Izaicinājums organismam un prātam

2020. gada 8. decembris 00:00

Arvien vairāk cilvēku dalās savā pieredzē, slimojot ar koronavīrusu. To darīt piekrita sieviete (vārdu un uzvārdu lūdza nepubliskot), kurai divreiz veica testu. Viņa nāk no Jaunjelgavas novada, bet šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Koronavīruss bija psiholoģisks pārbaudījums, kas lika apstāties un daudz ko pārdomāt.

Tik nelielas iesnas
— Ko domāji par koronavīrusu pirms savas saslimšanas?
— Pirms saslimšanas koronavīrusu uztvēru nopietni. Pirms noteica obligātu maskas nēsāšanu, sabiedriskās vietās jau to lietoju, vairāk baidoties par to, ka varētu aplipināt tuviniekus. Paniska nebiju, tikai piesardzīga. Plānoju veikala apmeklējumus, lai uz turieni doties vajadzētu pēc iespējas retāk. Ar draugiem tikāmies retāk — ja bija plānota kāda tikšanās, tad tā notika ārā, pastaigājoties. Neapmeklējām kafejnīcu vai bāru kā iepriekš.
— Vai baidījies saslimt?
— Baidījos, bet ne par to, kā es to pārslimotu, vairāk par to, ka es varētu kādu inficēt. Īpaši vecāka gadagājuma cilvēkus, jo, sekojot līdzi informācijai par vīrusa īpatnībām, zināju, ka tas rada komplikācijas hroniskajām saslimšanām.
— Kādēļ veici koronavīrusa testu?
— Viss sākās ar kolēģa saslimšanu. Kolektīvā ātri reaģējām un izlēmām, ka ir jāveic kolektīvā pārbaude visiem, kuri vēl varētu būt inficējušies.
Vispirms nodevām siekalu testu, pirms tam vēl jokojām — nu gan jau kādam no mums arī kritīs tā loze, morāli sevi sagatavojām, bet, saņemot pozitīvu atbildi, — salūzu. Asaras bira kā pupas, rokas trīcēja, domāju — nu kā, man nav simptomu, tā nav tiesa, galvā bija visādas domas. Neticēju, gribēju veikt atkārtotu testu.
— Vai tev parādījās kādi simptomi?
— Pirms tam man nebija nekādu uzkrītošu simptomu, tikai minimālas iesnas. No rīta bija, dienā vairs ne. Ikdienā aktīvi sportoju, uz darbu eju kājām. Domāju, rudens, gan jau saaukstējos. Dienā, kad veica testu, iesnu nebija, jutos ļoti labi. Testu darbavietā mums veica “E. Gulbja laboratorija”. Zinājām par iespēju, ka laboratorijas darbinieki atbrauc un veic pārbaudi, un izmantojām to.
Slima vai mīts?
— Kāda bija dzīve karantīnā?
— Pēc pozitīva rezultāta saņemšanas zvanīju ģimenes ārstei. Viņa deva norādījumus, ko darīt, vērot, vai parādās simptomi. Ieteica dzert daudz tējas. Pati zvanīju pēdējo dienu kontaktpersonām. Draugi ievēroja pašizolāciju. Arī tiem, ar kuriem nebiju pārāk ilgi kopā, lūdzu novērot savu veselību. Visgrūtāk šajā situācijā bija psiholoģiski. Baidījos, cik daudzus, iespējams, esmu inficējusi, cik daudz svešu cilvēku man bijis apkārt. Ja viņi no manis kaut ko saķēra, tad varēja aiznest uz mājām, kur ir vecāki un vecvecāki. Šādas pārdomas mani grāva visvairāk. No pārdzīvojumiem sāka sāpēt galva, mēģināju gulēt. Pamodos un sapratu, ka nav kaut kas labi. Mani pārņēma bezspēks. Tās pašas dienas vakarā konstatēju, ka vairs nejūtu smaržu ēdienam, bet garša vēl bija. Nogurums tā arī nezuda.
Vakarā piezvanīja epidemiologs, deva ātri norādījumus par to, kas karantīnā esošajiem jāievēro. Tā kā savas kontaktpersonas biju brīdinājusi pati, saruna neieilga.
Nākamajā dienā smarža pazuda pavisam, bet ne tā, kā gripa, kad ik pa laikam kaut ko sajūti, pat spēcīgai pupiņu kafijai minimālu smaržu nespēj sajust, garšas arī vairs nebija. Viss garšoja vienādi — pēc nekā. Garša un smarža atgriezās tikai pēc sešām dienām. Visā šajā slimošanas laikā nevienu dienu man nebija paaugstinātas temperatūras. Tā vietā mocījos ar nogurumu un bezspēku. Tas mani pārņēma lēkmjveidīgi — te bija, te pārgāja. Pamodos no rīta, jutos labāk, aizejot uz virtuvi, sapratu, ka man nav spēka aiziet atpakaļ un pat paņemt krūzi rokās. Apsēdos virtuvē un gaidīju, kad atkal spēšu piecelties. Bija dienas, kad tādas lēkmes bija tikai divas, bija dienas, kad nespēju no gultas izkāpt, vienkārši gulēju. Man paveicās, ka galvassāpes nebija izteikti spēcīgas, tikai īslaicīgas. Vēl kārtīgi nevarēju ievilkt pilnu elpu. Vilku gaisu un jau otrajā sekundē sapratu, ka nesanāk, nevarēju.
Sestajā slimošanas dienā beidzot pamostoties jutos labi. Nebija noguruma, nepatīkamās sajūtas kaulos. Tā bija pirmā diena, kad, atverot kafijas burciņu, pussekundi sajutu smaržu, vakarā jau sajutu ķiploka garšu, kā tas kož. Smarža un garša atgriezās pakāpeniski — divu dienu laikā.
Ārstējos ar visām dabīgajām tējām, dienā apmēram trīs lielos termosus izdzēru. Tante man bija sagatavojusi ārstēšanās kursa instruktāžu, kuru stingri ievēroju. Dzēru dzērveņu, upeņu, ingvera, citrona, pelašķu tējas, vārīju kurkumas tējas, skaloju kaklu ar joda un sāls ūdeni.
Morāli bija smagi, man patīk būt ārā, satikties ar cilvēkiem. Šis tā ir laiks, kad ģimeni un draugus satiekam reti, komunicējam sociālajos tīklos. Psiholoģiski gandrīz salūzu. Katru vakaru zvanīju draudzenei. Visvairāk šajā laikā glāba tas, ka viņa mani atbalstīja, neļāva sabrukt. Par to viņai esmu pateicīga. Vienu brīdi bija doma zvanīt psihologam, kurš atbalsta koronavīrusa skartos. Priecājos, ka līdz tam nenonāca. Ģimene uztraucās, viņiem pārsvarā mēģināju celt klausuli tādos brīžos, kad ir spēks un pēc balss nevarētu noteikt, vai man ir labāk vai sliktāk. Mamma vienmēr juta, ko man vajag. Bija diena, kad jutos pavisam sašļukusi, gribējās iziet ārā. Bija saulains, mamma atnesa un pie durvīm nolika dāvanu. Tādi nieciņi karantīnas laiku padarīja vieglāku. Daudziem liekas — kas tad tur, parasts vīruss, bet tas ir pavisam citādāk. Tas ir izaicinājums organismam un prātam. Ja kāds paziņa uzzināja, ka esmu slima, pirmais, ko jautāja, nevis kā jūtos, bet — tu tiešām esi slima vai tikai statistiku taisi? Tāda vīrusa nemaz nav... Tas aizkaitināja, sociālo tīklu draugu saraksts tika padzēsts.
Vēlētos citādu
attieksmi
— Izveseļošanos apstiprināja atkārtots tests?
— Testu veica trīs reizes. Pirmā bija darbavietā, otro reizi pēc 10 dienām braucu uz “E. Gulbja laboratoriju”. Testa rezultāti šokēja — vāji pozitīvs. Ko tas vispār nozīmē? Testu man veica piektdien, bija jāgaida līdz pirmdienai, lai sazinātos un vispār saprastu, kā turpinās mana karantīna, kad drīkstu veikt atkārtotu testu. Pašsajūta bija laba, tāpēc nesapratu, kāpēc manī vēl uzrādījās vīruss? Šis man bija liels pārbaudījums. Brīdī, kad bija cerība beidzot iziet ārā, atkal “aplauzos”. Pirmdien, sazinoties ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), man paskaidroja, ka vāji pozitīvs uzrādās brīžos, kad analīzes ir nepilnīgas. Tās jāpārtaisa. Epidemiologam bija jāsazinās ar mani, bet viņiem bija liels noslogojums un tā arī man nepiezvanīja.
Pēdējo, trešo, testu veicu “Centrālajā laboratorijā”. Tā bija man tuvāk, un pēc diviem pozitīviem “E. Gulbja laboratorijas” testiem vēlējos pārbaudīties citur. Rezultātā — vīruss organismā netika konstatēts. Beidzot biju vesela.
— Vai izjuti īpašu attieksmi, esot koronavīrusa pozitīva?
— Visā šajā karantīnas laikā biju ļoti vīlusies par SPKC darbinieku attieksmi. Brīdī, kad saņēmu otro analīžu rezultātus, man bija daudz jautājumu — ko darīt tālāk, cik ilgi vēl jāpavada mājās? Piezvanīt viņiem bija neiespējamā misija, stundu skaļrunī ļāvu skanēt gaidīšanas melodijai. Kad beidzot tiku pie savienojuma, pastāstīju situāciju, un tā atbilde — tev ir vienkārši jāslēdz slimības lapa, un viss, nav nepieciešami nekādi rezultāti —, tas nosodošais tonis, kādā ar mani runāja! Tas teksts — ar tevi viss ir skaidrs, tev arī nākamais tests būs pozitīvs, divi mēneši vēl var uzrādīties pozitīvs, sēdi mājās, un viss! Nākamais, ko teica, ka tests nav vajadzīgs, ja uzrādās pozitīvs, bet esi izslimojis, vienkārši vari iet ārā, iet uz darbu. Ja darbavietai vajag apliecinājumu, ka koronavīrusa tests ir negatīvs, tad jāmaksā pašai no savas kabatas. Beigās biju tik dusmīga, ka pajautāju, vai ģimenes ārstam ir aizliegts ar likumu mani sūtīt uz testu vai nē, uz ko atbildēja, ka ģimenes ārsts drīkst sūtīt, ar ko arī sarunu beidzām. Es sazinājos ar citiem paziņām, kas arī bija slimi ar koronavīrusu. Arī viņi saņēma tādu pašu attieksmi. Tā nedrīkst komunicēt. Atgriešanās ierastajā dzīvē nebija tāda, kā gaidīju. Kāpnes kļuva par manu ienaidnieku. Nokāpu no trešā stāva, likās, ka nav elpas, ļoti ātri piekusu, enerģija ātri pazuda. Sekas pēc slimošanas bija jūtamas vēl nedēļu. Agrāk varēju noiet piecus kilometrus un neko nejust, nu bija tā, ka aizgāju līdz parkam un gribēju uz soliņa pasēdēt. Es arī omei smejos, ka tagad zinu, kam margas domātas, jo aiziet atpakaļ uz dzīvokli pirmajās dienās nebija viegli, piekusu jau otrajā stāvā.
Emocijas, saņemot trešā testa atbildi un negatīvu rezultātu, bija kā laimēt loterijā. Es no prieka gandrīz gultu salauzu lecot, pat mazliet apraudājos.
Karantīnas laikā pārsvarā skatījos televīziju, sāku lasīt četras grāmatas, ko līdz galam neizlasīju, nespēju ilgstoši noturēt uzmanību. Kopumā mani možu uzturēja darbs, bija jautājumi, ko attālināti varēju risināt. Ļoti skaidri sapratu, kas ir mans tuvais paziņu, draugu loks. No vienas puses, šis karantīnas laiks deva daudz jaunas atklāsmes man pašai, bija laiks sakārtot iekšējo pasauli. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Izaicinājums organismam un prātam

Kategorijas