Klibā demokrātija

2020. gada 4. decembris 08:43

Trešdien visu prāti bija aizņemti ar ārkārtas situācijas jauno noteikumu skaidrošanu, un varbūt tāpēc gandrīz vai nepamanāma bija vēl kāda svarīga ziņa — beidzot tika pieņemts nākamā gada budžets. Tēlaini gan to varētu salīdzināt ar šaušanu tumsā, jo daudz kas atkarīgs no Covid-19 “uzvedības”. Varbūt arī tāpēc jaunā budžeta un to pavadošo likumprojektu izskatīšana Saeimai prasījusi vēsturiski ilgāko laiku. Darbu ar budžeta paketi sāka 23. novembrī, šim procesam atvēlētas gandrīz 78 stundas, turklāt debašu runas ilgums tika saīsināts divas reizes. Budžeta pieņemšanas vēsturē šis gads raksturīgs arī ar to, ka tas ir pirmais budžets Latvijas vēsturē, kas pieņemts daļēji attālināti, izmantojot šogad ieviesto e-Saeimas platformu.
Nākamgad konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,58 miljardu eiro, bet izdevumi — 10,76 miljardu eiro apmērā, budžeta deficīts paredzēts 3,9 procenti no iekšzemes kopprodukta. Lielākie solījumi ir mediķiem un pedagogiem, un jācer, ka nolemtais nebūs tikai tukša runa. Debatēs par nākamā gada budžetu izskanēja gan konstruktīvi priekšlikumi, kā uzlabot valsts un iedzīvotāju situāciju, gan neizpalika arī savstarpēji apvainojumi.
Par budžeta pieņemšanu nobalsoja 63 deputāti, 32 politiķi nobalsoja pret to.
Taču budžeta pieņemšana pierādīja arī to, ka politiskā kultūra un demokrātija no gada gadā nebeidz klibot. Pēc balsojuma redzam, ka trešdaļa deputātu bija pret budžetu. Vēl jo dīvaināk šķiet tas, ka no 142 kopumā iesniegtajiem priekšlikumiem deputāti neatbalstīja nevienu opozīcija rosināto ideju. Atsevišķi koalīcijas deputāti atzina, ka vismaz daži opozīcijas priekšlikumi un brīdinājumi būtu jāņem vērā, taču tie tik un tā netika atbalstīti. Būtībā tas nozīmē, ka opozīcija vispār varēja nepiedalīties budžeta apspriedē, jo pat neizteikts priekšlikums jau automātiski tiek iemests miskastē. Tā vien šķiet, ka tiek aizmirsts, ka opozīcija arī pārstāv daļu vēlētāju, bet diemžēl viņu balsis netiek sadzirdētas. Tad kāda jēga vispār ir no opozīcijas deputātiem? Absolūti nav jūtama sadarbība, un netiek meklēts optimālākais risinājums. Pirmajā vietā vajadzētu būt kopīgām interesēm, taču, kā parasti, valdīja tradicionālā prakse, nedomājot par sabiedrību, bet domājot par sevi. “Sistēma, kurā saka, ko grib, un dara, ko liek,” — tā demokrātiju skaidro asprātis Džerārds Berijs.

Staburags.lv ARHĪVS

Klibā demokrātija

Kategorijas