Sandis Kalniņš domās vienmēr ir Skrīveros

2020. gada 11. decembris 00:00

357

Sandis Kalniņš domās vienmēr ir Skrīveros

Skrīverietis Sandis Kalniņš, lai arī ikdienu vada Rīgā, domās vienmēr ir Skrīveros. Iespējams, reiz pat atgriezīsies. Sarunā ar Sandi — par repu, lokālpatriotismu un mazlietiņ par Ziemassvētkiem.

Populārākais žanrs pasaulē
— Ko tu pašlaik dari?
— Esmu projektu vadītājs un nodarbojos arī ar e-komerciju. Strādāju uzņēmumā, kuram veidoju vizuālo identitāti un atjaunoju mājaslapu, lai beidzot tas varētu nodarboties ar pārdošanu internetā.
— Plašākai publikai esi pazīstams kā reperis. Pastāsti man, kas neko no tā visa nesaprot, kas tad īsti ir reps!
— Mūsdienās reps varētu būt kaut kādu sociālu notikumu, parādību stāstīšana ritmā attiecīgai sabiedrībai. Vairāk deklamēšana, nevis dziedāšana.
— Vecāka gadagājuma cilvēkiem tas šķiet kā skaļa bungošana, piedevām kāds vēl klaigā.
— Tas atkarīgs no tā, ar ko cilvēks saskāries. Varbūt no populāra kaut ko pa ausu galam dzirdējis un izdara secinājumus. Pasaulē nekas nav viennozīmīgs, visam ir sava vietiņa un zelta bedre. Reps ir populārākais žanrs pasaulē.
— Kā tu pievērsies repam?
— Iiedvesmojos no populārākajiem reperiem un izlēmu pamēģināt, vai man sanāk. Kaut kādā mērā sanāca, un tā es tur iekšā esmu 10 gadu.
— Kuri ir tavi šī žanra elki?
— Pirms 10 gadiem bija Eliots, Ansis Pionieris un Edavārdi, no ārzemniekiem Eminems, MGK, Tech N9ne. Šobrīd tādu izteiktu elku nav. Nav jau tā, ka es ikdienā klausos tikai repu. Mani ļoti pacilā un aizrauj, ja dzirdu kaut ko jaunu. Repa klasiķi, kas atskaņoti un nodrillēti gadiem, vairs nav tik aktuāli. Patīk jauni un kvalitatīvi visā izpausmē.
Jābūt sapratnei
par mūziku
— Reperim vajadzīga muzikālā izglītība?
— Nevienā žanrā nav vajadzīga muzikālā izglītība, taču sapratnei par mūziku gan jābūt.
— Tu notis pazīsti?
— Ļoti labi. Esmu mācījies mūzikas skolā, spēlēju klavieres un ģitāru, vairāk nekā 14 gadu esmu dziedājis dažādos koros.
— Muzikalitāti laikam esi mantojis no mammas?
— Iespējams, kaut zinātnieku atzinuma nav. Muzikalitāti no mammas, dzejošanu no vecmammas. (Sanda vecmamma bija mūspuses dzejniece Naula Dzirkale — aut.)
— Savām dziesmām vārdus un mūziku raksti pats?
— Vārdus vienmēr esmu rakstījis pats. Ar mūzikas sacerēšanu pašlaik slinkoju, bet drīzumā atsākšu darīt arī to.
— Kā top teksti?
— Uzrodas kāda maza ideja, sāku to apdomāt, tad ienāk prātā kāda frāze un no tā punkta “būvēju” tālāk. Ja kaut ko speciāli vajag uzrakstīt, to varu izdarīt jebkurā laikā, bet vai satura ziņā tas būs tik vērtīgs, nezinu. Ja doma ir nostabilizēta, pārdomāta, “aptaustīta”, būs pavisam cits iznākums.
— Latvijā, izpildot repu, var pelnīt naudu?
— Jā. Viss atkarīgs no tā, cik cilvēks gatavs investēt darba un laika ziņā. Tas ir kā biznesā — kā strādā, tā saņem.
