Mazbērni neļauj iesūnot

2020. gada 4. decembris 00:00

406

Ziemas pirmajā mēnesī dzimšanas dienu svin skrīverietis Pēteris Jansons. “Nu jau nekāds lielais prieks nav, paskatoties pasē, bet gars vēl ir jauneklīgs,” tā jubilārs.

Dzīves ceļš sākas Sibīrijā
Pētera Jansona dzīves ceļš aizsācies 1952. gada 7. decembrī tālajā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā. Pētera vecāki tika izsūtīti jau 1941. gadā. Abi kurzemnieki — no Talsu puses. Svešumā iepazinās un izveidoja ģimeni. Sibīrijā šūpulis tika kārts arī brāļiem Jānim un Aldim. Par ko gan vecākiem bija jānonāk tur, kur mokas piedzīvoja tūkstošiem latviešu? “Par to, ka savu zemi kopa,” lakoniski atbild skrīverietis.
Tā kā Sibīrijā skarba daba, laikā, kad dzima Pēteris, valdīja jau barga ziema. “Mamma stāstīja, ka 40 grādu salā ārā esmu gulējis.” Pats jubilārs Sibīriju atceras ļoti maz — vien daži brīži uzpeld atmiņā. 1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā. “Neraugoties uz visu, paps Sibīrijā ieguva labu izglītību. Pabeidza augstskolu, izstudēja par agronomu. Vietējā saimniecībā lūdzās, lai tēvs paliek strādāt. Taču tie jau bija pēdējie gadi, sākumā gan bija ļoti smagi. Atgriežoties no Sibīrijas, vecākiem nebija iespējas dzīvot savās mājās. Toreiz Stendes selekcijas stacijas direktors Jānis Lielmanis papu pieņēma darbā. Tā bija liela uzdrošināšanās. Izsūtītajiem darbu bija atrast grūti. Kad no Rīgas Zemkopības institūtu pārcēla uz Skrīveriem, papam piedāvāja darbu, tā mēs te nokļuvām,” stāsta Pēteris.
Par savu skolu jubilārs sauc A. Upīša Skrīveru vidusskolu, un par to viņam tikai labākās atmiņas. “Nebiju es paipuisītis. Sekmju ziņā arī nebiju izcilnieks. Mums bija ļoti forša klase. Vēl tagad reizi, divas gadā satiekamies,” bilst skrīverietis.
Kungiem rīko medības
Pēc skolas beigšanas Pēteris tika iesaukts armijā. Tūkstošiem kilometru no Latvijas nenācās mērot, jo dienesta vieta bija tuvu mājām — galvaspilsētā Rīgā: “Dienēju sporta bataljonā, jo nodarbojos ar stenda šaušanu. Tajā laikā biju Padomju Savienības junioru izlasē. Dienesta laikā treniņi netika pārtraukti. Vairāk nodarbojos ar sportu kā ar armijas lietām. Kad bija treniņnometnes, varēju dzīvot mājās, nevis kazarmās, bieži braucu uz sacensībām.”
Līdzko dienesta gaitas bija galā, Pēteris saņēma darba piedāvājumu Talsu mežrūpniecības saimniecībā. Direktors Adriāns Ģērmanis, kurš arī bija sporta meistars stenda šaušanā, jaunekli uzaicināja strādāt par medību inženieri valsts medību saimniecībā. Tā apkalpoja Padomju Latvijas komunistiskās partijas eliti — Vosu, Rubeni un citus. “Mums bija jābaro mežacūkas, jāorganizē medības un jādara citi darbi. Tāda saimniecība tika izveidota, lai vienmēr būtu veiksmīgas medības,” atceras jubilārs.
Aizstāv studiju biedru
Talsu pusē Pēteris aizvadīja četrus gadus, tad devās uz Jelgavu un iestājās Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. Trešajā kursā studenta gaitām gan bija jāsaka ardievas. “Mani izmeta,” tiešs ir Pēteris Jansons, “tā arī pateica, ka tie nav padomju studenta cienīgi uzskati. Es aizstāvēju vienu studentu, kurš bija no Latgales. Viņa vecāki gāja bojā autokatastrofā. Bija jārīko bēres, jātiek galā ar saimniecības lietām, un viņu par kavējumiem atskaitīja. Tika izdota pavēle, un tad es pateicu, ko domāju, ka tas nav taisnīgi. Varbūt pateicu nedaudz asākā tonī, mazliet iekarsu. Mani arī atskaitīja. Dekāns Alfons Grīnfelds, kas bija kolosāls cilvēks, par to bija paziņojis papam. No rīta, ejot uz lekcijām, ieraudzīju papu pie dekanāta. Man bija iespēja atvainoties partijas sekretāram un turpināt mācības vai arī aiziet. Es izvēlējos aiziet.”
Vēlāk Pēteris studijas sāka citā augstskolā un ieguva jurista izglītību.
Nepatīk sodīt
Aizejot no Lauksaimniecības akadēmijas, nācās atgriezties mājās un sākās darbs Valsts autoinspekcijas Stučkas rajona nodaļā. Līgums bija uz pieciem gadiem, bet tik ilgi Pēteris nenostrādāja. “Man nepatīk kādu sodīt,” teic jubilārs. Taču bez darba nepalika. Toreizējais rajona Lauksaimniecības pārvaldes vadītājs Ivars Sekacis uzaicināja strādāt par darba aizsardzības inženieri. “Arī šajā darbā bez sodīšanas iztikt nevarēja. Ja nesodi, tātad neko nedari!” Laikā bija Skrīveru izmēģinājumu saimniecības direktora Ģedimina Siliņa piedāvājums ieņemt galvenā dispečera amatu. “Nostrādāju līdz 1991. gadam. Tas bija “taustāms” darbs. Ar Siliņu bija viegli sastrādāties. Cepuri nost visiem tā laika Skrīveru saimniecības speciālistiem!”
Iepazīst kārtīgu darbu
Pienāca citi laiki. Kā daudzi uzņēmīgi cilvēki, arī Pēteris ar ģimeni izveidoja zemnieku saimniecību. Pārsvarā audzēja dārzeņus — sīpolus, burkānus, kartupeļus u. c., taču ir turētas gan govis, gan cūkas, vistas, vienu vārdu sakot, darīts viss, kas attiecīgajā brīdī bija izdevīgi un ienesīgi.
1991. gadā skrīverietim radās iespēja pastrādāt ārzemēs: “Trīs mēnešus aizvadīju darbā Somijā. Aizkraukles rajonam bija sadarbība lauksaimniecības jomā ar Kuopio rajonu Somijā. Lai ar somu saimniekiem varētu sazināties, Aizkraukles lauksaimniecības pārvalde rīkoja somu valodas mācības. Tajā gadā laikam četri pieci cilvēki uz turieni aizbrauca. Katrs strādāja pie sava saimnieka. Somijā es iepazinu, kas ir kārtīgs darbs. Kā pussešos no rīta kūtī sāk svīst, tā vakarā pusastoņos pirtī beidz svīst. Darbs nebija viegls, bet ļoti labi atalgots. Pēc trim mēnešiem es atbraucu mājās ar mazlietotu žiguli, naudu un dāvanām ģimenei. Tas bija starta kapitāls turpmākajam.”
Vada sociālās aprūpes centru
1997. gadā Pēteris balotējās pašvaldību vēlēšanās un tika ievēlēts par Skrīveru pagasta padomes priekšsēdētāju. Šajā darbā aizritēja 10 gadi, un viņš par to runā ar pozitīvisma pieskaņu. Bija diskusijas par dažādiem jautājumiem, taču deputāti domāja par pagasta attīstību. 2006. gadā Skrīveri ieguva sakoptākā pagasta titulu Zemgales reģionā.
2007. gadā toreizējais Skrīveru sociālās aprūpes centra “Ziedugravas” direktors devās pensijā, un Pēteris pieteicās konkursā uz vakanci. Ar to jubilāra dzīvē sākās jauns izaicinājums — būt nomodā par gados vecāko sabiedrības daļu. Vaicāts, vai nebija bail sākt darbu pavisam citā jomā, Pēteris atzīst, lai arī nebija viegli, šis bija viņa sirdsdarbs, kam atdoti astoņi dzīves gadi, līdz devās pelnītā atpūtā.
Taču ilgi gan atpūsties neiznāca, jo Pēteris ļāvās kārtējam izaicinājumam, kurā sirdsdarbs turpinās — viņš ir privātā aprūpes centra “Dzīves ābece” direktors. “Centrs ir viens no labākajiem valstī, tas ir ģimenes tipa. Klientiem tiek nodrošināti paaugstināti komforta apstākļi. Salīdzināt pašvaldības aprūpes centru ar privāto nav iespējams.”
Pandēmijas dēļ šobrīd grūti ir gan aprūpes centra darbiniekiem, gan iemītniekiem. “Nedrīkst rīkot pasākumus. Taču vissmagākais ir tas, ka klientus nedrīkst apmeklēt piederīgie. Darām visu, lai pasargātu no vīrusa,” stāsta Pēteris.
Uzvar pasaules veterānu sporta spēlēs
Nevaram neparunāt par Pētera vaļaspriekiem, un tie ir stenda šaušana un medības. Jautāts par lielākajām trofejām, skrīverietis teic, ka tā īsti nav pēc tām tiecies. Šogad aprit 50 gadi, kā Pēteris ir mednieks. Runājot par šaušanu, jubilārs piebilst, ka 2002. gadā uzvarēja pasaules veterānu sporta spēlēs Melburnā, Austrālijā. Par vaļasprieku jubilārs uzskata kopā būšanu ar mazbērniem, kas uztur možu garu un neļauj iesūnot.
Vēl viens hobijs ir ceļošana. Vienīgais kontinents, kurā neesot bijis, ir Dienvidamerika. Skrīverietim ir liela ceļotāja pieredze, pārsvarā uz citām valstīm nācies doties saistībā ar stenda šaušanas sacensībām.
Šogad viss citādāk
Liela nozīme jubilāra dzīvē ir ģimenei. Sievu Sarmīti, ar kuru kopā jau nodzīvojis .42 gadus, noskatījis Skrīveros. Viņa ir rīdziniece, savulaik Skrīveru saimniecībā bija agronomijas praksē. Abi izaudzinājuši divus dēlus — Mārtiņu un Kristapu, kuri vecākiem dāvājuši piecus mazbērnus. Četri no viņiem ir skolas vecumā, vienam nesen apritēja gadiņš. Dēls Mārtiņš strādā farmācijas nozarē, taču Latvijas Universitātē izstudējis par ekonomistu un šajā pašā nozarē pabeidzis Banku augstskolu. Arī Kristaps absolvējis Banku augstskolu, ir diplomēts finanšu speciālists un strādā Rīgas domē. Lai arī abi strādā Rīgā un dzīvo Ikšķilē, ar ģimenēm bieži apciemo vecākus Skrīveros.
Runājot par dzimšanas dienām, Pēteris smejot teic, ka nu jau nekāds lielais prieks nav, paskatoties pasē, bet gars vēl ir jauneklīgs. Kuplākā pulkā tika atzīmēta 60 gadu jubileja, pārējās klusāk. Šogad “kovida” dēļ viss būs neierasti. Jautāts par dāvanām, jubilārs saka, tās viņam nemaz nav svarīgas: “Vislabākā dāvana — lai mazbērniem labas sekmes un visiem laba veselība!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mazbērni neļauj iesūnot

Kategorijas