Kokosriekstu eļļu neapzināti ceļam saulītē, palmu eļļu bezjēdzīgi noniecinām

2020. gada 8. decembris 00:00

Gadiem ejot, mēs katrs agrāk vai vēlāk atzīstam — nekas nav svarīgāks par veselību. Lai arī saka, un tam piekrītu, ka teju visām vainām sākums ir galvā, tikpat patiesa ir cita gudrība — tu esi tas, ko tu ēd. Šis raksts sākumā tapa par mani līdz šim biedējošo palmu eļļu. Pēc pāris sarunām ar uztura speciālistiem, vairāku zinātnisku rakstu pārlapošanas sapratu, ka agrāk saceltajai ažiotāžai ap šo produktu īsti nav pamata. Protams, viss, pat ūdens, jālieto ar mēru, tomēr nav iemesla atsacīties no ēdieniem, kuru sastāvā norādīta mūsu valstij eksotiskā, bet citviet pasaulē visvairāk izmantotākā eļļa. Tomēr no nevainīgas lietošanas līdz patiesam ļaunumam ir viens solis, šajā gadījumā — ķīmiska reakcija. Tāpēc raksts sadalījās divās daļās. Pirmā — par palmu eļļu, kāpēc tā pastarpināti, bet tomēr ir kaitīga. Otrā — par jebkuras eļļas, tajā skaitā palmu, apstrādi ar ūdeņradi jeb piesātināšanu, kā rezultātā rodas veselībai bīstams savienojums.

Desmit reižu izdevīgāk

Laika posmā no 1974. līdz
2007. gadam pasaules jēlās palmu eļļas izstrāde palielinājās no mazāk nekā 3 miljoniem tonnu gadā līdz gandrīz
40 miljoniem tonnu. Attiecīgi visā pasaulē apstrādātā eļļas palmu platība palielinājās no
3,6 miljoniem hektāru 1961. gadā līdz 21,4 miljoniem hektāru 2017. gadā.

Informācija no statista.com rāda, ka šogad palmu eļļas cena svārstās ap 500 eiro par tonnu. Tagad gadā pasaulē saražo ap 72 miljoniem tonnu (2019. gadā) šīs eļļas, un apjomam ir tendence ar katru gadu pieaugt. Palmu augļu eļļa ir visvairāk patērētā eļļa pasaulē, otrajā vietā atstājot sojas eļļu, trešajā — rapša. Vairāk par pusi no kopējā palmu eļļas daudzuma iegūst Indonēzijā un Malaizijā. Pārējās valstis ir Taizeme, Kolumbija un Nigērija. Indonēzijā ap 12 miljonu hektāru (kā divas Latvijas) zemes atvēlēts tikai šim augam. Lielākais ieguvums no palmu eļļas ražošanas ir peļņa jeb rezultāts pret ieguldīto darbu. No viena hektāra, apstādīta ar palmām, var iegūt 4 tonnas eļļas, līdz ar to palmu audzēšanai nepieciešams 10 reizes mazāk zemes salīdzinājumā ar jebkuru citu eļļas kultūru. Lielākā nelaime no šo augu audzēšanas ir to padarīšana par monokultūru. Iznīcinot tūkstošiem hektāru mežu, iet bojā augi, dzīvnieki, tajā skaitā reti sastopamie orangutāni, pigmeju sugas ziloņi un Sumatras degunradži.

Transtaukskābju avoti:

◆ nepiesātināto augu eļļas (reizēm arī zivju eļļas) industriāla hidrogenēšana un deodorizācija (viens no rafinēšanas posmiem);

◆ eļļu karsēšana un cepšanas process augstā temperatūrā — virs 220 grādiem;

◆ dabiskie transtaukskābju avoti ir piena produkti un atgremotāju dzīvnieku gaļa.

Cepšana eļļā — nostalģija pēc padomju gadiem

Lolita Neimane, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja, lielo ažiotāžu, kāda pirms pāris gadiem bija sacelta ap palmu eļļu, sauc par pārspīlētu. No vienas puses, tās patiesais cēlonis ir eļļas ražotājvalstu ekonomiskās intereses, no
otras — dabas draugu akcijas. Nenoliedzami, šī eļļa nav nekas cits kā piesātinātie tauki, bet kokosriekstu eļļā piesātinātība ir vēl augstāka.

