Cauri Krievijai uz Ķīnu

2020. gada 11. decembris 00:00

(66. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Kājām sasniedzam krastmalu, kur šodien esam plānojuši izbraukt ar apaļo vjetnamiešu laivu. Uzreiz vietējais klāt un piedāvā bagātajam tūristam braucienu.
Nākamā ir mūsu pēdējā diena Muinē. To sākam ar dīvainiem augļiem brokastīs. Vēlāk dodamies uz smilšu kāpu, kas ir pilsētas nomalē. Te pavisam citāda aina apkārt — smiltis sanestas lielos kalnos, un, cik vien paveras skats, esam īstā tuksnesī! Pagājušajā reizē atceramies, ka te daudzi brauca no kāpas ar plēvi, kā mēs to darījām Latvijas ziemā, bet nu esam ieradušies dienas vidū. Esam vieni, un skaidrs, kāpēc — smiltis tā sakarsušas, ka pat ar apaviem deg pēdas! Lai arī bijām plānojuši īstu pārgājienu pa tuksnesi, drīz atgriežamies uz lielceļa, lai turpinātu gājienu uz mūsu pēdējo vietiņu.
Atkal koronavīruss. Visi tiek piekodināti valkāt maskas iepirkšanās centros, parkos un tūristu vietās. Singapūras pārstāvji iebrauc Vjetnamā, lai sāktu sarunas par augļu un dārzeņu tirgu. Tā kā Singapūrā tie vairs nenonāk no Ķīnas vīrusa dēļ, tad Vjetnama ir Singapūras jaunais variants. Taču Vjetnamas tūrisma industrija arī cieš no Ķīnas vīrusa, un tiek lēsts, ka zaudējumi trīs mēnešu laikā skaitāmi jau 3 miljardos.
550. — 551. diena
Mostamies līdz ar saullēktu. Vjetnamā piesārņojums tik augsts, ka debesis īsti nekad nav skaidras, nav kā Jaunzēlandē, kad nevar pietiekami sažmiegt acis, lai saule neapžilbinātu. Ar lielajām somām dodamies uz ēstuvi un tad uz autobusu. Tie Vjetnamā kursē ļoti regulāri, un nekas iepriekš nav jārezervē. Kā aizejam, tā viens arī uz Saigonu brauc. Smejam, ka beigās esam kā taksī — mēs un vēl divi vjetnamieši, un tāpat tiek braukta visa distance. Vietējie neaizmirst Arčam atgādināt, ka viņš ir ļoti garš.
Nokļūstam Saigonas centrā, kur jūtamies kā atgriežoties mājās. Viss pazīstams un sirdij tuvs. Te pēc trīs stundu ilgā ceļa ieturam pusdienas un sēžamies sabiedriskajā transportā, lai nokļūtu citā autoostā. Labi, ka internetā visa informācija viegli pieejama — var atrast, no kurienes kursē transportlīdzekļi, cik maksā biļete, cik ilgu laiku ceļā, jo vietējie angliski tikpat kā nerunā.
No Saigonas centra līdz rietumu autoostai ir stundu ilgs brauciens, par ko maksājam divdesmit centus. Esam tikai četri pasažieri. Lielākā daļa izmanto motociklus.
Autobusā ir vēl trīs “baltie”, pārējie ir krekšķoši vietējie, tāpēc velkam maskas, kas vismaz kādu vīrusu neļaus ievilkt nāsīs. Lai arī līkumos ir nedaudz baisi un liekas, ka var apgāzties, buss tomēr brauc lēni un prātīgi. 170 km, piecas stundas.
Sasniedzam Kanto. Te jau sabiedriskais transports nekursē, taču vienmēr ir risinājums — ir motociklisti, kas neatkāpjas ne soli.
Izmetam loku pa naksnīgo Kanto. Kādā ļoti populārā veģetārajā restorānā paņemam vjetnamiešu “karsto bļodu”, kas šoreiz tiek likta uz elektriskās plītiņas galda viducī, un tad apstaigājam nakts tirgu, kur pārdod gan ēdienus, gan drānas un vēl visādus labumus. Tirgus gan nav tik bagātīgs kā citur. Tomēr Kanto mūs pārsteidz jau pirmajos soļos. Šī ir tik skaista pilsētiņa! Nevar salīdzināt ar iepriekšējo! Mekongas krastmala izgaismota, upē peld krāsaini kuģi, vietējie bauda laiku simtiem ēstuvīšu.
Nākamajā rītā atklājam, ka, lai arī pilsētiņa slavena ar saviem peldošajiem ciemiem, uz tiem ved tikai tūres, sākot no 40 eiro, ko neesam gatavi maksāt. Peldošo tirgu izbaudījām Taizemē, un jāatzīst — tas tiešām bija nepārspējams, un kas tāds noteikti Āzijā jāizbauda, bet nu pietiks ar redzēto.
Dodamies pilsētā. Sākam ar tempļiem. Pirmo sasniedzam Kvangdukas pagodu, kas ir viens no lielākajiem un aktīvākajiem budistu tempļiem pilsētā. Tā ir Mautanas centrālajā ielā, kas slavena kā garākā iela Mekongas deltā — 30 km. Lielo ielu sasniedzam pa mazākām, brīnīdamies, ka Vjetnamā visur, lai kur arī ietu, ir dzīvība! Pat mazākajās šķērsieliņās atradīsies kāda kafejnīca un apģērba veikals.
Atkal maldāmies, līdz uzejam ezeru pilsētas vidū, kur zvejnieki gaida lielo lomu, kamēr lielākā daļa ir Mekongas deltā. Sasniedzam nākamo templi, un tas tiešām ir skaists. Mūs uzreiz pamana kāds večuks — tempļa darbinieks. Viņš mūs aicina sev līdzi, un saprotam, ka par tūri būs jāmaksā. Tiekam uzvesti tempļa trešajā stāvā, tad mums tiek atslēgtas durvis uz tempļa jumtu, no kura paveras skats uz visu pilsētiņu. Oho! Tas vēl nav viss! Turpat ir kāda slēgtā istaba, kur opis mūs ieved. Tur ir svētās budisma grāmatas, sūtītas no Kambodžas, un arī kārtējā Budas skulptūra, rotāta puķēm un krāsainām gaismām. Skaisti ir budistu tempļi, un šis ir pavisam īpašs! Atstājam arī ziedojumus, ko nedodam opim rokā, bet gan tiem paredzētā kastītē. Ar smaidu tiekam pavadīti lejā, kur gaida jau divi citi rietumnieki, ko opis steidz “apstrādāt”.
Pa lielajām ielām dodamies uz Kanto muzeju un cietumu, kur var daudz uzzināt par Vjetnamas karu, kas te tiek dēvēts par Amerikāņu karu. Svētdienās viss ir ciet, un arī pirmdienās muzeji nestrādā, tāpēc nākas samierināties ar pastaigu gar Mekongas krastu.
Kāda tante piedāvā izdevīgu cenu — septiņi eiro no katra par trīs stundu tūri laivā. Visur bijām lasījuši par 40 eiro, bet peldošais tirgus, laiva divatā un smaidīga tante izklausās lielisks piedāvājums. Piekrītam. Tante ir ļoti priecīga, uzreiz mūs ņem aiz rokas un ved uz savu laivu. Laiva ir aprīkota gan airiem, gan mazu motoriņu, kas rūkdams mūs ieved Mekongā. Apkārt peld gan ātrākas un lielākas laivas, gan īsti kravas kuģi, piekrauti pilni rīsiem. Ir vēl daži tūristi, bet uz peldošo tirgu dienas vidū brauc retais.
Līdz peldošajam tirgum ir stundas brauciens, un tur arī attopamies pie laivām, kurās vairs neko aktīvi nepārdod. Katrai laivai klāt piestiprināts miets, uz kura uzsprausts tas, ko laivinieks pārdod. Vienam uz mieta arbūzs, citam sīpoli — lai pa gabalu var redzēt, pie kuras laivas piestāt. Tante pati pieairējas pie kādas laivas un nopērk mums ananasu. Laikam tāpēc, lai mēs daudz nesūdzētos, ka tirgus nav aktīvs. Viņa uzreiz ņem lielo nazi un griež ananasu uz šķīvja. To notiesājam, jau nogriežoties no lielās upes mazākajos kanālos.
Skaists ir brauciens cauri zaļiem saaugušiem kokiem un krūmiem, ja neskaita plastmasu ūdenī, kas arī tantei no laivas motora ik pa laiciņam jāvelk ārā. Redzam, kā vietējie dzīvo savās mājelēs uz ūdens. Tiešām neticami, bet ir tik daudzi, kas visu savu dzīvi tā arī nodzīvo uz ūdens un nevar iedomāties skrejošo ikdienu asfalta džungļos jeb pilsētā. Tante paņem mūsu telefonu un pati jau izdomājusi, kā mums pozēt tiem pāris foto.
Atpakaļceļā tante mūs izlaiž pie kāda augļu dārza, pati solot gaidīt laivā. Tur jāmaksā nedaudz zem eiro un tad iespējams izbrist pa lielu dārzu un apskatīt dažādus augļus.
Tiekam arī cienāti ar augļu plati, un ir arī tādi augļi, ko ēdam pirmo reizi. Vjetnamieši tiešām māk garšas kombinēt. Tad ir skābais mango ar zivju mērci un čili pipariem, lai tam piedotu saldumu, tad ir salds arbūzs ar sāli un čili.
Tante mūs laivā sagaida ar banāniem, un dodamies atpakaļ. Te ir arī peldošie benzīntanki, un pie tāda piestājam. Tur benzīntanka saimnieks tantei piepilda divas pusotra litra pudeles ar benzīnu un iedod divus mango. Vienu tante nomizo ar lielo nazi un atkal mums liek uz šķīvja. Dāma ir labi sagatavojusies — viņai ir arī čili, ko mango uzkasīt virsū, un zobu bakstāmie, ko auglī iedurt. Ko lai saka — jauka tūre!
Atgriežamies krastā, tieši trīs stundas nobraukuši pa upi. Lieliski! Diena tiešām izvērtās ļoti jauka.
Kanto ir ceturtā lielākā pilsēta Vjetnamā un lielākā Mekongas deltā. Tajā mīt vairāk nekā kā pusotra miljona iedzīvotāju. Tā slavena ar peldošajiem tirdziņiem un skaistajiem kanāliem. Šī pilsētiņa tiek dēvēta arī par Vjetnamas “Rietumu galvaspilsētu”. Savukārt Mekongas delta tiek uzskatīta par “Vjetnamas rīsu grozu”, jo no šejienes nāk puse no valsts rīsu produkcijas. Te lielu tirgus daļu veido arī dažādi tropiskie augļi, kā pomelo, džekfrūti, mango, guava, banāni, rambutāni, durāni un vēl citi, ko latviski nemākam nosaukt. Katrā ziņā ļoti skaista vieta, ko Vjetnamā apmeklēt!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas