Mūžs gadsimta garumā

2020. gada 18. decembris 00:00

320

Simt gadu ir liels laika nogrieznis. Šādu dzīves dāvanu saņēmusi Zofija Mazure, kura dzīvo sociālās aprūpes centrā “Pļaviņas”. Pandēmijas dēļ pansionātu apmeklēt nevar, un klātienē tikties ar jubilāri nebija iespējas ne “Staburagam”, ne citiem apsveicējiem. Tomēr ziedi un kūka skaistajā dzimšanas dienā bija, un viņas dzīvesstāstu mums uzticēja tie, kuri pazīst Zofiju. Apkārtējiem gan viņa allaž bijusi vienkārši Sofija.
Solītie labumi netika
Jubilāres atmiņas pierakstīja I. Grīnberga un J. Zeps, un tās atklāj ne tikai garu, bet notikumiem un pārdzīvojumiem pilnu dzīvi. Zofija dzimusi 1920. gada 11. decembrī piecu bērnu ģimenē Preiļu apriņķa Aizupiešu sādžā. Meitene ir ceturtais bērns saviem vecākiem. Lielākā saskaņa visu mūžu bijusi ar jaunāko brāli Antonu un vēlāk ar viņa ģimeni.
Vecāki saimniekoja nelielā saimniecībā, un tēva sapnis bija iegādāties vairāk zemes. Zofija atceras tēva teikto: “Jāpērk zeme, lai mani bērni nebūtu ubagi.” Tomēr liktenis bija citādāks. Tēvs no dzīves aizgāja 33 gadu vecumā pēc slimības, ko ieguva, braukdams apkārt pa sādžām, lai slēgtu darījumus par zemes iegādi. Zofijai tad bija divi gadi, bet jaunākajam brālītim nepilns gadiņš.
Pēc tēva nāves ģimenei sākās grūti laiki, tāpēc arī meitenei jau agrā bērnībā bija jāiet darbos pie saimniekiem. Viņai solīja, ka pie saimniekiem būs āboli un medus, varēs nopirkt jaunu kleitiņu, tāpēc apņēmīgi devās darba gaitās, bet solītie labumi tā arī netika. Tā kā bija jāstrādā, skolā Zofija gāja vien četras ziemas un tur bija skolotājas mīlule, jo bija ļoti apķērīga un centīga. Meitenei labi padevās matemātika un dažādi rokdarbi, kas vēlāk dzīvē noderēja. No vecākiem Zofija mantojusi ļoti augstu atbildības izjūtu, darba tikumu un neatlaidību. Šīs īpašības viņu pavadījušas visu mūžu.
Mīlestību paņem
karš
Savu pirmo un vienīgo mīlestību Zofija satika turpat Preiļu pusē. Viņu mīlasstāsts gan nebija ilgs. Zofija un Jāzeps gatavojās kāzām, bija uzsaukti baznīcā, pieteicies bērniņš, bet kara jukas mīļoto iesauca dienestā. Tajā rudenī no dzīves pēkšņi aizgāja māte — Zofijas dārgākais cilvēks pasaulē. Tas jaunajai sievietei bija milzīgs pārdzīvojums — pati gaidībās, bet praktiski vienai jānovāc rudens raža. 1942. gada 23. aprīlī Zofijai piedzima meitiņa Broņislava, kura divu gadu vecumā mira ar plaušu karsoni. No kara Jāzeps nepārnāca, un nav zināms, kurā kapsētā viņš guldīts.
Pēc kara, bēgdama no iestāšanās kolhozā un sāpīgajām atmiņām, Zofija devās uz Rīgu. Viņa sāka strādāt TEC celtniecībā — jauca javu, ko ar spaiņiem nesa celtniekiem, par smago darbu saņemot vien kapeikas. Darbs smags, caurvējš, mitrums, maz ēdiena, un Zofija pirmo reizi nokļuva slimnīcā ar nopietnu locītavu iekaisumu.
Rīgā viņa īrēja gultasvietu pie kādas sievietes. Lai varētu iztikt, Zofija brīvdienās brauca pie radinieces, lai kaut ko uzšūtu un pārdotu. Reiz tirdziņā viņa iepazinās ar sava nākamā vīra Jāņa Mazura māsu. Viņa ierosināja ar saviem rokdarbiem braukt tirgoties uz Liepāju. Brauciens uz turieni bija liktenīgs, jo tur Zofija satika Jāni. Viņš bija krietni vecāks par viņu, ievēroja Zofijas strādīgumu, atbildību un kārtīgumu, un jaunā sieviete viņam ļoti iepatikās. Par precībām ar Jāni Zofija saka: “Apprecējamies bez mīlestības, bet kopā nodzīvojām garu mūžu. Pirmajā tikšanās reizē sapratu, ka Jānim patīku, piedāvāju precēties, sakot, ka sliktāk par nāvi jau nebūs.” Jaunā ģimene pašu rokām uzcēla māju Liepājā, Zirņu ielā, ko vēlāk pārdeva.
Dzīves lielākā kaislība — puķes
Lai būtu tuvāk brālim, 1966. gadā Zofija pierunāja vīru pārcelties uz Iecavu. Arī tur viņi uzcēla māju. Iecavas pusē Mazurus cildināja kā labus meistarus. Jānis bija izcils galdnieks un mūrnieks, viņa veidotās maizes krāsnis, plītis, mūrīši un skursteņi joprojām kalpo daudzās mājās. Savukārt Zofija bija laba šuvēja, konditore un dārzniece. Savas prasmes viņa apguva pašmācībā. Kā jau latgaliete, viņa prata arī pagatavot tā dēvēto “dzimtenīti”. Ar kafijas garšu tā bija laba manta, ko nesmādēja ne dāmas, ne kungi. Savukārt Jānis uz svētkiem brūvēja alu. Iecavā Zofijas darba gaitas ritēja maizes ceptuvē, bet vēlāk konditorejas cehā.
Viņas lielā dzīves kaislība bija puķes. Visur, kur vien dzīvoja, iekoptas krāšņas dobes. Visu mūžu jubilāre bijusi ticīga, un Atmodas laikā dievkalpojumi notika pat viņas mājā. Vienā brīdī pat nolēmuši, ka īpašumā esošo māju norakstīs baznīcai, bet pēc konflikta ar mācītāju to neizdarīja.
Jo vecāks kļuva vīrs, jo vairāk ilgojās atgriezties Liepājā un piedāvāja sievai māju pārdot. Zofija piekrita to pārdot tikai savas krustmeitas dēlam ar norunu, ka varēs tur dzīvot tik ilgi, cik iespējams. Tam, ka Zofija nedosies viņam līdzi uz Liepāju, Jānis neticēja līdz pēdējam brīdim. Pienāca 2002. gada pavasaris, un vīrs aizbrauca. Viņi nesarunājās vairāk nekā gadu. Kādu dienu piezvanīja krustmeita no Liepājas, ka Jānim slikti ar veselību un viņš ir slimnīcā. Zofija brauca viņu apciemot. Kā pati teica: “Mēs beidzot izrunājāmies par visu un piedevām viens otram...” Jānis nomira pēc nepilna mēneša 95 gadu vecumā.
Rūpes jūt visu mūžu
Ienākot mājā jaunajai ģimenei, Zofijai bija jāiemācās sadzīvot ar svešiem cilvēkiem, pieņemt viņu saimniekošanas stilu, pierast pie mazu bērnu radītās kņadas. Viņa ar to samierinājās, jo galvenais — joprojām būt savā mājā, istabā, dārzā. Zofija jaunajai ģimenei bija liels atbalsts, jo palīdzēja dārzā, kurināt krāsni un ar kādu padomu.
Zofijai liktenis nebija devis izaudzināt savus bērnus, bet viņai ir septiņi krustbērni. Vislielāko atbalstu visu mūžu devusi brāļa meitai Birutai, to bija solījusi arī brālim, kad viņš gulējis uz nāves gultas. Zofija atceras, ka Antons viņai teicis: “Tu tikai Birutu nepamet, viņai neviens cits nepalīdzēs.” Šo pienākumu viņa pildīja ar lielu atbildību un mīlestību.
Pēc kājas traumas 98 gadu vecumā Zofija pārcēlās pie Birutas, jo viņai bija nepieciešama kopšana, bet gadu vēlāk — uz pansionātu Pļaviņās, kur dzīvo joprojām. Zofijas ilgā mūža noslēpums ir lielajā darba mīlestībā un ticībā saviem spēkiem. Savā 95 gadu jubilejā izdevumam “Iecavas Ziņas” gaviļniece teica: “Dzīvoju, kustos. Dārzā man ir savs stūrītis, kur aug dālijas un visādas puķītes. Priecājos, kad vien kas jauns uzzied. Neesmu pieradusi sēdēt, rokas klēpī salikusi.” Grūtos brīžos Zofija vienmēr atceras māti: “Visu mūžu mani sargājis mātes gars, ik brīdi esmu jutusi viņas klātbūtni. Pirms nāves asarām acīs viņa sacīja, ka pat nomirstot mani sargās. Tam es ticu.”
Sociālās aprūpes centra “Pļaviņas” vadītāja Ņina Maškova un darbinieki par Zofijas kundzi teic — mīļa, sirsnīga un labestīga. Cilvēks, kurš ne par ko nesūkstās, ar prieku sagaida un pavada katru dienu. Lai arī gadu skaits viņai liels, pati sevi aprūpē, labprāt dodas pastaigās un paveic kādu rokdarbu, jo tie saistījuši visu dzīvi. Lai veselība un dzīvesprieks arī turpmāk!
Jubilāres Zofijas Mazures dzīvesstāstā ielūkojās

Staburags.lv ARHĪVS

Mūžs gadsimta garumā

Kategorijas