Zemniece no dzimšanas

2020. gada 27. novembris 00:00

320

Katru reizi runājot un vēlāk rakstot par cilvēkiem, kuri savu dzīvi pilnībā atdevuši citiem, manī rodas divas atšķirīgas pārdomas. No vienas puses, šāda uzupurēšanās šķiet apbrīnas vērta. No otras — saprotu, ka padomju laika sistēma patiesībā nokāva jebkādas personiskās vēlmes, nepieļāva citādu domāšanu. Laukos to panāca ar necilvēcīgiem darba apstākļiem, niecīgu samaksu par padarīto. Rezultātā, no šodienas skatupunkta raugoties, cilvēkus aizveda ļoti savādos dzīves līkločos. Vilma Liepiņa no Seces pagasta “Šņorniekiem” arī izgājusi cauri padomju varas ellei, pensijā devusies laikā, kad Latvijā mainījās politiskā iekārta. Šīs nedēļas beigās viņa kopā ar vienu no meitām klusi un sirsnīgi nosvinēs 85. dzimšanas dienu.

“Šņornieku” mājas ir, tā teikt, dziļi laukos. Kartē skatoties, jābrauc pa labu grants ceļu, tad jānogriežas uz šaurāku un beigās līdz mājai pāris simt metru jābrauc pa bezceļu. Ir vēls novembra vakars, vēl mirklis, un satumsīs. Apstājos ceļu krustojumā, lai vēlreiz pārbaudītu, vai jānogriežas pa kreisi vai tomēr jāturpina braukt pa galveno ceļu. Smidzina, drēgns. Kā vēlāk atklājās, ar savu apstāšanos krustcelēs jau biju piesaistījis “Šņornieku” māju saimnieču — Vilmas un viņas meitas Zeltītes — uzmanību.
Karu redzēja pa gabalu
Mājas logi gaiši, un, pirms klauvēt, dzirdu, ka iekšā skaļi skan radio. Satraucos, ka tādēļ manus klauvējienus varētu nesadzirdēt. Tomēr drīz vien durvis ver, kā es tajā brīdī padomāju, īsta lauku sieva. Jautra, skaļu balsi, nedaudz drukna miesās. Cik iespējams, ievērojot drošības pasākumus, maskā un turoties pa gabalu no abām kundzēm, izklāstu sava nāciena mērķi. Lai arī Zeltīte teic, ka mamma pati visu labi var pastāstīt, Vilmas kundze lielāko sarunas laiku kā kautrīgi, skatienu novērsusi, dziļdomīgi smaida un klusē. Vilmai ir mīļas, siltas acis. Sirmie, ne pārāk kuplie mati nedaudz izspūruši. Viņa nejūtas apjukusi. Drīzāk dziļa miera pārņemta. Stāsta viņas meita, kas mammai ik pa laikam jautā pēc kādu faktu apstiprinājuma.
Stāstījumā man gan paliek daudz nezināmā, neizprastā. “Nu, kā lai es pastāstu par sevi? Visu laiku pa fermu dzīvoju. Viens darbs, vairāk nekā,” iesāk Vilma. “Sunākstē es piedzimu. Kaut ko no kara laika arī atceros — vāciešus redzēju, krievus redzēju, bet pa gabalu. Vēlāk pārgājām uz Staburagu. Es ar tēvu. Mammīti neatceros. Nav man ne brāļu, ne māsu. Ne māsīcu, ne brālēnu. Tā nodzīvoju šeit visu laiku.” “Līdz 1961. gadam,” piebilst Zeltīte. Nākamajā jau atnāca uz “Šņorniekiem”. Tajā gadā piedzima Elita un vēlāk arī Irīna. “Un dēls ir, un meita vēl ir,” saka Vilma, stāstot par vecākajiem bērniem — Valdi un Zeltīti.
“Mācīties iesāku Vīgantes septiņgadīgajā skolā, bet vēlāk atnācām uz Seci. Es nezinu, man jau aizmirstas.” Kā vairumam jauniešu, sākumā bija darbs lauku brigādē, vēlāk vistu fermā un pie govju slaukšanas. Kad jautāju par četru bērnu tēti, Zeltīte izvairīgi saka: “Lai viņam vieglas smiltis. Lai viņš paliek, nav ko tur cilāt.” Tik vien atklāj, ka viņu sauca Vladimirs. Dzīvojuši kopā ar mammu, bet nelaulājušies.
Pirmo gadu dārzs
bez viņas
