Par miljonu bagātāki

www.staburags.lv

2020. gada 8. decembris 00:00

(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 1. decembra numurā.)
Senatne ar mūsdienām
Tālāk dodamies uz Slutišķu vecticībnieku sādžu. Viena no versijām vēsta, ka vietas nosaukums cēlies no krievu valodas — “slušatj Boga” (klausīt Dievu), taču vārda izskaņa liek domāt, ka tas ir lietuviešu cilmes. Tas ir vienīgais šāds etnogrāfiskais muzejs Latvijā, kas sniedz ieskatu par vecticībnieku dzīvi šajā Latgales nostūrī. Šajā vietā savijušies kopā divi vienā — senatne un mūsdienas. Guļbūvju mājas, logi ar koka izgriezumiem un slēģiem, zedeņu žogi, uz kuriem apgāzti māla podi, mūs ieved senatnē. Organzas aizkari dažas mājas logos, mašīnas un citas lietas atgādina par mūsdienām.
Vecticība ir Krievijas caristes laikā radušies pareizticīgās baznīcas strāvojumi, kuri bija vērsti pret patriarha Nikona un cara Alekseja baznīcas reformu (1650—1660). Šīs kustības piekritējus sauc par vecticībniekiem. Reforma izraisīja šķelšanos Krievijas pareizticīgo baznīcā. Nikons atcēla lūgšanu laikā roku paliktņus (“područņiki”), aizliedza vīriešiem audzēt bārdu, krustu lika mest ar trim, nevis diviem pirkstiem.
Latvijā vecticībnieki nonāca 17. gadsimtā, bēgot no represijām dzimtenē. Bēgšanai viņi izraudzījās dažādas vietas — devās prom uz Sibīriju, Poliju, Vāciju, pat Brazīliju un Austrāliju. Viņi mēdza apmesties attālās vietās, tā teikt, tālāk no acīm, un klusi dzīvoja savu ierasto dzīvi. Slutišķos vecticībnieki uzturas no 18. gadsimta. Slutišķi kā sādža dokumentēta 1785. gadā. Tajā laikā vecticībnieku ģimenēs bija no astoņiem līdz 12 cilvēkiem. Vēlamais bērnu skaits ģimenē bija deviņi: viens — jaunas dzimtas radīšanai, četri mātei un tikpat arī tēvam.
Slutišķus dēvē arī par mazo Sibīriju. Svešumā smagi strādājot, staroveriem vajadzēja iekārtoties uz ilgu palikšanu. 2005. gadā Slutišķu vecticībnieku sētā tika uzņemti filmas “Likteņa līdumnieki” trešās daļas Sibīrijas skati.
20. gadsimta sākumā ciems bija blīvi apdzīvots. Kā apliecinājums tam kalpo 27 Slutišķu māju īpašnieku paraksti 1910. gada Vitebskas guberņas Dvinskas apriņķa Slutišķu sādžas zemes plānā. Vēlāk bija 23 mājas, tad 21. Tagad palikušas tikai 10, pārējās laika gaitā izzuda. Divās no sādžas mājām dzīvoja katoļticīgo ģimenes, pārējie bija vecticībnieki. Mūsdienās te mīt arī citu konfesiju pārstāvji, ir arī pa kādai jauktai ģimenei.
Māja, kurā iekārtots muzejs, līdz 2001. gadam piederēja vecticībnieku Jermolajevu ģimenei, pēc tam viņu mazdēls to pārdeva Naujenes novadpētniecības muzejam. Pirms pieciem gadiem māja tika atjaunota. Kurā gadā tā uzcelta, grūti pateikt, taču aiz loga palodas tika atrasts 1905. gada laikraksta fragments. Kopumā ciema apbūve attiecināma uz 19. gs. beigām — 20. gs. sākumu.
