Apskatīt datora vectētiņu

2020. gada 4. decembris 00:00

147

Iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris

Teicienu — neraudi tāpēc, ka tas ir beidzies, bet priecājies, ka tas ir bijis — noteikti var attiecināt uz muzejiem, kas glabā senlietas. Īpaši tiem, kuros vienkopus savākti priekšmeti, kurus mēs izmantojām senāk — kurš savā bērnībā, cits jaunībā. Ja patīk apskatīt, aptaustīt lietas, kuras mūsdienās vairs nelieto, bet bez kurām agrāk nebija iedomājama daudzu mūsu ikdiena, aicinu apmeklēt datoru muzeju. Mihails Babjoniševs (attēlā) to ierīkojis Siguldā — savas privātmājas pagrabā. Aptuveni 80 kvadrātmetros 20 gadu laikā savākti vairāk nekā 400 datoru, kurus ražojušas aptuveni 50 dažādu firmu. Daudzas no tām mūsdienās vairs neeksistē vai to nosaukumi mainīti.
Ekspozīcijas apskate sākas ar operatīvajām atmiņām, procesoriem, dažādām datu saglabāšanas ierīcēm — perfokartēm, perfolentēm, magnētiskajām lentēm, disketēm.
Kā ar kolekcijām nereti notiek, tās pamazām papildina arī citi, šajā gadījumā, no datoriem attāli priekšmeti.
Cilvēkiem, kuru ikdiena saistīta ar datoru, varbūt būs aizraujoši salīdzināt, kā mainījušies tā sauktie “dzelži”: cik liels un smags (65 kg) bija cietais disks — izmērā kā piecas lielas skaņuplates, sakārtotas viena uz otras, bet ietilpības ziņā varētu saglabāt apmēram 25 maza izmēra fotogrāfijas jeb 50 megabaitus.
Vecākais dators te ir 1978. gada ražojuma, un tas joprojām ir darba kārtībā. Pārnēsājamā datora jeb “noutbuka” vectētiņu mūsdienās noteikti neviens neņemtu līdzi ceļojumā, jo tā svars ir 22 kilogrami. Tiesa, tam ir visas mobilam datoram nepieciešamās komponentes — tastatūra, ekrāns, un to var aizvāzt. Vairākus muzeja plauktus aizņem kalkulatori. Tāpat kā ar datoriem, te var izsekot līdzi šo mazo skaitļojamo mašīnu evolūcijai, sākot ar mehāniskiem — roku darbināmiem aritmometriem. Te arī modernāki, piemēram, Padomju Savienībā radītais pirmais kalkulators, kas svēra 35 kilogramus.
Viena muzeja telpa atvēlēta radioaparātiem, skaņuplašu atskaņotājiem, lenšu un kasešu magnetofoniem, telefoniem un peidžeriem. Vecākajam te redzamajam radiouztvērējam, kas ražots VEF, ir 83 gadi. Tā kā muzeja saimniekam ir stāsts teju par katru te redzamo lietu, par savu bērnības radio viņš saka: “Kad nomira Staļins, mani vecāki aizbrauca uz Maskavu. Atpakaļ atbrauca ar šo aparātu, un mūsu ģimenei pirmajiem sādžā bija radio.” Viņa bērnībā katrs, kura īpašumā bija radio, maksāja valstij nodokli.
Mana jaunība pagāja līdz ar mobilo telefonu ienākšanu Latvijā, tāpēc bija interesanti uzzināt un apskatīt šos aparātus. Par dažu eksistenci es pat nezināju. Tāpat kā par lielajiem videodiskiem, kuri apgrozībā bija neilgu laiku un, šķiet, Latvijā masveidā nav lietoti. Cik zināms, Latvijā ir tikai divas šādu disku atskaņošanas iekārtas. Meklējot vecāko telefonu, Mihails rāda kara laika indukcijas aparātu, kas 1942. gadā ražots ASV un kā palīdzība karā ar Vāciju piegādāts Padomju Savienībai. Tā darbības rādiuss ir ap 16 km.
Tā kā Latvija ilgu laiku bija PSRS sastāvā un šī savienība bija tendēta uz militārās jomas izaugsmi, katrā lielajā rūpnīcā bija cehs, kas izgatavoja iekārtas armijas vajadzībām. Tā uzņēmumā “Hidrometpribor” izgatavoja aparatūru zemūdenēm un kuģiem. Daži no ražojumiem arī redzami šeit. Te arī senāk lietotā lidmašīnās “melnā kaste”, kas informāciju ierakstīja uz tievas kā cilvēka mats metāla stieples. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Apskatīt datora vectētiņu

Kategorijas