21. gadsimta latvietis

2020. gada 18. decembris 00:00

576

Kad vēl nebija izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar Covid-19, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), svinot 158. dzimšanas dienu, tradicionāli godināja izcilākos zinātniekus, kā arī apbalvoja gada labākos mācībspēkus un sumināja Gada absolventu. Apbalvojamo skaitā bija arī Aizkraukles novada ģimnāzijas absolvents — Būvniecības inženierzinātņu fakultātes (BIF) Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks Ģirts Būmanis. Viņš saņēma balvu “RTU Gada jaunais zinātnieks 2020”. Pirmssvētku noskaņās aicināju Ģirtu uz sarunu par zinātni un ne tikai.

Darba mīlestība — mantojums no vecākiem
— Kāds tev palicis prātā skolas laiks Aizkrauklē?
— Vēl labi atceros sākumskolas laiku, kad bija jāmēro ceļš no Purvciema līdz sākumskolai rūpnieciskajā rajonā. Vēl 3. un 6. klasē biju otrajā maiņā, kad mācījos dienas otrajā pusē. Pašdisciplīnu ieguvu, pateicoties mācībām mūzikas skolā, kur nebija viegli, kā arī rokasbumbas treniņos, kur treneris Juris Gailis ielika pamatus cīņassparam un līderībai. Sports bija neatņemama sastāvdaļa skolas laikā, patika gan individuāli cīnīties ar sevi un konkurentiem, gan spēlēt komandā futbolu, basketbolu. Vasaras brīvlaikā strādāju gan tēta darbavietā (“Aizkraukles ūdenī”), kur iepazinu daudz labu cilvēku un apguvu praktiskas darba iemaņas, gan mammas darbavietā (Skrīveru Zinātnes centrā), kur pirmo reizi iepazinu pētniecību, izmēģinājumus, eksperimentus, darbu ar datoru, jo mana mamma ir zinātņu doktore un pētniece, ar ko ļoti lepojos. Darba mīlestību ieguvu gan šajos vasaras darbos, gan palīdzot tētim, saimniekojot brīvajā laikā vasarnīcā "Ziedos". Vidējo izglītību ieguvu Aizkraukles novada ģimnāzijā, kur piedalījos olimpiādēs, pārstāvot skolu valsts līmenī. Augstākais sasniegums bija pirmā vieta valsts mājturības olimpiādē skolotāja Normunda Medņa vadībā.
Atbalsts — ģimene
un darba kolektīvs
— Vai pēc skolas beigšanas skaidri zināji, kur dosies studēt?
— Īsti nē. Pēc vidējās izglītības iegūšanas bija izvēle starp studijām Jelgavā un Rīgā. Tajā laikā bija liela konkurence uz budžeta vietām, nebija kā tagad, kad principā visi studētgribētāji var studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Izvēle bija par labu RTU, kur arī ieguvu būvinženiera kvalifikāciju.
— Spriežot pēc iegūtās balvas, tev ar būvinženiera diplomu vien nepietika?
— Jau studiju sākumā iesaistījos zinātniski pētnieciskajā darbā kā tehniķis un šo ceļu turpinu desmit gadus, nu jau kā vadošais pētnieks. Ieguvu maģistra un doktora grādu, realizēju vietējas un starptautiskas nozīmes projektus, iepazinu gan pašmāju, gan Eiropas zinātniekus, esmu līdzautors vairākām augsta līmeņa starptautiskām publikācijām, kuras lasa vadošie zinātnieki. Šo darbu rezultāts tika novērtēts, un ieguvu balvu “RTU Gada jaunais zinātnieks 2020”.
Uzskatu, ka nesavtīgs darbs, darba mīlestība, kā arī strādāšana pēc labākās sirdsapziņas ļāva iegūt šo balvu. Esmu pateicīgs savai komandai darbā un ģimenei, kas atbalstīja manu izvēli, un es varēju atgūt spēkus mājās.
Strādā trijos virzienos
— Ko tu īsti risini savā zinātnes lauciņā? Kāds labums no tā sabiedrībai?
— Es darbojos būvmateriālu izpētē, un zinātne tajā strādā trijos virzienos. Pirmkārt, lietišķi pētījumi, kas vērsti uzņēmumu problēmu risināšanā. Notiek jaunu būvmateriālu recepšu pētīšana, attīstot esošos materiālus, izmantojot mūsdienu zinātniskos sasniegumus. Tas ļauj uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem un dabas resursus izmantot efektīvāk. Šādi sadarbība ir izveidojusies ar dažādiem būvmateriālu ražotājiem, piemēram, “Sakret”, kā arī reģionālajiem ražotājiem (sadarbības projekti ar Jēkabpils uzņēmumiem). Otrs virziens manā būvmateriālu izpētes lauciņā — bezatkritumu ražošanas tehnoloģiju attīstīšana. Izrādās, ir daudz blakusproduktu un atkritumproduktu, kurus var efektīvi izmantot citu nozaru ražotāji. Daži no šādiem materiāliem ir pelni, stikls, lauksaimniecības blakusprodukti. Trešais virziens — fundamentālā pētniecība: tiek radīti un pētīti materiāli, kuriem pārējā pasaule vēl nav gatava, bet ir jābruģē ceļš to iepazīšanai un izmantošanai nākotnē. Liela uzmanība tiek pievērsta ekoloģijai, kā samazināt cilvēces ietekmi uz vidi, tajā skaitā būvmateriālu ražošanā. Te arī izpaužas labums tautsaimniecībai, ko var veikt moderna un zinātniska pieeja. Priecājos, ka arvien vairāk uzņēmēju to saprot un vēršas pie pašmāju zinātniekiem, nevis meklē gatavus risinājumus Vācijā, kas Latvijas apstākļos bieži vien nemaz nestrādā.
Paplašina praktisko zināšanu bāzi
— Kāda, tavuprāt, ir pašreizējā situācija Latvijas zinātnē? Vai jūtams progress?
— Attīstība notiek, valda samērā liela konkurence starp zinātniskajām institūcijām, kā rezultātā institūtiem jāattīstās, ja tie vēlas pastāvēt. Tiek piesaistīts vietēja un starptautiska mēroga finansējums gan iekšējai institūtu attīstībai, gan projektu realizēšanai, jaunu zināšanu radīšanai un izmantošanai. Problēma varētu būt ar zinātnieku atjaunošanos, jo daudzi studenti izvēlas darbu industrijā, jo tur var ātrāk kāpt pa karjeras kāpnēm un iegūt labu atalgojumu uzreiz. Universitātē process ir lēnāks — negatīva projekta novērtējuma gadījumā var palikt vispār bez finansējuma. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es paralēli sāku darbu kā būvuzraugs. Otrs iemesls šim darbam — paplašinu savu praktisko zināšanu bāzi, ko varu nodot studentiem kā lektors, un būtu sasaiste starp zinātni (materiālu izpēti) un realitāti būvlaukumā.
Attālinātais darbs patīk
— Kā tagad aizrit tava darba diena? Vai esi attālinātā darba piekritējs?
— Darba ritējums ir straujš. Vispirms bērnu vešana uz bērnudārzu, kam seko darbs universitātē, kur jāveic gan zinātniskā darbība, gan jāstrādā ar studentiem. Darbu intensīvāku padara būvobjektu apmeklējums, kur jāpiedalās gan būvsapulcēs, gan jāpieņem būvnieku veiktie darbi. Attālinātais darbs ir ienācis arī manā ikdienā — gan lekcijas, gan sapulces universitātē, gan atsevišķas būvsapulces notiek attālināti, taču vairumu darbu tomēr nav iespējams tā veikt.
Kopumā es atbalstu attālinātu darbu, ja vien tas ir iespējams. Tādējādi laiks tiek izmantots racionāli, sarunas notiek konstruktīvāk, argumentēti, katram ir iespēja izteikties, neizjūtot tiešu spiedienu no klātesošajiem. Tas man patīk.
Spēcīgs ego
— Savulaik Jurim Podniekam bija filma “Vai viegli būt jaunam?”. Kā tu atbildētu uz šo jautājumu?
— Manuprāt, mūsdienu jaunieši ir stabili savos uzskatos, zinātkāri, nebaidās izteikties un ļoti labi zina savas tiesības. Lielākoties tas ir pluss, bet reizēm ir jūtams spēcīgs ego, kad netiek respektēti ne speciālisti, ne vecāki cilvēki, pat ja pašam nav taisnība. To es sajūtu arī kā lektors, bet es to pavēršu pozitīvā virzienā, jo tas liek man attīstīties, kļūt labākam. Kas attiecas uz jauniem cilvēkiem zinātniskajās aprindās, tad rotācija notiek lēni, tiek gaidīts zināms briedums, līdz var ieņemt augstu amatu — līdzīgi kā ar prezidentu. Pozitīvi, ka praktiskos un zinātniskos pētījumus var veikt salīdzinoši patstāvīgi, bet arī te vajadzīgs spēcīgs atbalsts no universitātes, lai saņemtu finansējumu.
— Kāds tu esi pasniedzējs?
—Universitātē, par laimi, nav īsti jāizdabā studentiem, kas atvieglo darbu un dialogu. Studentus uztveru kā topošos inženierus, kolēģus, tāpēc auklēties man nepatīk. Studiju procesā izeju uz abpusēju sadarbību, proti, mēģinu nodalīt tehniskas dabas jautājumus un globālas likumsakarības. Cenšos iemācīt domāt un izprast, nevis mehāniski nolasīt standartus vai ievērot instrukcijas. Saikne starp šīm lietām gan ir jāsaglabā. Ja es ko iemācos no studenta, viņš saņem augstu vērtējumu.
Nevēlamies riskēt
— Kādas ir tavas domas par “kovida” laiku?
— Covid-19 mūsu ģimenē uztveram nopietni, jo martā kolēģe Spānijā noķēra vīrusu, un tas bija vienpadsmitais gadījums valstī. Zinot smago slimības gaitu, nevēlamies riskēt. Ievērojam distancēšanos, izvairāmies no publisku vietu apmeklējumiem (ārpus darba). Es jau brīžiem smejos, ka varu dzīvot kā kārtīgs latvietis — savrupu dzīvi savā sētā. Tā gan gluži nav, jo universitāte un būvlaukums nav nomaļas vietas. Bērni apmeklē bērnudārzu tikai tad, kad abi ar sievu esam darbā (ne vairāk kā divas dienas nedēļā).
— Kā tev šajā laikā visvairāk pietrūkst?
— Lai gan darbu ir daudz un tiekos ar dažādiem cilvēkiem, socializēšanos ar tuvākajiem, draugiem un paziņām esam ierobežojuši. Tās pietrūkst. Šķiet, ka būs klusi Ziemassvētki.
Pilsēta ļoti mainījusies
— Vai uz Aizkraukli bieži mēro ceļu?
— Aizkraukle ir mīļa pilsēta, kur gaida mamma, tētis, radi. Diemžēl nesanāk viesoties pilsētā tik bieži, kā to gribētos. Par laimi, vecāki biežāk atbrauc pie mums. Studiju gados braucu reizi nedēļā, sākot darba gaitas, — aizvien retāk, nu jau tikai dažas reizes gadā.
— Arī tava sieva ir aizkraukliete. Vai tā bija mīlestība no skolas sola?
— Taisnība. Draudzējāmies jau no skolas laikiem. Vēl tagad atceros, kā skolas kultūras pasākumā ieraudzīju simpātisko meiteni ar ģitāru no 9. klases, un tā aizsākās draudzība un mīlestība, kas pasaulē nesusi jau divas jaunas atvasītes.
— Kura vieta pilsētā tev šķiet visskaistākā?
— Aizkraukle ir ļoti pārvērtusies — kādā es uzaugu, un kāda tā ir tagad. Ļoti sakopta pilsēta. Domājot par Aizkraukli, prātā nāk skola, mūzikas skola pie dīķa ar strūklaku, košās dāliju rindas gar pilsētu ielām vasarā. Skaisti!
Nepatīk rāmji un robežas
— Kas tevi var sakaitināt un kas — iepriecināt?
— Mani kaitina nekompetence, iedomība, augstprātība, vienaldzība. Šīs īpašības degradē sabiedrību. Prieku gūstu no ģimenes, bērniem, kā arī labiem darbiem — gan citu, gan saviem.
— Kāds ir tavs dzīves moto?
— Dzīvo un dari lietas pēc labākās sirdsapziņas, un tavi darbi tiks novērtēti!
— Kādi ir tavi nomoda sapņi?
— Uzveikt laiku, lai tā pietiktu visam, ko vēlos paveikt gan mājās, gan darbā. Praktiski to daru, plānojot dienu, lai gan esmu cilvēks, kam nepatīk rāmji un robežas.
— Kāds nosaukums būtu grāmatai par tavu dzīvi?
— Par agru domāt par grāmatu, bet domāju, tas varētu būt “Latvietis. 21. gs.”
— Ja tu sevi asociētu ar gadalaiku, kurš tu būtu?
— Vasara. Gaisma ir uzvarējusi tumsu, viss ir enerģijas pilns. Man patīk būt tādam.
Saudzēsim sevi un tuvākos!
— Ziemassvētki nav atcelti. Vai tuviniekiem dāvanas jau noskatītas?
— Viens no sarežģītākajiem intervijas jautājumiem. Lai gan dāvanas ir patīkami saņemt, pats jaukākais ir kopā būšana un svētku sajūta pie svētku galda ģimenes lokā. Dāvanu gādāšana ir procesā.
— Jaunajā gadā vēlam laimi. Tavs vēlējums “Staburaga” lasītājiem?
— Saudzēsim sevi un tuvākos. Vēlu kopā ātrāk pārvarēt ierobežojumu periodu. Dzīvosim sveiki un veseli, parūpējoties par sev mīļajiem un tuvajiem! Uzturēsim garu možu un modru attālināti, bet kopā! ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Ģirts Būmanis.
Nodarbošanās: vadošais pētnieks RTU, docents, būvuzraugs.
Dzimšanas laiks un vieta:
1988. gads, Aizkraukle.
Ģimene: sieva Madara, bērni Renārs un Adrija.
Dzīvesvieta: Medemciems Olaines novadā.
Izglītība: doktora grāds materiālzinātnēs, būvinženieris.
Vaļasprieks: aktīvā atpūta, dārzkopība.

Staburags.lv ARHĪVS

21. gadsimta latvietis

Kategorijas