami, kā zvejnieki viens pēc otra dodas pēc lielā loma, kamēr tūristi, kas jau modušies, kāpj uz kruīza kuģiem. Tā aizmaldāmies līdz pat Duongdongas tirgum. Tas ir kas traks! Te redzami tikai vietējie, jo tūristi ierodas uz sakārtoto nakts tirgu. Ielu labirintos vietējie salikuši svaigo lomu, dārzeņus, augļus, arī dažas drēbes un saimniecības preces, bet galvenokārt tiek tirgoti jūras zvēri. Arī čili pipari un zivju mērce, kas ir salas specialitāte. Vietējie uz tirgu neiet kājām, bet brauc ar moci — liekas, ka tas tiem pie ādas jau pieaudzis, un mēs, kājāmgājēji, tā uzmanīgi, lai pirkstus nenobrauc. Tirgus mudž, apkārt īsta rosība! Mēs iegādājamies svaigos zemesriekstus par pāris centiem un dodamies apskatīt citus tempļus.
Izstaigājam ieliņas, kur notiek nakts tirgus, un te viss kā pamiris. Tempļi ir tiešām skaisti. Tieši Fukuokas salā radās kaodai reliģija 1919. gadā, un apmeklējam arī šai reliģijai veltīto templi, kas tika uzcelts par vietējo ziedojumiem.
Klāt pusdienlaiks, dodamies uz rietumu krasta citu pusi un sasniedzam Longbīču — populārāko salas pludmali. Te kādā kafejnīcā neprasa naudiņu par pludmales gultām, tāpēc uz pāris stundiņām arī paslinkojam, palasot grāmatu. Iepazīstamies ar krieviem, kas te strādā jau desmit mēnešus. Krievu tūristu te pārpārēm, tomēr vietējie darbā vienmēr pirmos pieņemot tos, kas zina angļu valodu, krievu valoda vēl joprojām nav primārā. Fukuokas salā strādā ļoti daudz rietumnieku. Par kādām algām, nezinām, bet noteikti ne vjetnamieša minimālo samaksu.
Beidzot arī izpeldamies. Ūdens nav tik tīrs kā Jaunzēlandē, bet beidzot tas ir tik silts kā vannā! Beidzot kārtīgi varam baudīt ūdens priekus! Apstaigājam visu pludmali, un tā ir kā noklāta ēstuvītēm. Pie katras no tām ir arī vietējās dāmas, kas piedāvā masāžu tupat ūdens malā. Smejam, ka vjetnamieši “baltos” neatpazīst, gluži kā mums viņi visi liekas vienādi. Lai cik reižu ietu garām, mazās vjetnamietes tā arī neatceras mūsu sarunas.
Dienu noslēdzam ar tūristu iecienītā nakts tirgus apmeklējumu, kur pārsvarā ieradušies mūsu lielās kaimiņzemes ļaudis. Smejam, ka tie iemīlējuši viena veida baltos kreklus ar kapuci, ko te pārdod, un tā nu sacenšamies, kurš vairāk šādu kreklu īpašniekus saskaitīs. Nepilnu divu stundu laikā katrs redzam ap 20 krievu ar viena veida baltajiem krekliem.
Saule riet jau pusseptiņos vakarā, un beidzot arī redzam sarkano bumbu iegrimstam ūdenī.
Nākamajā dienā īrējam motorolleru par 4 eiro dienā. Mūs gan no rīta pārsteidz lietus — kā esam ieplānojuši ko lielu sākt, tā vienmēr līst. Pie tā esam pieraduši, tāpēc, no lietus nebaidīdamies, dodamies ceļā. Viss galvenais ceļš salā sastāv no masāžas saloniem, restorāniem un motorolleru īres vietām, un lētākajā braucamo atrodam arī mēs.
Lai arī nedaudz smidzina, dodamies uz salas dienvidiem. Satiksme uz salas nav tik traka iekšzemē, tāpēc te ir vieglāk pārvietoties. Droši vien Hošiminā neko tādu mēs nemēģinātu.
Pirmo mēģinām atrast tūristu ieteikto ūdenskritumu. Kad no lielā ceļa nogriežamies uz mazāku, pretī brauc “baltais”, sakot — nekā nav.