“Darbs un bērni. Ziniet, kā pie lopiem ir — ne svētku dienu, ne brīvdienu. Sava saimniecība arī bija, un arī tur daudz jāstrādā,” turpina Zeltīte. “Kā jau kādreiz kolhoza laikā — ravējām bietes. Visi strādājām. Nav kā tagad, nezina, kas ir darbs,” nedaudz paceļot balsi, saka Vilmas meita. “Viņa ekskursijās ir braukusi, Ļeņingradā bijusi, pa Latviju šur tur izbraukusi. Staburagu mēs esam dzīvu redzējuši, uz teātri vecajā estrādē bijuši.”
Par ienākšanu “Šņorniekos” Vilma saka — iedeva mums te dzīvokli, un tā dzīvojām. Agrāk te vēl kaimiņi mājas otrā galā dzīvojuši. Vēlāk viņi aizgājuši. Kā Vilma atceras kolhozu laiku? “Reizēm bija labi, reizē slikti.” Jautāju, kas bija labais, un viņa ilgi domā. “Kamēr maksāja labi. Bija laiks, kad vajadzēja iztikt ar sešiem rubļiem mēnesī. Tad uz veikalu gājām divas reizes mēnesī — pēc sāls, eļļas un sērkociņiem.” Neraugoties uz to, visu darīja no sirds. Ne par velti kādu laiku “karājusies” pagasta centrā goda plāksnē kā labākā slaucēja. Lai tur nonāktu, vajadzēja būt labam izslaukumam. Tāds bija, ja labi baroja govis. Vilma barību audzēja arī pati, un bija laiks, kad biešu vagā pagāja pat naktis.
“Viņa man zemniece no dzimšanas,” par mammu saka meita. “Dārzā viss auga griezdamies. Ko labāk prata, to darīja.” Šogad pirmais gads, kā dārzs palicis bez Vilmas roku pieskāriena. Pērn gan spēka vēl pietika, lai palīdzētu dēlam pārlasīt kartupeļus. Arī sēnēs kopā ar bērniem braukusi. “Agrāk sēnēs brauca ar zirgu un pielasīja pilnus ratus. Avenēs, dzērvenēs, brūklenēs arī skrēja. Zirgs noderēja arī tad, kad, piemēram, vajadzēja nokļūt Jēkabpils tirgū pārdot aitu vai vilnu iemainīt pret dziju.”
Līdz klubam basām kājām
Vakari, kad tie bija brīvāki no darbiem, Vilmai pagājuši pie televizora un adīkli rokās. Viņa bija čakla adītāja — divās dienās divi pāri zeķu. Šad tad uz balli arī aizgājusi. Glaunu kurpju nebija, vilka sporta čības. Nokrāsoja ar krītu, lai būtu smukākas, bet līdz klubam gāja basām kājām — lai nenosmērētu. Kleita bija tikai viena, un to bieži nācās krāsot.
Trīs no bērniem savu dzīvi iekārtojuši tepat netālu, vien Zeltīte pārcēlusies uz Bausku, bet tagad, kad mammai pasliktinājusies veselība, paliek pie viņas. Ceturtajā mājā uz tā ceļa — Zeltīte rāda virzienā uz logu, uz to pusi, no kurienes atbraucu, tur dzīvo brālis. Māsa — jaunākā — strādā bērnudārzā. Irīna. Elita strādā par pavāri kafejnīcā “Romantika”. Kur bērni, tur arī mazbērni. Kad ņemamies viņus skaitīt, sanāk desmit. Ar mazmazbērnu skaitu gan tiekam līdz četri, bet drīz vien skaitīšana nojūk. Jo tuvāks rads, jo biežāk ciemos atbrauc. Mazbērni te vien ir šad tad vasarā. Tad līdzi paņem arī Vilmas mazmazbērnus.
To visu stāstot, Zeltīte joko, smejas un teic, ka jautrības netrūkstot. Lielais binoklis uz virtuves galda, kuru pamanīju, ienākot mājā, noder kā stirnu, tā atbraucēju vērošanai. “Ilgi stāvēji krustojumā, domāji, laikam nezināji, kur braukt. Redzēju, ka ieslēdzi telefonu, gaismiņa bija mašīnas logā,” viņa man stāsta par saviem nesenajiem novērojumiem.
Dzimšanas dienu abas kundzes sakās svinēt, un varbūt kāds kaimiņš arī atnākšot. Klāšot dzeltenu galdautu un kādu kūku arī sagādāšot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zemniece no dzimšanas

Kategorijas