Latvieši karantīnā Ķīnā: ja roka par tālu, sāk gaudot signalizācija
Cilvēciņi kombinezonos
Lidojam astoņas stundas, pa lidmašīnu staigā stjuarti, saģērbušies tā, ka tik acis var redzēt caur vīrusu necaurlaidīgajām brillēm. Pie nolaišanās visiem tiek iedotas lapeles ar ķīniešu simboliem. Ej nu izzīlē, kas tur rakstīts, bet saprotam, ka jāatzīmē otrais stabiņš. Mums palīdz ar švaku tulkojumu — vai esi bijis slims ar Covid-19? Vai esi saskāries ar kādu slimnieku utt. Tad no lidmašīnas pa grupām sauc ārā pasažierus. Tiekam atdalīti no latviešu puiša, esam pēdējā grupā. Pēc kādas stundas pienāk mūsu kārta. Tur sēž vesela rinda cilvēciņu kombinezonos, bet pie tiem var tikt tikai pēc tam, kad noskenēts pie sienas esošais kods un ķīniešu īpašajā lietotnē “WeChat” aizpildīta veselības deklarācija. Nez ko mēs darītu, ja mums Taizemē mūsu ķīniešu draugs šo lietotni nebūtu uzstādījis?
Tiekam pie pratinātājiem, kas sliktā angļu valodā prasa visus dokumentus, visus nepieciešamos apliecinājumus, ka tiešām esam veseli. Un vispār — ko mēs Ķīnā gribam darīt? Strādāt!
Policijas konvojā
Nākamās pārbaudes ir vēl striktākas. Cik labi, ka pirms mums iet latviešu puisis. Viņš ir īsts celmlauzis, un mēs stājamies rindās aiz viņa, lai ķīnieši jau saprot, ar ko būs darīšana. Mums visiem tās ir visilgāk. Tiek sazvanīts arī mūsu darba devējs, un tad jau viss aiziet. Vismaz līdz nākamajai pārbaudei.
Protams, daudz neskaidrību, tiekam stumdīti no vienas puses uz otru. Pārjautājam un izjautājam, bet beigās tiekam iestumti autobusā, un tad visa četru busu rinda policijas konvojā dodas cauri pilsētai uz karantīnas viesnīcu. Te karantīnā jāsēž 14 dienas, un jāveic vēl trīs Covid testi.
Stingri noteikumi
Autobusi pa vienam piebrauc pie viesnīcas, cilvēki grupās tiek laisti ārā. No sākuma somas burtiski aplietas ar dezinfekcijas šķidrumu, un tad lūgts piesegt seju — dezinfekcijas šķidruma pietiks visam un visiem! Viesnīcas vestibilā mēra temperatūru, un tad visi sadalīti pa istabiņām. Protams, katrs atsevišķā istabā. Kā istabas durvis aizveras, tā viss — ārā vairs nedrīkst. Par viesnīcu jāmaksā pašiem, trīs ēdienreizes ir iekļautas cenā. Lēti nav, bet, strādājot Ķīnā, ātri vien atgūsimies. Trīs reizes dienā aiz istabiņas durvīm tiek nolikta maltīte. Tikai piecas minūtes vēlāk drīkst atvērt durvis un to paņemt — tā, lai ēdiena piegādātājs no mums, “spitālīgajiem”, būtu paspējis aizbēgt. Ja arī roka par tālu no istabiņas pabāzta ārā, sāk gaudot signalizācija.
Visu rakstu lasiet laikraksta "Staburags" 27. novembra numurā.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra