Cauri Krievijai uz Ķīnu

2020. gada 4. decembris 00:00

(65. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
541. — 543. diena
Mostamies jau četros. Ar laika maiņu un gulēšanu tad, kad pagadās, kaut kā iegājies, ka miegs pēc Vjetnamas laika nāk astoņos, bet jau pēc diviem esam augšā.
Tumsā ejam uz autobusu. Ielās iereibuši tūristi un daži vjetnamieši, bet ārpus gājēju ielas viss mierīgāks. Ir vietējie, kas guļ ielās, viņiem atstājam šādas tādas lietas, ko mums vairs nevajadzēs lētajās Āzijas valstīs. Tad sasniedzam pieturu un domājam — pārāk tumšs, pārāk agrs. Vai tiešām internetā uzrādītais autobuss tagad brauks uz autoostu? Kad domājam iet atpakaļ uz mums zināmu autoostu, parādās buss, un nokļūstam galvenajā Saigonas autobusu stacijā.
Tur atrodam lodziņu, kur iegādāties biļetes uz Katjenas nacionālo parku, kur pagājušajā ceļojumā nebijām. Liekas, ka atkal būs pārāk traki, bet brauciens izvēršas jauks, jo šoferis nekur nevar ieskrieties. Četru stundu garumā pilsēta vienkārši nebeidzas. Saigona ir saaugusi kopā ar pārējiem ciemiem. Vietējie kāpj ārā, kāpj iekšā, un nevienam nav aizraušanās ar ierīcēm — visi sāk sarunas savā šķībajā tonī.
Noskaidrojam, ka nacionālais parks ir pāris soļu attālumā, bet uz to tikt pāri upei var ar prāmi, kam biļete ir ieejas biļete parkā. Samaksājam trīs eiro katrs un ar vecu laivu pārceļamies pāri brūnai upei. Tad ejam pa pastaigu takām. Tās aizved pie tūkstošiem gadu veciem, milzīgiem kokiem, cauri džungļiem, pie upes krācēm. Ir tiešām jauki, atkal esam tajā eksotikā, kad jāuzmanās no indīgajām radībām, kad kukaiņu dziesmas mūs pārsteidz, kad apmaldāmies džungļos norāžu trūkuma dēļ.
Nākamo dienu esam nolēmuši pavadīt parkā. Ārā plus 35 grādi, taureņi lido sejā, skudras atrod nezināmas pieejas, kā mums pieķerties, koki biedē ar saviem asajiem dzelkšņiem, bet tajos karājas neparasti augļi.
Vakarā lutinām sevi ar gardo vjetnamiešu ēdienu, un nākamajā rītā agri esam augšā, lai kārtīgāk izpētītu parku.
Lētajā viesnīciņā arī brokastis iekļautas cenā, un tās ir brīnišķīgas. Paņemam vjetnamiešu kafiju. Lai arī tā joprojām ir briesmīga, tagad pagaršojam viņu olu kafiju. Tā ir kafija, kurā izmantotas īpašas putas. Viņi sakuļ jēlu olu ar pienu un tad nosmeļ tikai pašas putiņas un ieliek tās kafijā. Lai gan izklausās aizdomīgi, ir diezgan jauks dzēriens.
Parunājam ar viesnīciņas darbinieci un daudz uzzinām. Izrādās, vjetnamieši nemaz nav nosaukuši mēnešus vārdos, bet gan ir “1. mēnesis”, “2. mēnesis”, kas ir februāris, utt. Arī dienas dīvaini iedalās. Pirmdiena ir 2. diena, sestdiena — 7. diena, bet svētdienai ir īpašs nosaukums.
Vjetnamā ļoti ciena vecāka gadagājuma cilvēkus. Viņiem vienmēr viss tiek pasniegts abām rokām. Ja jaunāks vecākam saka paldies, tad pirms pateikšanās sakrusto rokas pie krūtīm.
Atkal pērkam prāmja biļetes, lai pārceltos uz nacionālo parku. Šoreiz nomājam velosipēdus, lai tiktu uz 14 km attālo Krokodilu ezeru, kas esot viena no iespaidīgākajām vietām šajā parkā.
Velosipēdi ir sliktā kārtībā un pārāk dārgi tādai kvalitātei, bet liekas, ka 14 km nav tāls brauciens. Tikai vēlāk saprotam, kāpēc tas ir ilgs. Ceļi ir briesmīgi — nav brīnums, ka velosipēdi ir tā sadragāti! Jābrauc pāri lieliem akmens krāvumiem, tad vispār pa bezceļiem.
Kādā vietā piestājam pie fotogrāfu bariņa, kas krūmos pamanījuši brūno zivju pūci un to burtiski aplenkuši. Nobraucam 9 km, un tad velosipēds jāatstāj pie vārtiņiem, kas no ceļa norobežo džungļu taku. Mēs centāmies te būt agri, lai nav pārpildīts ar parka apmeklētājiem. Tāpat jau ir daži ķīnieši, kas uzvedas par skaļu, lai kāds zvērs iznāktu ārā.
Visbiežāk dzirdam jautājumu, vai esam no Vācijas. Latvija tiek jaukta ar Austriju, jo līdzīgi skan, un mūsu valstiņu Vjetnamā nezina. Apstājamies pie dažiem iespaidīgiem kokiem. Tādi milzeņi! 9 km nobraukti pa trakiem ceļiem, 5 km noieti pa džungļu taku, līdz sasniedzam ezeru, kur nekā nav. Kur ir krokodili? Kur ir pērtiķi?
Pie ezera stāv vēl pāris apmulsušu “balto”. Un tas ir viss? Te bija pat atsevišķa ieejas maksa, bet no duļķainā ūdens galvu izbāzis viens krokodils ar sašķeltu apakšžokli. Ejam jautāt darbiniekiem, ko te var iesākt. Vērot ezeru. Jautājam, vai varam vismaz izbraukt ar turpat esošajām laivām. Laikam tāds jautājums citiem nebija ienācis prātā, un darbinieki apmulst, uzreiz redz iespēju nopelnīt. Vīri prasa 6 eiro. Ar kādu mazu vjetnamieti kāpjam šaubīgā laivā un pabraucam pa ezeru. Redzam vēl vienu krokodilu mazuli un pāris putnu, bet noteikti bijām gaidījuši ko vairāk. Mums saka, pērtiķi tagad guļ un modīsies četros vakarā. Kāpēc neviens par to neinformē iepriekš?
Mazais vjetnamietis sāk satraukties — krastā saradies bariņš tūristu, tiem jāpārbauda biļetes. Sakām, pusstunda vēl nav pagājusi. Piedāvājam variantus — lai vietējais mums atdod atpakaļ 2 eiro, un tad varam izbraucienu beigt. Nepiekrīt. Piedāvājam aizbraukt uz krastu, viņu izsēdināt un paairēties paši. Nē, tas arī vjetnamietim neder. Tad tik jāturpina airēt! Piestājam pie kādas saliņas, ko no sākuma vjetnamietis mums negribēja rādīt. Nu viņš atļauj mums te uzkāpt un parāda sevis iekārtoto puķu dārzu sirsniņas formā.
Tad arī mūsu draugam atļaujam mūs izlaist krastā. Atpakaļceļā gan lielāks vējš, un vjetnamietis Arčam uzsauc — palīdzi! Sasniedzam krastu, un vīrs aizsteidzas pārbaudīt biļetes. Nospriežam, ka sešas stundas līdz pērtiķu pamošanās brīdim negaidīsim, un dodamies atpakaļ. Ar velosipēdu piestājam pie kāda sešiem stumbriem kopā saauguša koka. Tie šajā parkā noteikti ir iespaidīgākie!
Pagājušas piecas stundas, esam pat noguruši. Ārā plus 36 grādi, tomēr karstumu nevar just. Pārējo dienas daļu pavadām, baudot vjetnamiešu maltītes. Pagaršojam neparastus dārzeņus, kam pat nosaukumu nezinām, un tiekam cienāti ar gardiem augļiem tepat no dārza. Kā kāds ārzemnieks jau mums teica, ja ceļo kādā valstī, svarīgi, lai tev garšo tās zemes ēdiens! Vjetnama mūs tiešām ar to lutina.
Katjenas nacionālais parks ir Vjetnamas dienvidos, aptuveni 150 km uz ziemeļiem no Hošiminas. Parka platība ir aptuveni 720 km2, un tā aizsargā vienu no lielākajām atlikušajām zemienes tropu mežu teritorijām Vjetnamā.
Parka teritorijas daļas smagi cieta Vjetnamas kara laikā, kad to plaši izsmidzināja ar herbicīdiem. Kaitējumu parkam radīja arī mežu izciršana. Mūsdienās šajā teritorijā ir plaši bambusa un zālāju klajumi, bet koki vēl nav sākuši ataugt.
Katjenas arheoloģisko izrakumu vieta atrodas tieši ārpus parka robežas Dongnajas upes ziemeļu krastā. Izrakumos, kas tika veikti laika posmā no 1994. līdz 2003. gadam, tika atklāta tempļu grupa, kura piederēja iepriekš nezināmai hinduistu civilizācijai, kas, iespējams, apdzīvoja teritoriju no 4. līdz 9. gadsimtam.
544. — 546. diena
Pie stacijas sievas taisa gardas vjetnamiešu maizītes, bet neaizmirstam padalīt monētas arī vecākajiem un nabadzīgākajiem. Opis bez zobiem pat par 10 centiem no prieka lec kājās, kamēr Jaunzēlandē diedelnieki ielās sēž ar cigareti mutē un pudeli pie sāna.
Sākam četru stundu braucienu uz Muini — piekrastes pilsētiņu, ko iecienījuši krievu tūristi. Tā zināma ar savu bezgalīgo smilšu kāpu, daudziem dabas skatiem, pludmali un, protams, izklaidi. Muinē vietējie krieviski prot labāk kā angliski.
Izkāpjam vienu pilsētu pirms tās, jo tālāk vilciens nebrauc. Pagājušajā reizē grūti bija atrast kādu vietējo busiņu, kamēr taksisti neatkāpās ne soli, bet, vadoties paši no saviem rakstiem, varam orientēties diezgan veiksmīgi. Nu jau viss zināms. Sākumā nokļūstam vietējā autoostā, kur iegādājamies biļetes uz nākamo pieturvietu piecas reizes lētāk, kā to dara tūristi tūrisma firmās, un tad dodamies uz attālu vietējo busu.
Ķeram busiņu, lai pabrauktu 6 km līdz Muines ragam. Kāda “veiksme” — no visiem busiem apstājas tieši tas, kurā mūs jau reiz apmānīja. Tas pats konduktors mums prasa maksāt tikpat, cik par braucienu no blakus pilsētiņas. Sakām, šoreiz nesanāks mūs apmānīt, un jautājam busā sakāpušajiem krieviem — cik tad tie maksā par braucienu? Diemžēl mūsu kaimiņi brauc garo distanci un nemāk teikt, cik jāmaksā par tiem pāris kilometriem. Diskutējam, līdz beigās konduktors mūs izsēdina nepareizajā vietā.
Sākam soļot atlikušos kilometrus līdz Muines ragam. Te ir pavisam cita pasaule. Vietējie sveicina, bērni skrien, lai mums tikai paspiestu roku. Te joprojām tūristu nav daudz, lai gan, ja iepriekšējo reizi neredzējām nevienu, nu divi pāri mums soļo pa priekšu. Mēs gan nogriežamies vēl mazākās ieliņās un atrodam vēl nomaļākus nostūrus, lai beigās izietu uz paša raga. Muine, atkal esam te! Te, kur bijām nedaudz vairāk kā pirms gada un vērojām kuģus, dodoties zvejā. Šodien gan te plosās īsta vētra un viļņi klintīs augšā sit pamatīgas šļakatas.
Staigājam gar krastu, līdz nonākam pie tā paša pamestā tempļa, kur pagājušajā reizē mūs pārtvēra vietējie zvejnieki, kas turpat baudīja savu lomu, piedzerdami klāt Saigonas alu. Pamestais templis vietējo vidū ir populāra izklaides vieta, bet šoreiz mūsu draugus neatrodam — te ir daudz sieviešu ar bērniem, un viņus pasveicinām. Kājām dodamies uz zvejnieku ciemu.
Lai arī gājiens nav ilgs, mums pakaļ dzenas vietējie ar savu piedāvājumu motocikla braucienam, jo te jau tā ierasts — kājām staigā retais. Tā taču vairāk var apskatīt! Pats ciems, kuru redzējām jau iepriekšējā reizē, ir iespaidīgs. Tepat ūdenī šūpojas simtiem kuģu un apaļās vjetnamiešu laiviņas. Ūdens ar tām izraibināts! Tuvāk pie krasta atklājas bēdīgāks skats, kad visa krastmala klāta plastmasas maisiņiem, kamēr daži vietējie tajā pašā ūdenī iet mazgāties.
Izpētām jūras zvērus, ko vietējie saķēruši bļodās un mūsu lielās kaimiņzemes ļaudīm steidz piedāvāt svaigus. Apsēžamies kādā bāriņā, no kura pārredzama visa iespaidīgā krastmala. Pamanu uz rokas ērci. Arī Arčam tādu atrodam. Īsti nesaprotam, kur ērces paspējām dabūt? Jaunzēlande bija droša zeme, kur nekas neapdraud, bet nu citādi. Arča dabū līmlenti, pie kā ērci pielipināt un parādīt aptiekā, lai uzzinātu, ko nu darīt. Kas tad atceras, cik sen esam potējušies! Apstaigājot visas krievu aptiekas, atklājas, ka te ērce ir sīkums. Mums iesaka saberzēt sakostās vietas ar roku dezinfekcijas līdzekli un baudīt vakaru tālāk. Vjetnamiešiem savu problēmu pietiek, ko nu vēl par ērcēm satraukties!
Mana dzimšanas diena! Arča no rīta mani apsveic ar ziediem, ko jau vakardien ielikām vāzē, un saņemu mīļu videosveicienu no saviem mīļajiem. Ir tik burvīgi, ka apkārt man ir tikai brīnišķīgi cilvēki, kas veido šo milzīgo pozitīvās enerģijas loku. Ir tik burvīgi, ka, lai arī kurp mani vestu mans trakais un neparastais dzīves ceļš, es zinu, ka vienmēr mani atbalstīs mana ģimene ar šo stipro mīlestību! Paldies jums, dārgie!
Muinē šodien baudām visu, kas ienāk prātā. Turpinām gājienu uz krastmalu, pa ceļam ieejot arī aptiekā, lai iegādātos papildu “Sorbex”. Vjetnamiete krieviski mums paskaidro, kā tad Vjetnamā ar zālēm. Viņa valodu apguvusi, piecus gadus studējot filoloģijas fakultātē. Izrādās, te nav kā Eiropā, ka aptiekās strādā profesionāļi un var atrast zāles katrai kaitei. Te aptiekas iepērk tikai plāksterus — ar nopietnām kaitēm sirgstošie iet uz slimnīcu, jo aptiekās nekā nav, darbinieki nav kompetenti, lai ieteiktu zāles. Ārstam jānostrādā septiņi gadi slimnīcā, pirms var atvērt privātpraksi. Tikai viņš var izrakstīt zāles.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas