Verbālā terora paraugdemonstrējums

2020. gada 11. decembris 00:00

Iesaka Ginta Grincēviča, laikraksta “Staburags” reportiere

Meklējot jaunu lasāmvielu drēgnajiem vakariem, uzgāju scenārista, režisora un tulkotāja Pāvela Sanajeva autobiogrāfisko darbu “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”. Tas ir viens no spožākajiem mūsdienu krievu romāniem — 2003. gadā grāmata burtiski uzspridzināja tirgu un uzreiz ieguva kulta statusu, kā arī tika nominēta Bukera prēmijai.
Tas ir stāsts par astoņgadīgu puisīti Sašu, kurš dažus gadus dzīvo kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, jo māte nodevusies jaunām attiecībām ar zēna patēvu. Grāmatas dokumentālais raksturs un tas, ka tās galvenie varoņi ir Krievijā un bijušajā Padomju Savienībā populāri aktieri (autora vectētiņš ir Vsevolods Sanajevs, māte Jeļena Sanajeva, patēvs Rolāns Bikovs), auditoriju joprojām mulsina. Daļa lasītāju ir sajūsmā par autora drosmi atklāt tik personiskas atmiņu ainas, bet daļa jūtas šokēti par šo atklātību un uzskata, ka autors gribējis atriebties savai vecmāmiņai.
2014. gadā interneta žurnāls “Satori” šo grāmatu iekļāva desmit labāko pagājušās piecgades krievu grāmatu izlasē, atzīstot, ka grāmatas galvenā īpatnība slēpjas valodā, kādā radīta zēna Sašas Saveļjeva atmiņu atmosfēra.
Tieši labās atsauksmes un intriģējošais grāmatas nosaukums bija iemesli, kādēļ to noskatīju bibliotēkā. Zēna vecmamma ir ar dzīvi neapmierināta, psihiski nevesela sieviete gados. Viņa ar saviem indīgajiem un aizskarošajiem vārdiem traumējusi tuviniekus. Vecmāmiņa ir Sašas realitāte, viņam viņas apsaukāšanās un psihozes liekas pašsaprotamas, jo citu dzīvi viņš nezina. Precīzāk — neatceras. Mātes retie apciemojumi tiek salīdzināti ar svētkiem, tie ir uzplaiksnījumi pelēkajā ikdienā. Puisēnam esot neskaitāmas kaites, vecmamma viņam iezombējusi, ka 16 gadu vecumā viņš būs sapuvis un miris. Sašas kvēlākā vēlēšanās ir tikt apglabātam aiz grīdlīstes mammas mājā, lai vienmēr varētu viņu vērot un būt tuvumā. Sāpīgi iedomāties astoņgadnieku ar tik nožēlojamu sapni. Grāmatas pirmās lapas nevar izlasīt nešķoboties, vecmāmiņas verbālais terors liek viebties nepatikā. Pēc pirmās nodaļas lasītājs tāpat kā Saša notrulinās un pieņem apsaukāšanos kā pašu par sevi saprotamu. Sašas uzvedība dažādās situācijās lieliski parāda cilvēka izdzīvošanas instinktu — pieslieties pārākajam. Pēc strīdiem starp vecmammu un mammu, Saša nostājās pirmās pusē. Baudīja mirkli miera un vecmāmiņas labvēlību, piekrītot viņas pārākumam pār noniecināto māmiņu. Lai gan stāsta galvenais moceklis ir zēns, vecmāmiņa par tādu uzskata sevi. Viņa gaužas, ka jaunībā bijusi muļķe un piekritusi kļūt par jaunā aktiera sievu un pārcēlusies uz Maskavu. Vīrs esot pēdējais nejēga, viņai pašai ar visu dzīvē nācies tikt galā. Pirmdzimtais dēls gada vecumā nomira, tas ietekmēja viņas garīgo veselību. Viņasprāt, viņa ir mocījusies visu dzīvi, vienīgais saulesstariņš viņas dzīvē esot rūpes par nelaimīgo mazdēlu. Vecmāmiņa vairākkārt uzsver, ka bērni nes ciešanas par savu vecāku grēkiem. Tas, ka Saša ir tik slims un vārgs idiots, esot viņa staigules mātes dēļ. Vecmāmiņas žēlošanās iezīmē dzīves notikumus, kas arī mūsdienās uz cilvēka garīgo veselību atstātu jūtamu iespaidu.
Šī grāmata ir psiholoģiskās vardarbības paraugdemonstrējums. To izlasot, var pārvērtēt savu dzīvi, novērtēt tuviniekus. Iedziļinoties Sašas ikdienā, vieglāk izprast, cik lielu nozīmi uz mums atstāj apkārtējā vide un cilvēki. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Verbālā terora paraugdemonstrējums

Kategorijas