“Kokosriekstu eļļu slavē, bet palmu eļļu uzskata par kaut kādu Frankenšteina produktu,” saka Lolita Neimane. “Skumji, ja Latvijā cilvēks, ieraugot produkta sastāvā palmu eļļu, sabīstas, bet par kokosriekstu eļļu domā, ka tas ir kāds “superfūds”. Matos to var ziest, bet uz maizes gan ne. Ir cilvēki, kuri šīs eļļas ļaunumu pamato ar tās augsto kušanas temperatūru. Es tad pretī pajokoju, ka jāsēžas uz radiatora un apēstā eļļa izkusīs.”
Mūsdienās gan lielās palmu eļļas ražotājvalstis, kā Malaizija, pārgājušas uz atbildīgu, ilgspējīgu lauksaimniecību, nevis turpina dedzināt mežus, iznīcināt vērtīgās dabas sastāvdaļas, to vietā stādot palmas.
Lolita Neimane saka, tā vietā vairāk vajadzētu runāt, cilvēkiem atgādināt par ļaunumu veselībai, kuru nodara augstā temperatūrā — 200 un vairāk grādos — karsējot eļļas, kas satur daudz polinepiesātināto taukskābi. Latvijā joprojām ir tradīcija pirkt, piemēram, saulespuķu eļļu, tajā cept un vārīt. Varbūt tā ir nostalģija pēc padomju gadiem. Protams, iespaids te ir arī šīs eļļas cenai, kas nav augsta. Šī eļļa ir ļoti laba, to var izmantot, bet tikai ne cepšanai.
Tikpat vai pat vēl ļaunākas cilvēka organismam ir daļēji piesātinātās taukskābes, kuras ikdienā pārtikā visvairāk var uzņemt ar dažādiem pusfabrikātiem, tā saucamajiem “fastfood”, kad ēdienu gatavo augstā temperatūrā, to vārot eļļā. Tie ir gan mīklā cepti vistu stilbiņi, sīpolu gredzeni utt. Ja tomēr gribas ēst eļļā ceptu produktu, tad var lietot mononepiesātinātās — rapšu, olīvu — eļļas. Arī tad jāievēro nosacījums, ka jācep pēc iespējas zemā temperatūrā. Mūsdienās ir iegādājami trauki, kuros var cept bez eļļas.
Runājot par daļēji hidrogenētu jeb sacietinātu eļļu, kurā veidojas transtaukskābes, Lolita Neimane saka, tās dramatiski iedarbojas uz asins sastāvu un asinsvadu veselību cilvēka organismā. Paaugstina sliktā holesterīna daudzumu un samazina labā daudzumu, pieaug triglicerīdu skaits. Asinis kļūst biezas, veidojas holesterīna pangas un, ja paaugstināts asinsspiediens, var izraisīt infarktu vai insultu. Neraugoties uz saslimšanu ar Covid-19, asinsvadu slimības Latvijā joprojām ir augstā līmeni un ar tām saistīti 60% no visiem nāves gadījumiem.
Zinātne pēdējo simt gadu laikā ir ieguvusi jaunus pierādījumus šo tauku postošajai iedarbībai, bet vēl pagājušā gadsimta vidū, kad Amerikā margarīnu sāka ražot masveidā un patērētāji to uzskatīja par lēto sviestu, tajā puse no sastāva bija transtaukskābes. Toreiz neviens nezināja, cik tās ir kaitīgas. Zinātnieki margarīna sastāvu nopietni sāka pētīt tikai pēc četrdesmit gadiem. Šobrīd mainītas ražošanas tehnoloģijas un margarīnā transtauku neesot vispār. Pirms pāris gadiem Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR veica pētījumu ar dažādiem margarīniem, arī vislētāk Latvijā nopērkamajiem, un neatrada tajos transtaukus.

Fakts
Latvijā Ministru kabineta noteikumi paredz, ka maksimāli pieļaujamais transtaukskābju daudzums pārtikas produktos nedrīkst pārsniegt 2 g uz 100 g kopējā tauku daudzuma.
Vienā porcijā frī kartupeļu ir aptuveni 8 — 9 grami transtaukskābes, 100 gramos cepumu — aptuveni 10 gramu, 100 gramos čipsu — aptuveni 14 gramu.

Staburags.lv ARHĪVS

Kokosriekstu eļļu neapzināti ceļam saulītē, palmu eļļu bezjēdzīgi noniecinām

Kategorijas