Saimnieku dzīves laikā istaba ar aizkariem tika sadalīta trijās daļās. Virtuve jeb melnais stūris (sievu kakts), galvenā daļa, kurā atradās ikonas, un dzīvojamā telpa. Mājā bija atvēlēta vieta klētij un maltuvei. Lielu daļu telpas aizņem krievu krāsns. Interesants sadzīves priekšmets ir roku mazgātājs. Katrā vecticībnieku mājā bija īpaša krūze (“poganaja kružka”), no kuras padzerties deva svešiniekiem, mājinieki no tās nekad nedzēra, tādā veidā pasargājot sevi no lipīgām slimībām. Redzēti bija ogļu gludekļi, koka medus muca, trauks sālītam biezpienam un sviesta ķērne.
Gide mums izrāda arī vecticībnieku lūgšanu priekšmetus. Vispirms apskatām ļestovku — lūgšanu krelles. To izskats simbolizē kāpnes uz debesīm. Klanoties līdz zemei, tiek izmantots roku paliktnis (“područņik”). Mājas bēniņos vecticībnieki turēja tik zārku, cik mājā iedzīvotāju, un tie bija viena lieluma un sapildīti ar sausām koku lapām, sēnēm, ogām. Tukšus tos nedrīkstēja turēt, jo tas nozīmētu piesaukt nāvi.
Krievu valoda, kādā runāja vecticībnieki, atšķiras no tagadējās valodas. Piemēram, mums visiem labi zināmo istabas puķi pelargoniju viņi sauc par “muškatku”, jāņogas — “porečka”.
Otrajā ekspozīcijā izstādīti zirgvilkmes darbarīki. Ragavas, kamanas, atsperrati, dažādi arkli, ecēšas apskatāmi muzejā. Kādam tas atsauc atmiņā bērnību, taču jaunākā paaudze ko tādu redz pirmo reizi.
Neprecētām — viena bize
Kad viss apskatīts, teju katrs vēlas gidei ko pajautāt. Jautājumi birst kā no pārpilnības raga, un tie ir pārsvarā par vecticību. Uzzinām, ka vecticībnieki neēd truša gaļu, jo trusēni piedzimst akli.
Bērni parasti dzima pirtiņās. Ja pirtiņā dzimušais bērniņš bija dzīvs, to arī sauca par dzīvo pirti. Precēties savā starpā drīkst tikai vecticībnieki. Taču, ja precēties grib vecticībnieks un otra puse ir citas konfesijas, tad, protams, tiek ieteikts pāriet vecticībā. Sievietei jābūt ar gariem matiem, jāstaigā lakatā, vīrietim — jāaudzē bārda. Neprecēta sieviete pin vienu bizi, precēta — divas. Piemēram, vecticībnieki mājās nedrīkst turēt suni, tas tiek uzskatīts par grēku. To skaidro, ka suns pārnēsā slimības. Varam iebilst, ka arī kaķi spēj to pašu, taču, tā kā minči ķer peles un žurkas, arī infekciju pārnēsātājus, tad viņi drīkst uzturēties mājās. Sievietēm grēks ir arī kosmētikas lietošana, nagu lakošana, matu krāsošana, apģērbam jāsedz ceļgali. No rotaslietām var nēsāt tikai laulības gredzenu. Problēmu gadījumos nedrīkst vērsties pie ekstrasensa. Pie grēkiem pieskaitāma arī alkohola lietošana, smēķēšana, lamāšanās, strīdēšanās, šķiršanās, kaušanās, skaudība. Vēl jāpiemin arī vēlme labi paēst un skatīties nepiedienīgas filmas.
Arī šajā vietā Daugava pārsteidz ar savu gleznainumu, par ko var priecāties izveidotajā skatu platformā.
Pie autostāvvietas mežainā pudurītī ieraktie trīs baltie krusti liecina, ka te reiz bijusi kapsēta, kas iecerētās HES celtniecības dēļ pārcelta uz citu vietu. (Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Par miljonu bagātāki

Kategorijas