Humors un ironija nekad nezūd

2020. gada 27. novembris 00:00

262

Aizkraukles pilsētas bibliotēkas lasītavas zālē līdz gada beigām apskatāma Induļa Bukas papjēmašē tehnikā veidoto darbu izstāde “Visa dzīve sastāv no mirkļiem”. Mūsu avīzes lasītāji Induli pazīst kā asprātīgo karikatūru autoru, taču apskatāmajā izstādē karikatūrista smalkais humors un ironija izpaužas dažādos skulpturālos tēlos.

Ar Induli Buku sadarbojamies jau vairāk nekā 20 gadu. Viņa karikatūras publicētas ne tikai “Staburagā”, arī Jēkabpils reģiona laikrakstā “Brīvā Daugava”, dzimtās puses Valmieras reģionālajā laikrakstā “Liesma” un citos izdevumos, bijušas vairākas karikatūru izstādes. Aizkrauklē apskatāmā papjēmašē darbu izstāde ir otrā, kurā Indulis nolēmis izrādīt šajā tehnikā veidotos darbus.
Pārsteigums Alfonam
— Kas jūs atvedis uz Aizkraukli?
— Tam ir divi iemesli. Viens no tiem ir mans draugs aizkrauklietis Alfons Krūmiņš, kurš regulāri seko līdzi manam veikumam “Facebook” vietnē un jūsmo par maniem darbiem, taču ciemos tā arī nav atbraucis. Otrs iemesls meklējams mūsu sadarbībā — diemžēl izstādi Biržu tautas namā jūs nepaspējāt apskatīt, tāpēc nu tā atvesta uz Aizkraukli. Tāpat Aizkraukle ir arī pa ceļam pie meitas, kas dzīvo Dzelmēs.
— Alfonu izstādē gaida pārsteigums?
— Jā, tā ir viņa paša skulptūriņa, kuru tie, kas Alfonu pazīst kā kaislīgu makšķernieku un dziesminieku, noteikti uzreiz pazīs. Alfons par šādas skulptūriņas tapšanu neko nezināja. Biju uztaisījis sava kaimiņa skulptūriņu viņa dzimšanas dienā, un Alfons par to priecājās, liekot saprast, ka arī tādu gribētu. Tas bija pavasarī, un es teicu, ka vasarā ir grūti strādāt, jo papjēmašē darbi lāgā nežūst. Pēc izstādes Alfons tomēr dabūs savu skulptūriņu.
Vasarā strādāt
grūtāk
— Tiešām vasarā strādāt grūtāk, ir taču silts laiks?
— Vasarā māju nekurinu, līdz ar to darbi ilgāk žūst, bet aukstajā laikā kurinu krāsni, sildot māju, blakus nolieku darbus, un tie izžūst ātrāk. Lai gan tāpat skulptūriņa tapa diezgan ilgi — pagāja kādas divas nedēļas, kamēr bija gatava.
— Vai šī ir jūsu pirmā pieredze veidošanā?
— Pirmais ceļš uz veidošanu bija darbs ar mālu, taču darbs papjēmašē tehnikā ir pavisam kas cits. Strādājot ar mālu, uzreiz jāveido forma, figūra, tur vēlāk vairs neko nevar pielipināt. Turpretī, strādājot ar papīru, nevar visu paveikt uzreiz, darbi top pakāpeniski. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kā sagatavo papīra masu. Viss rodas tikai pieredzes ceļā.
Daudz pamācību ir angļu interneta vietnē papiermache.co.uk, taču ar “Google” tulkotāju ne vienmēr var tikt pie precīza tulkojuma, jo tas nesaprot specifiskos vārdus. Piemēram, lai nolīdzinātu faktūru, izmanto kaut kādu “gesso”. Sākumā likās — kas tas par vārdu! Skulptori un īstie mākslinieki noteikti zina, ko tas nozīmē. Pētīju, kamēr sapratu, ka tā varētu būt parastā špaktele uz ģipša pamata.
Atrod piemērotu
materiālu
— Ilgus gadus esat zīmējis karikatūras. Kā pievērsāties skulpturāliem darbiem?
— Par trīsdimensiju darbiem domāju jau sen, jo, karikatūras zīmējot, tomēr ir darbs plaknē. Var jau, protams, ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem padarīt zīmējumu telpiskāku, tomēr tas ir ilgi. Skulpturālos darbos to, ko vēlos, varu parādīt citā skatā. Rīgā ir veikals māksliniekiem, kur pirmo reizi iegādājos sintētisko mālu, ļoti pateicīgs materiāls rotaslietām, bet ļoti dārgs. Veidojot kaut ko lielāku, arī izmaksas ir ļoti lielas, un es neesmu tik bagāts, lai vaļaspriekam tērētu simtiem eiro. Sāku pētīt internetā, ar kādiem materiāliem vēl strādā, un atklāju papjēmašē, kur darbu veidošanā izmanto papīra un līmes masu. Pirmie darbi iznāca tādi robusti, jo nezināju, kā nogludināt figūru, cik smalki papīrs jāsaplēš, kāda ir masas sagatavošanas tehnika. Katrs jau arī to nemaz nevar, jābūt kaut kādām iekārtām, jāpārzina tehnoloģija.
Iesācējiem varu ieteikt izmantot olu iepakojumus, kas sablendēti virtuves blenderī, taču iekārtai jābūt ļoti jaudīgai. Olu iepakojums tiek sasists tādā kā vatē, kuru jauc ar līmi vai miltiem, kartupeļu cieti, var pielikt šķidrās ziepes, un veido masu. Vielu daudzumu gan pateikt nevaru, tas jāsaprot un jāizjūt katram pašam. Masas konsistence atkarīga no tā, ko grib veidot — ja kaut ko uz plakanas virsmas, tad masa var būt šķidrāka, ja statueti vai kādu figūru, masai jābūt biezākai.
Katras figūras pamatā ir tā sauktais skelets. Es lietoju dažādus materiālus. Piemēram, manām augumā lielākajām dāmām kāju pamatā ir alus pudeles. Tāpēc arī šīs apaļās formas. Var izmantot kartonu, audumu, stieples.
Atklāšu kādu noslēpumu. Daudzas vidējā izmēra skulptūras ir praktiski lietojami trauki, jo galvas skrūvējas nost un iekšā ir tukšās šķīstošās kafijas burciņas. Tajos var šo to noslēpt, un retais iedomāsies tajās ko meklēt.
Savos darbos izmantoju znota piegādāto kartona iepakojumu papīru, taču sākumā ņēmu vecās avīzes. Tās saplucina, spainī aplej ar verdošu ūdeni, diennakti notur, pēc tam maļ. Es izmantoju urbjmašīnā iemontētu flīžu līmes maisītāju ar tādiem zariem galā, kurus vēl uzasināju. Pirmajā malšanas reizē gan piešķiedu pilnu māju ar papīra masas šļakatām. Tagad esmu gudrāks, uz spaiņa lieku plēves pārklāju. Nu tad to visu kārtīgi samaļ, izspiež lieko ūdeni, sadrupina, un veido masu. Es vēl vienu brīdi to visu kaltēju un malu kafijas dzirnaviņās, lai būtu smalkāka masa, bet to var arī nedarīt. Figūras krāsoju ar akrila krāsām un nolakoju.
Sižetus piespēlē pati dzīve
— Vai šajos darbos var parādīt to, ko nevar karikatūrās?
— Protams, tas ir pavisam citādāks darbs, jo cilvēks šīs figūras var apskatīt no visām pusēm. Karikatūra ir vairāk tāds ekspromts moments. Interesanti, ka, krāsojot darbus, vairāk uzmanības pievērsu priekšpusei, jo kāpēc gan būtu jākrāso aizmugure, jo to taču tāpat neredz. Karikatūrām taču otra puse nav jākrāso. Bet tad atceros, ka tā taču nav karikatūra, ka cilvēki to figūriņu var apskatīt no visām pusēm. Lai gan man ir arī darbi papjēmašē tehnikā, kas veidoti plaknē kā glezniņas un ir liekamas pie sienas.

— Runājot par karikatūrām, teicāt, ka sižetu tām pati dzīve pasaka priekšā. Vai tāpat ir ar papjēmašē figūrām?
— Man patīk cilvēki, lai gan es no viņiem mēdzu ieturēt distanci un pārāk tuvu savā dzīvē nelaižu. Visu mūžu darbs bijis saistīts ar cilvēkiem, esmu sastapies ar ļoti dažādiem tēliem — pozitīviem un ne tik ļoti. Mani vienmēr ir interesējusi filozofija, psiholoģija, socioloģija. Kad studēju Policijas akadēmijā, likās, ka beidzot esmu ticis kā pie skaidra ūdens avota, no kura varu smelties, lai saliktu pa plauktiņiem iepriekšējās dzīves pieredzi, un saprastu, kāpēc tas ir tā, kā ir. Jā, šie tēli, kas redzami izstādē, ir no dzīves. Tas pats lielausainais seniors, kurš kritiski vērtē apkārt notiekošo. Tādi cilvēki ir mums apkārt, arī manā apkārtnē — kaimiņu vai draugu lokā. Viņš saprot, ka dzīve ir pagājusi, bet viņš nav izdarījis to, ko gribējis. Viņš varbūt gaida, ka citi to ir izdarījuši, vēro un kritiski vērtē visu.
— Karikatūrās bieži tiek pavilkti “uz zoba” politiķi, var izteikt savu viedokli vai redzējumu par notikumiem. Kā ir ar šiem darbiem?
— Tāds šis žanrs ir, un no sevis jau nevar aizbēgt, ja visu mūžu esi ākstījies. Arī papjēmašē darbos ir gan humors, gan ironija. Piemēram, izstādē var apskatīt kādu augstu mūsu valsts amatpersonu, kas amatā ir tikai gadu.
Meklē atbildi
uz eksistenciāliem jautājumiem
— Kāpēc jūs vispār nodarbojaties ar šādām lietām? (Šo jautājumu gan Indulis uzdeva sev pats, jo nevienā intervijā to viņam neviens nebija jautājis, bet viņš to gaidījis un meklējis uz to atbildi.)
— Sāku zīmēt, kad man bija kādi četri gadi. Līdz noteiktam laikam zīmē visi bērni, bet dažs vēlāk to pārtrauc, dažs turpina. Kāpēc? Esmu sev uzdevis šos jautājumus, un man ir vairākas versijas. Nu, ja ņem vērā Maslova vajadzību piramīdu, tad paēdis esmu, man ir jumts virs galvas, mašīna, esmu sasniedzis to līmeni, kad vajag sevi kaut kā pierādīt. Otra versija varētu būt saskaņā ar Freidu, ka cilvēks savu libido jeb seksuālo enerģiju sublimē kādā citā aktivitātē, lielākoties mākslā.
— Ja attiecināt to uz sevi, tad šī nodarbe būtu sevis apliecināšana, pašizpausmes veids?
— Šobrīd esmu minējumos, vai uz mani var attiecināt pirmo vai otro variantu. Bet varbūt trešo? Tēvs man kādreiz teica: nekad nedomā sliktu par cilvēkiem, tas var slikti beigties. Izrādās, mani vecvecāki bijuši burvji, kas dziedinājuši cilvēkus un lopus, un vēl nevar zināt, kas ir ar mani. Tajā brīdī tam nepievērsu uzmanību, bet daži gadījumi manā dzīvē pierādīja šo vārdu patiesumu. Kad biju uz kādu cilvēku ļoti dusmīgs un domāju par to, tam cilvēkam tiešām kļuva slikti. Tāpēc, iespējams, es zīmēju, sublimējot šo enerģiju savos darbos.
Māksla vienmēr
līdzās
— Esat strādājis dažādus darbus, bijis dažādos amatos, daudz piedzīvojis, bet vai māksla vienmēr bijusi jums līdzās?
— Jā, tas nāk līdzi no pašas bērnības. Padomju laikā Jēkabpilī jauno tehniķu stacijā bērniem mācīju sīkplastiku un arī pats ar to nodarbojos. Taisīju kāzu medaļas, visādus karekļus un citus niekus, braukāju pa tirdziņiem. Šodien tik smalkus darbus noteikti vairs nevarētu uztaisīt. Esmu nodarbojies ar kokgriešanu, strādājis ar mālu. Aizejot pensijā, radās vairāk brīvā laika un varēju pievērsties arī citām nodarbēm. Kādu brīdi nodevos gleznošanai, nodarbojos ar meldru un kārklu mizu pīšanu. Bija brīdis, kad no cementa taisīju vāzes un dažādas figūras. Visu, ko var izmēģināt. Tomēr visvairāk laika esmu veltījis zīmēšanai, karikatūrām.
— Vai esat to arī kaut kur mācījies?
— Protams, ka esmu mācījies, tikai kā autodidakts — pašmācībā. Sākums tam visam bija bērnībā. Tēvs abonēja žurnālu “Dadzis”, lasīju to, un man ļoti patika karikatūras. Māsa bija piecus gadus jaunāka, man īsti nebija, ar ko rotaļāties. Māte strādāja veikalā, viņai visu laiku bija jāaizpilda visādi dokumenti, pārskati, un viņa man iedeva zīmuli, lai es kaut ko rakstu un zīmēju. Tā es skatījos “Dadžus”, man patīk tie dabā nesastopamie tipi, kurus tur redzēju, sāku kaut ko zīmēt, kaut ko atdarināt. Vēlāk skolas laikā zīmēju sienas avīzes.
Pasūtījuma darbam nav dvēseles
— Katram izstādē apskatāmajam darbam ir pagarš apraksts. Kāda tam ir nozīme?
— Man kā karikatūristam nepatīk karikatūras bez parakstiem. Man patīk, ja ir paraksts. Tāpēc arī visiem izstādē redzamajiem papjēmašē darbiem ir paraksti, lai cilvēks saprot, ko esmu ar to domājis, gribējis pateikt, jo katram tēlam ir savs stāsts. Vispār man patīk rakstīt, esmu arī dzejoļus rakstījis ar pseidonīmu.
Skatoties klasiskās skulptūras, redzam nosaukumus — Mātes tēls, Rodēna Domātājs, Afrodīte bez rokām, bet kāpēc tad mākslinieks šo tēlu ir radījis, ar kādu domu? Dzīve ir mirklis. Mirklī, kad mākslinieks savu darbu ir pabeidzis, nometis pēdējo darbarīku, un šis moments ir fiksēts, ko tad viņš ir domājis. Ko domā šis Rodēna Domātājs vai ko domā mani tēli? Tajā taču ir ielikta autora dvēsele, un tāpēc ir šis stāsts par to darbu.
Man pašam patīk tā inteliģentā izskata sieviete teātra starpbrīdī, kura bez skandāla meklē vietu, kur ieturēt maltīti. Šajā tēlā var redzēt, cik viņa ir izturēta — mājās, darbā un arī tagad teātra bufetē, meklējot brīvu vietu, bet visas ir aizņemtas, arī tās, kuras tajā mirklī ir brīvas... Dzīvē esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri iegrimuši savā darbā un nespēj abstrahēties no tā. Un, ja kāds viņa darbu vai amatu kritizē, viņš to uztver kā personīgu apvainojumu. Pats nekad neesmu personificējis sevi ar kādu amatu.
— Vai būtu gatavs strādāt pēc pasūtījuma? Kaimiņam skulptūriņu dzimšanas dienā taču uztaisījāt, un arī Alfons ir uzreiz atpazīstams.
— Domāju, ka nē. Esmu daudz zīmējis šaržus pēc pasūtījuma. Tas rada lieku nervu spriedzi un uzliek atbildību. Kam man tas vajadzīgs?
Es to daru sava prieka pēc, jo neesmu mākslinieks ar akadēmisko izglītību, kurš domā par krāsu niansēm, kompozīciju, statujas proporcijām un detaļām un ģībst nost, ja kaut kas nav precīzs vai darbs nav izdevies. Man kādreiz jautā — vai esmu studējis akadēmijā. Es jau varētu samelot, bet tad varbūt kāds padomās — nu jā, laikam jau tā mūsu izglītības sistēma tomēr nav īsti laba. Bet, ja teikšu, ka neesmu mācījies, arī varbūt neticēs. Esmu saņēmis piedāvājumu iegādāties manus darbus, taču es negribu tos pārdot. Ar mani laikam ir kā ar to juvelieri Edgara Po romānā, kurš savus darbus pārdeva, taču viņam tie tik ļoti patika, ka viņš vēlāk pircējus nogalināja un paņēma savus darinājumus atpakaļ. Man arī patīk savi darbi. Esmu tikai tos dāvinājis. ◆

Uzziņa

Papjēmašē — masa (dažādiem izstrādājumiem), kura sastāv no šķiedraina materiāla, kam pievienotas līmvielas, krāsvielas, pildvielas; papīra masa.

Pieturzīmes

Jau vairāk nekā 40 gadu dzīvo Sēlijā, pusceļā starp Jēkabpili un Viesīti.

Mācījies Saukas arodskolā. Vēlāk Jēkabpils un Malnavas lauksaimniecības tehnikuma neklātienes nodaļās. Sešus gadus studējis Policijas akadēmijā, iegūstot jurista kvalifikāciju un maģistra grādam pielīdzinātu augstāko izglītību.

Strādājis “Latvenergo” Ziemeļaustrumu Jēkabpils elektrisko tīklu rajonā par Viesītes iecirkņa elektromontieri, vēlāk par energoiekārtu remonta inženieri Jēkabpils Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Bijis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Jēkabpils nodaļas atļauju un vīzu inspektors. Vēlāk strādājis Autotransporta inspekcijā. Pēc tās likvidācijas turpinājis darbu Valsts policijā kā vecākais speciālists, kontrolējis kravu un pasažieru pārvadājumus, apmācījis jaunos policistus darbam šajā jomā.

Sociālajos tīklos sevi raksturo kā stabilu pensionāru uzņēmumā “Strādājošiem uz kakla”.

Staburags.lv ARHĪVS

Humors un ironija nekad nezūd

Kategorijas