Pieaugušo dzīvei
citas prioritātes
— Vai esi devies koncerttūrēs?
— Jā. Vienīgais reģions Latvijā, kur neesmu uzstājies, ir Ventspils. Visur citur esmu bijis.
— Tev ir arī savs fanu pulks?
— Es tā neteiktu. Pievēršoties pieaugušo dzīvei, ir daudzas citas lietas, kas paņem laiku. Neesmu tik daudz fokusējies mūzikā, taču savi klausītāji ir.
— Vai nedomā pievērsties citam mūzikas žanram, piemēram, rokam, kas, iespējams, dotu lielāku popularitāti?
— Atpazīstamība nevienam nav nesusi neko augstu, vērtīgu. Šobrīd strādāju pie jauna albuma. Tas būs kaut kas eksperimentāls. Pamatā būs reps, bet kaut kas arī no roka.
— Vai saistībā ar šo sarežģīto laiku kāda doma dziesmai nav ienākusi prātā?
— Ja runā par situāciju pasaulē, es to tik emocionāli neuztveru. Šis laiks man kā personībai devis ļoti labu pamatu. Esmu daudz iemācījies un pilnveidojies. Kā mūziķis esmu audzis arī profesionāli.
Iesākto pabeidz
līdz galam
— Pēc Skrīveru vidusskolas beigšanas devies uz Kultūras koledžu?
— Jā. Studēju kultūras menedžmentu ar specializāciju mūzikas menedžmentā.
— Taču tavs tagadējais darbs nav saistīts ar mūziku. Esi kaut kur mācījies projektu vadību?
— Visu, kas man darba pieredzē nācis klāt, esmu iemācījies darot. Pēc koledžas beigšanas ticība augstskolas vērtībai ikdienā zuda. Es domāju, ka tas ir nepieciešams tikai tādā gadījumā, ja cilvēks zina, ko vēlas sasniegt un uz to arī iet.
— Kā tu sevi raksturotu?
— Ņemu lasīt grāmatu. Ja man patīk, turpinu lasīt, ja nepatīk, tik un tā pabeidzu lasīt. Malā nelieku, jo es tā nevaru. Visu laiku domas atgriežas pie nepabeigtā. Man obligāti visu iesākto vajag pabeigt, lai arī kāds būtu rezultāts.
Esmu ļoti aizrautīgs un pacietīgs, bet šī īpašība izveidojusies pēdējos gados, agrāk tāds nebiju.
— Tavai paaudzei raksturīga viedokļa paušana, mana paaudze izvēlējās paklusēt, iespējams, tāpēc, ka bija cita politiskā iekārta. Tu vienmēr saki, ko domā?
— Tas atkarīgs no situācijas. Ja neprasa, neko neteikšu, bet, ja es zinu, ka mans viedoklis ir vietā un tam ir kāda pievienotā vērtība, neklusēšu. Agrāk gan skrēju vilcienam pa priekšu.
Lai Skrīveru vārds izskan plašāk
— 2017. gadā tu balotējies pašvaldību vēlēšanās sarakstā “Par diženu novadiņu”.
— Sarakstā es biju viens no pēdējiem. Pēc balsu saskaitīšanas biju otrais aiz svītras.
Ņemot vērā, ka mans ieguldījums tajā visā bija mazs, rezultāts bija izcils. Es neko nenožēloju. Vēlāk sekoju līdzi domes sēdēm, un tiešraidēs redzētais man nepatika. Tagad pārdomājot, toreiz biju par jaunu, lai kaut kam stātos pretī. Iespējams, man entuziasms ļoti ātri pārietu. Ja būtu vēl kāda iespēja, darītu to atkal, bet ar citu vērienu.
— Kāpēc tu nolēmi startēt tajās vēlēšanās?
— Vienmēr esmu bijis liels lokālpatriots. Man interesē, kas notiek Skrīveros un ar skrīveriešiem, kas attīstīsies un kas būs. Esmu vedis savus draugus no Rīgas un citurienes un rādījis viņiem Skrīverus. Tas novadiņš man dziļi sirdī. Es vienmēr esmu vēlējies un vēlos, lai Skrīveru vārds izskan plašāk.
— Kura vieta tev Skrīveros ir visskaistākā?
— Konkrēti es nevaru pateikt, kura vieta ir visskaistākā. Tas noteikti izriet no emocionālā stāvokļa, gadalaika un situācijas apkārt. Katrā ziņā ļoti vērtīgi ir sagaidīt saullēktu Līčos, vērot saulrietu no pilskalna vai braucot laivā Daugavā, pastaigāties caur novadu un baudīt priežu smaržu Kalna ielas apkaimē un silto gaisu saimniecības pļavu tuvumā. Šādas ainas varu zīmēt vēl, emocionālu baudījumu var gūt ikvienā novada kaktā.
Iedvesmo cilvēku atsaucība
— Ja tev būtu iespēja, ko tu vēlētos, lai Skrīveros būtu citādi?
— Es gribētu, lai Skrīveros būtu izdevīgāki noteikumi uzņēmējdarbības attīstībai. Esmu novērojis tendenci, ka daudzi bijušie absolventi, apceļojuši pasauli un padzīvojuši Rīgā, atgriežas Skrīveros un nāk ar savām idejām, sāk attīstīt savu biznesu. Veido darba vietas sev un citiem, atgriežas ar savām ģimenēm, bērnus sūta skolās un bērnudārzos. Arī pašvaldībai no tā ieguvums.
— Var teikt, ka tu joprojām turi roku uz Skrīveru pulsa?
— Katrā ziņā. Nākamgad paralēli citām lietām savā “Facebook” lapā “5125” (Skrīveru pasta indekss — aut.) mēģināšu uztaisīt nelielu šovu — eksperimentālu 15 sēriju sezonu. Gribētos vēl vairāk, bet jāskatās, kāda būs atgriezeniskā saite.
— Kā tu sāki rakstīt savu blogu “5125”?
— Kad kandidēju vēlēšanās, sāku rakstīt savas pārdomas par situāciju novadā. Pēc vēlēšanām nedomāju to darīt tālāk. Atsaucība bija tik liela, ka nolēmu turpināt. Rakstīja ārzemju skrīverieši, kuri nevarēja atbraukt, bet bija priecīgi, ka tādā veidā var uzzināt, kas notiek Skrīveros. Arī tas mani iedvesmoja. Pēc kāda laika saņēmu ziņu no bijušās novadnieces, kura pateicās man par rakstiem un atzinās, ka šī informācija noderēja viņas maģistra darbam Latvijas Universitātē. Tas tiešām bija pasakaini! Jāpiekrīt dzejnieka teiktajam, ka lielo laimi veido mazas laimītes.
Nekas nav beidzies
— Bieži esi Skrīveros?
— Pandēmijas dēļ iznācis retāk. Citādi reizi, divas mēnesī noteikti.
— Vai tu pieļauj domu, ka reiz varētu atgriezties?
— Tāds plāns ir. Ja ne pavisam, bet lielāko daļu laika gribētu pavadīt Skrīveros. Pagaidām ir dzīvošanas problēma. To novērojuši arī citi novadnieki. Grib atgriezties ar ģimenēm, bet nav, kur iegādāties atsevišķu mājokli. Nav arī informācijas, vai tāds ir pieejams.
— Saskaņā ar jauno administratīvi teritoriālo reformu Skrīveru novads atgriezīsies Aizkraukles novadā. Tavuprāt, Skrīveri no tā zaudēs vai iegūs?
— Būtībā reforma ir tāda liela birokrātija, un skaidrs, ka Skrīveri nekur nepazudīs un neviens nebūs zaudētājs. Lai saglabātu novadu kā tādu, nav jābūt no kāda atkarīgiem. Iedzīvotāji kopā var veidot vizuālo identitāti, savu kultūras dzīvi, biznesa vidi — vienkārši dzīvot. Tāpēc, ka Skrīveri būs Aizkraukles novadā, nenozīmē, ka viss tagad beidzies. Iespējams, finanses būs sadalītas citādāk — kādam tiks vairāk, citam mazāk. Nevajag domāt, ka tāpēc pasaules gals. Ja kādam savtīgi nolūki, tad tā arī šķitīs, bet globāli tas neko nemaina.
— Daudzi jauni cilvēki dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Neesi par to domājis?
— Mana vienīgā darba pieredze ārzemēs — pusaudža gados trīs mēnešus nodzīvoju Īrijā un auklēju māsasdēlu. (Smejas.) Patiesībā man nekad nav bijusi vēlme doties projām un dzīvi veidot svešumā. Cita lieta — aizbraukt ekskursijā. Neesmu dzirdējis nevienu gadījumu, ka tur būtu ļoti labi. Reiz man kāds intelektuāls cilvēks teica: neviens bagāts nav atgriezies.
Mirkļu iemūžinātājs
— Ko tu dari brīvajā laikā?
— Esmu sācis fotografēt. Vēl viens talants no senčiem izlauzies. (Sanda vecvectēvam 30. gados piederēja fotodarbnīca — aut.) Kad sāku rakstīt savu blogu “5125”, tam vajadzēja kādu ilustrāciju. Sākumā visu fotografēju ar telefonu. Pamazām sāku vairāk saprast — optiku, tehnoloģijas un pārējo. Domāju, ka tas viss jāpaceļ citā līmenī. Attiecīgi tam trenējos, iegādājos aparatūru, lai būtu vēl kvalitatīvākas bildes.
— Ko tev patīk iemūžināt?
— Visu, kas ir savā dabīgajā stāvoklī, piemēram, dabu, kāda tā ir, neizskaistinātu, bez nomainītām krāsām, cilvēkus, ne speciāli pozējot, bet dzīvīgus, atraisītus. Es sevi nesaucu par fotogrāfu, bet mirkļu iemūžinātāju.
Mācās sajust
— Kādu sevi redzi pēc 10 gadiem?
— Laimīgu, radošu un neatkarīgu.
— Tagad ir adventes laiks, un tu esi Ziemassvētku bērns — dzimis vienā dienā ar Kristu. Vai šo laiku izjūti īpaši?
— Pēdējos gadus es cenšos iemācīties to visu sajust. Iepriekš man bija spīts par dzimšanas dienu. Mazam esot, bija lielākas gaidas par to — vienā dienā mana dzimšanas diena un Ziemassvētki. Tagad esmu nomierinājies, baudu gaidīšanas laiku, pienāk dzimšanas diena, Ziemassvētki. Visi ir priecīgi, viss ir forši.
— Vai atceries kādus neparastākus Ziemassvētkus?
— Man bija kādi 10 vai 11 gadi, un es Ziemassvētku vakarā staigāju viens pa Skrīveriem. Salīdzinot ar šodienu, tolaik Skrīveros bija daudz iedzīvotāju. Bija skaists svētvakars. Manam toreizējam augumam sniegs bija līdz viduklim, ielas bija sasalušas. Katrā mājā bija eglīte, dega svecītes vai gaismiņas. Gāju pa saimniecību, Dīvajas ielu, ap kultūras centru, gar skolu. Bija spožs mēness, viss bija balts un gaišs. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Sandis Kalniņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1992. gada 24. decembris, Aizkraukle.
Izglītība: mācījies A. Upīša Skrīveru vidusskolā un Skrīveru Mūzikas un mākslas skolā. Latvijas Kultūras koledžā studējis kultūras menedžmentu.
Nodarbošanās: projektu vadītājs, mūziķis, audiovizuālo risinājumu izstrādātājs.
Ģimene:
līgava Dārta, vecāki Malda un Arnis, māsas un brāļi — Solvita, Līga, Kaspars, Ģirts.
Vaļasprieki: ceļošana, fotografēšana.
Horoskopa zīme: Mežāzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Sandis Kalniņš domās vienmēr ir Skrīveros

Kategorijas