Ar Sunākstes ziedu laikiem sirdī

2020. gada 11. decembris 00:00

248

Sunākstiete Velga Bekasova 15. decembrī atzīmēs 75. dzimšanas dienu. Jubilāres sejā iezogas patiess smaids, kavējoties atmiņās par bērnu dienām un jaunības gadiem. Pieredzēts daudz, sava deva asaru arī izraudāta. Piedzīvotais kārtējo reizi apliecinājis, ka dzīves galvenā vērtība ir tuvinieki. Gaidot dzimšanas dienu, viņas lielākā vēlme ir satikt mīļos un kopā pavadīt laiku.

Ganībās pazaudē zābaciņus
Sunākstes pagasta “Jaunāres” Velga par mājām sauc kopš 1993. gada. Turp viņa pārcēlās pēc vīra nāves. Jubilāre dzimusi Vārnavas pagastā, Jēkabpils apriņķī. Velgas tēvs strādāja dzelzceļa stacijā. Piecdesmitajos gados ģimene pārcēlās uz Sunāksti — uz māju, ko tolaik pazina kā dzelzceļa ēku 23. kilometrā “Bānīši”. Tur Velga pavadīja bezrūpīgo bērnību. “Tur bija liela sādža, bijām daudz cilvēku. Mamma bija mājsaimniece, gādāja par siltumu pavardā, vīru un četriem bērniem. Tie bija jautri laiki, kaimiņos bija daudz bērnu, gājām pie viņiem, un viņi nāca pie mums. Viss mums bija kopīgs,” atminas Velga.
Nedarbiem bērnībā laika neatlika. Vasarās jubilāre kolhozā gāja ganos. Pirmajā gadā bija jāgana 40 govis, nākamajā — tikpat teļu. Tolaik Velgai bija deviņi gadi, mazbērni joprojām šīs Velgas atmiņas klausās atvērtām mutēm. “Govis bija vieglāk ganīt nekā teļus. Mazbērni vaicā, vai man nebija bail? Nē, no lopiem nebaidījos, tādas domas pat prātā nebija. Ko tad govs man izdarīs? Piedzīvojumu netrūka. Reiz, esot ganībās, govs atnesās. Skrēju uz mājām ziņot jaunumus, kājās bija gumijas zābaciņi. Lai varētu ātrāk paskriet, novilku tos un atstāju uz lauka, skrēju basām kājām. Vēlāk gājām meklēt un nekā! Vēl šobaltdien zābaciņi nav atrasti.”
1953. gadā Velga sāka mācīties Sunākstes skolā. Brīvlaiks pagāja strādājot — kaimiņu tantēm krāva malku, ravēja dārzus. Darba netrūka arī mājās, ģimenei bija govs un cūka. “Tikām galā. Tolaik nedrīkstēja nemaz teikt, ka neiešu vai nedarīšu. Tādu domu pat prātā nebija. Darbs bija pašsaprotams. Pēc skolas vienu vasaru dežurēju mežniecības ugunsnovērošanas tornī. Tad sākās mīlestība un piedzima bērni.” Velgu dzīve aplaimoja ar trīs bērniem. Dēls jau aizsaulē, ir divas meitas — dvīnes — un kupls mazbērnu pulks. “Tolaik jau nebija nekādu pabalstu un pamperu. Citi brīnījās, kā tieku galā. Autiņus vajadzēja pašai šūt. Bija jātiek, un tiku galā,” stāsta jubilāre.
Par prēmiju nopērk akordeonu
Velga ar sentimentālu smaidu atminas Sunākstes spozmes laikus. Agrāk pagastā kūsāja dzīvība, bija daudz cilvēku, darbojās iestādes, notika kultūras pasākumi. Tagad skumjas uzdzen likvidētās iestādes — pasts, skola. Sarucis arī iedzīvotāju skaits. “Ļoti pārdzīvoju Sunākstes skolas likvidēšanu. Šajā skolā mācījās mani vecāki, mani bērni un es pati. Jaunībā Sunākstē bija jaukas balles, spēlēja orķestris. Bija koris, dziedāšana un dejošana. Braucām uz citiem pagastiem, uzstājāmies. Es dziedāju, spēlēju akordeonu. Mamma dziedāja un mācīja arī mani. Mazmeita spēlē sintezatoru. Vasarās, kad atbrauca, kopā muzicējām, tas bija jauki!” stāsta Velga.
Par pirmo prēmiju, ko saņēma, strādājot mežniecībā, jubilāre nopirka akordeonu. Tas saglabājies joprojām. Mazmeita, kad atbrauc, reizēm to pačīgā, lai nopietni spēlētu, tas jāremontē.
Tagad lielākās rūpes prasa veselība. Agrāk rokās labprāt gūlās adīklis, tagad lielas nepieciešamības nav. Jubilāres mamma bija izcila rokdarbniece, un viņas adījumi saglabājušies vēl līdz šai dienai. Tāpat ģimenes pūru papildinājusi Velga. “Jaunāru” mājas pagalms ir rūpīgi kopts, viss atrodas savās vietās. Šis gan ir pirmais gads, kad mājas saimniekiem āra darbos nepieciešama palīdzība. Bērni regulāri izbraukāt nevar, talkā nāk kaimiņi, kas palīdz malku sanest un veikt citus darbiņus.
“Jaunāres” ieskauj meži, dažādu meža zvēru apmeklējumi mājas saimniekiem ir ierasta lieta. “Katru rudeni un pavasari mūsu pagalmā lapsa nāk rakt mājvaboļu kāpurus. Nemaz nebaidās, uzrok pagalmu kārtīgi. Kādreiz audzējām pīles, viens suns bija piesiets pie dīķa, otrs brīvā vaļā, bet tas lapsu neatturēja. Kādu dienu skatos — izķeksē pīli no dīķa un nes prom. Paiet gabaliņu, noliek un nāk atpakaļ pēc nākamās. Garām staigā daudz staltbriežu. Droši, tepat aiz loga. Pērn vienā naktī izbradāja un apgrauza bietes, citu reizi noēda ābolus. Kad redzu, tad tāds prieks pārņem, tomēr dzīva radībiņa. Skaisti tie meža zvēri. Reiz pavasarī, kad diena jau krēslojās, pa logu varēja saskatīt 11 staltbriežus. Tāpat mūs apciemo arī mežacūkas,” par novērojumiem stāsta jubilāre.
Avīzes ruļļu vietā
Mazdēlam, kurš dzīvo Anglijā, dzimšanas diena ir vienā dienā ar vecmāmiņu. Velga nākamnedēļ atzīmēs 75. gadskārtu, mazdēlam apritēs 28 gadi. Diemžēl epidemioloģisko ierobežojumu dēļ kopā nosvinēt svētkus šogad neizdosies. Velga neslēpj, ka gaida mīļos ciemos, bet, kā būs, grūti spriest, jo bērni un mazbērni baidās atvest slimību. “Rīgas mazbērni atklāti pateica, ka baidās riskēt un atvest vīrusu. Man jau tas “kovids” apnicis! Es nekur nestaigāju, pie mājas piebrauc autoveikals, un visu nepieciešamo var iepirkt.”
Dzīvojot “Bānīšos”, dzimšanas dienas atzīmēja ar vērienu. Velgas klasesbiedrs Jānis Ļūmanis ir operas mūziķis, ar viņa līdzdalību 60. jubileja tika aizvadīta īpaši jauki. Bērnībā decembris bija svētku mēnesis. Lai gan Ziemassvētkus diži neatzīmēja, svētku sajūtas virmoja gaisā. Skolā bērniem dalīja svētku paciņas, Jaungadā rotāja eglīti. “Skolas direktors Žanis Vīksna iestudēja lugu, uzstājāmies. Man bija gari mati, atceros, ka tēloju princesi. Tolaik matu ruļļu mājās nebija, mamma ņēma avīzi, stingri sarullēja un ietina matos,” atceras Velga. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar Sunākstes ziedu laikiem sirdī

Kategorijas