Ceļu turpinām gar Fukuokas cietumu. Tā ir interesanta vieta. Šeit Amerikas kara laikā (ko citur pasaulē dēvē par Vjetnamas karu) amerikāņu pakļautie vjetnamieši spīdzināja revolucionārus no ziemeļiem. Reāli savējais savējam sita ceļgalos naglas, dedzināja dzīvus un lika dzeloņdrāšu būros. Žēl, ka cilvēks var būt tik vardarbīgs. Kā iepriekšējā Vjetnamas apmeklējuma reizē Hanojas templī redzējām, šādiem nākamā dzīve būs īstas mokas. Bet kas gan par to var pārliecināties. Katrā ziņā vietējie ir uztaisījuši vietu, kur iespējams iepazīt Vjetnamas vēsturi. Protams, pietrūkst tulkojuma, puse no ekspozīcijām salūzusi, bet ko var gribēt par 5 centu ieejas maksu.
Dodamies uz Sao pludmali. Atklājam patiešām tīras krastmalas un dzidri zilu ūdeni, kas Vjetnamā ir kas neredzēts. Tāpēc te arī ceļ dārgākās viesnīcas, un masāža ir trīs reizes dārgāka kā citur. Tomēr te peldēties ir patīkami. Drīzumā šī vieta būs īsts atpūtas kūrorts.
Mūsu plāns noslēdzies, bet mocī par 3 eiro ielietās degvielas līmenis vēl ne cik nav krities. Nolemjam braukt uz salas ziemeļiem 50 km attālumā. Brauciena laikā maināmies, lai vienam nav jāpievar trakā satiksme.
Atklājam, ka Fukuokas Nacionālā parka takas slēgtas un pludmales pašos ziemeļos, kur esam nolēmuši peldēties, pārāk aizdomīgas. Pēc sešu stundu brauciena atgriežamies viesnīcā. Motorollera izīrētajiem sakām, ka atdosim braucamo nākamās dienas pusdienlaikā, jo prātā pāris takas, kas kartē vēl neparādās. Fukuokas sala, lai arī tūristu iecienīta, joprojām līdz galam nav izpētīta, tāpēc neviens īsti nezina, kur iet un kur braukt, arī mēs. Vēl pēdējās divas dienas Vjetnamā, un tās tā kārtīgi jāizbauda!
Kā jau esam ieraduši, ejam agri gulēt un agri ceļamies. Pabrokastojam turpat istabiņā — tējkannā vārām karsto ūdeni un aplejam vakardien nopirktos korejiešu roltonus. Gribējās asumu sajust, un atkal pārliecināmies — tā bijusi visasākā virtuve, kāda jebkad pieredzēta. Pat viņu neasie ēdieni mums, asuma cienītājiem, dedzina lūpas! Pussešos viesnīcas durvis slēgtas, un neviens uz mūsu saucieniem neatbild. Paši atrodam atslēgu, atslēdzam durvis un pametam viesnīcu atvērtu, cerot, ka neviens neizdomās tur ielauzties. Sēžamies uz motorollera, ko vēl līdz pusdiviem dienā varam lietot, un dodamies tumšajās ielās.
Līdz citām nacionālā parka takām ir krietns gabaliņš, bet pusstundas braucienā ielu gaismas izdziest un uzlec saulīte, kas šodien slēpjas aiz mākoņiem. Vietējie laikam nerimst nemaz, jo arī šajā rīta stundā viņi savos motorolleros kaut kur dodas.
Sasniedzam ceļu, kur jānogriežas, un tad vēl mazāku, kuram mūs būtu jāaizved uz džungļu takām. Fukuokas sala ir slavena arī ar to, ka te dažās daļās ceļi nav iezīmēti. Te var pat apmaldīties! Tā iznāk arī mums. Braucam ilgi pa ļoti bedrainiem ceļiem džungļu biezoknī. Pretī brauc retais militārists. Daži suņi sāk riet, sasaucot savu bandu, bet neviens pakaļ neskrien. Dažreiz apstājamies, lai izlocītu kājas, un visapkārt dzirdam gan dīvainus putnu saucienus, gan pērtiķus, bet neko neredzam.
Pēc divu stundu brauciena sasniedzam nākamo pilsētiņu, tā arī gājēju taku neatraduši. Aizbraucam līdz pāris vietām, kas kartē iezīmētas ar nepārtrauktu līniju, kā citur pasaulē atzīmē takas, bet te mūs sagaida vīri formās, rādot, ka ieeja liegta — esot kāda militārā zona.
Aizbraucam līdz pludmalei. Tur vietējie bērni peldas, kāds jauns zvejnieks mēģina nosvērt savu pirmo lielo lomu. Zivs gan lec ārā no groza un tūliņ lokās līdz pat jūrai, lai peldētu brīvībā, bet nekas tai neizdodas. Būs vien jākļūst par rīta maltīti. Krastmalā ūdens pavisam dzidrs, pilnīgi caurspīdīgs! Vien te vietējie ūdenī sametuši tīklus tāpat kā plastmasas pudeles un trauciņus. Žēl skatīties, kā tik skaistas pludmales pāraug atkritumu kaudzēs.
Nākamajā dienā dodamies uz pludmali. Nesauļojamies, bet baudām pēdējo peldi, jo kad tad vēl — Malaizijā būsim tālu no krasta, Pakistānā nekāda peldēšanās, un tad jau būsim atpakaļ aukstajās zemēs. Tālumā redzam milzīgu dūmu mākoni un domājam — ja te būtu vulkāni, mēs padomātu, ka viens izvirdis. Nez kas tā aizdedzies, bet tas ir salas ziemeļos, kur bijām vakar.
Atkal esam izmukuši no nepatikšanām. Tomēr tepat smiltīs atrodam divas ērces. Tās pārvietojas ātri, un tas nozīmē, ka te viegli tikt sakostam. Vietējie un te strādājošie krievi saka, tās kož tikai dzīvniekiem, bet, redz, ka mums abiem arī piesūcās.
Šodien ceram, ka būs tā diena, ka neviens mūs neapmānīs. Ēdam veikalā iegādātus produktus, arī asāko korejiešu roltonu, un tas izdedzina kārtīgi. Nospriežam, ka jāaizved uz Latviju, lai zina, kas ir īsts asums.
Pastaigā pa pilsētu atrodam arī hoteli, kas saķēris daudz dažādus krāsainus papagaiļus, un tad žēl skatīties, ka ķēžu dēļ tie var paspert vien trīs soļus. Atņemt putnam lidojumu, lai tikai piesaistītu apmeklētājus, ir nožēlojami. Tā jau ir tā pasaules problēma — cilvēks, kas dara visu, kas vien ienāk prātā.
Fukuoka ir lielākā Vjetnamas sala 574 km2 platībā. To apdzīvo nedaudz vairāk kā 100 tūkstošu iedzīvotāju, bet tūristi tūrisma sezonā šo skaitli krietni palielina. Sala ir Taizemes līcī un kopumā kā reģions iekļauj arī 21 mazāku salu. Duongdonga ir lielākā pilsētiņa, un no tās paliekam pusstundas gājienā. Ekonomika te galvenokārt balstās uz zvejniecību, lauksaimniecību un strauji augošo tūrisma sektoru. Tas paātrina arī infrastruktūras pilnveidošanos. Patiesībā šis ir labs laiks, lai apmeklētu Vjetnamu, pirms tā nav kļuvusi tikpat tūristu pārblīvēta kā Taizeme! Šajā salā ir arī starptautiskā lidosta, no kuras dosimies tālāk.
Kopš 2014. gada Vjetnama Fukuokas salā atcēla vīzas tūristiem uz 30 dienām. Šī sala atrodas pavisam tuvu Kambodžai — ja nu vēlme to arī izpētīt! Šī sala ir 50 km garumā un 25 km platumā tās platākajā punktā. Fukuoka ir diezgan kalnaina un bagāta mežiem, te atrodas arī UNESCO ierakstīts nacionālais parks. Fukuoka tiek salīdzināta ar neattīstītu Fuketas salu Taizemē. Te gan vēl joprojām pastāv atkritumu problēma. 2008. gadā šeit esošās pludmales dažos avotos tika dēvētas kā skaistākās pasaulē, nu tās visas ir piemēslotas. Visur var atrast gan skaisto, gan neglīto pusi.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas