Grāmatvede — “spridzeklītis”

2020. gada 6. decembris 06:14

936

Aizkraukliete Baiba Stiprā ir viens no tiem iedvesmojošajiem cilvēkiem, kas ar savu enerģiju spēj uzlādēt arī apkārtējos. Viņas personība ir pretstatā ar izvēlēto profesiju: grāmatvede — “spridzeklītis”. Grūti iedomāties, bet tas ir vistiešākais raksturojums.

Dzīvē viss jānopelna
Vienmēr pozitīvā Baiba ir īsts spridzeklis — aktīva, sabiedriska, piedzīvojumu kāra. Atskatoties bērnībā, Baiba teic, ka skolas gados bija salīdzinoši mierīgs bērns. Nemainīgi labas attiecības saglabājušās ar piecus gadus vecāko brāli. “Joprojām labi saprotamies. Brāļa ģimenē ir trīs bērni, man divi. Brīvdienās visi agrāk tikāmies pie vecākiem Skrīveros. Tā tas ir bijis visos laikos, bet tagad tas liegts." Viņa vienmēr var paļauties uz tuvinieku atbalstu un palīdzību. Baibas vecāki ar prieku rotaļājas un pavada laiku ar mazbērniem, arī brālis neliedz padomu.

Aizkrauklietes bērnība bija laimīga. Pusaudzes gados gan ne vienmēr tika pie kārotās mantas, taču tagad atzīst, ka tieši šādi noteikumi audzināšanā bijuši vieni no vērtīgākajiem. “Vecāki bija diezgan stingri, nebiju izlutinātākais bērns. Pie dažādām ekstrām, kas tikko bija parādījušās, tūlīt netiku. Vecāki iemācīja, lai kaut ko iegūtu, tas ir jānopelna — jāstrādā. Tagad apzinos, cik labi un pareizi tas bija, ka man visu nepasniedza uz paplātes. Tajā pašā laikā man nekā netrūka. Tīņa gados reizēm gribējās “pašikot”, bet neko vecākiem pārmest nevaru. Pat priecājos un varu teikt paldies par dzīves sniegtajām mācībām. Vecāki ir ļoti strādīgi,” stāsta Baiba. Tagad šīs mācības viņa cenšas nodot saviem bērniem.

Personība pretstatā profesijai
Baiba ir grāmatvede. Apkalpo klientus privātajā sektorā un pirms dažiem mēnešiem uzņēmās jaunu izaicinājumu darbam pašvaldībā. Vidusskolas beigās jubilāre plānoja kļūt par finansisti, lai gan tā pati ekonomika vien ir, tomēr ar draudzenes palīdzību plāns nedaudz mainījās. Dzīves pieredze rāda, ka viss noticis tā, kā tam jānotiek. “Bija dokumentu iesniegšanas diena augstskolās. Draudzene izvēlējās grāmatvedību un ieteica man arī, drošības pēc pieteicos arī studijām Latvijas Universitātē. Beigās tur arī paliku, apguvu grāmatvedības, analīzes, audita programmu. Tolaik biju piemirsusi, bet izrādās, ka mana vecmamma savulaik ilgus gadus bija galvenā grāmatvede pienotavā Rīteros. Studiju laikā vēl nebiju pilnīgi pārliecināta, ka reālajā dzīvē darbošos grāmatvedībā, tomēr ar laiku viss nostājās savās vietās. Dibināju savu firmu, apkalpoju vairākus uzņēmumus un tagad strādāju arī Aizkraukles novada domē. Teikšu godīgi, es nevaru iedomāties sevi darām ko citu, man ļoti patīk!” par karjeru stāsta aizkraukliete.

Valda uzskats, ka grāmatveži tādi sausiņi vien ir, to vien dara, kā žonglē ar cipariem. Baiba šo stereotipu apstrīd. “Ir daudz cilvēku, kas nespēj mani iedomāties kā grāmatvedi. Atraktīva, jautra sieviete un grāmatvede! Mana personība “neejot kopā” ar šo monotono darbu. Jā, darbs varbūt ir nedaudz monotons, bet skaitļi vienmēr mainās, katram uzņēmumam ir sava specifika, katru gadu uzņēmumam atšķiras peļņa, zaudējumu aprēķins, bilance. Darba procesā rodas azarts, prieks un motivācija, tiecoties pēc rezultāta. Garlaicīgi nav, vienmēr jāseko līdzi jaunumiem likumos un grozījumiem. Grāmatvedība ir joma, kurā vienmēr var augt, izprast un uzzināt ko jaunu, papildināt zināšanas, celt kvalifikāciju,” stāsta Baiba. Ārkārtas situācijas laikā, kad abi bērni ir mājās, mieru aizkrauklietei palīdz saglabāt ģimenes atbalsts un ierastās darba gaitas. Kamēr vecāki ir darbā, atvases pieskata Baibas radiniece.

Vīru satiek dejojot
Aizkrauklietes kvēlākā aizraušanās ir tautas dejas. Jau vairākus gadus viņa dejo Aizkraukles pagasta deju kolektīvā “Pēda”, tagad “pēdot” sākusi arī meita Estere. Mēģinājumi prasa ziedot piektdienu vakarus un sestdienu rītus. Šobrīd, kamēr mēģinājumi valstī nav atļauti, Baibai ir vairāk laika citām nodarbēm, tomēr arvien vairāk pārņem tukšuma sajūta, ko atstāj mēģinājumu un kolektīva biedru trūkums. “Pietrūkst dejas, gribas iet uz mēģinājumiem, satikt dejotājus. Esot ikdienas virpulī, reizēm šķiet, ka visa kā ir par daudz, tagad vairāk novērtējam tās iespējas un nodarbes, kas ir liegtas. Ir dejotājas, kas pēc bērna piedzimšanas kolektīvā vairs neatgriežas. Tas nav par mani. Dejā, koncertos un mēģinājumos ir kas tāds, no kā nevēlos atteikties. Pēc meitas piedzimšanas gribējās ko noorganizēt, nevarēju mierā nosēdēt. Kopā ar dejotājiem sarīkojām autofotoorientēšanās sacensības “Pa Pēdām”. Šogad bija plānots piecgades pasākums, ko diemžēl nākas pārcelt uz nākamo gadu.”

Deja Baibas dzīvē ir nozīmīga, pat liktenīga. Dzīvesdraugu — Artūru no Mālpils — jubilāre satika Aizkraukles novada svētku koncerta laikā lielajā stadionā. Baiba koncertā dejoja, bet Artūrs bija koncerta gaismu mākslinieks. Un nu jau arī Artūrs ir viens no “Pēdas” dejotājiem. Arī abu kopīgais dēliņš Gustavs noteikti “pēdos” līdzi māsai un vecākiem.

Kopā būšana — svētki katrā nedēļas nogalē
Baiba uzskata, ka saticīgas ģimenes pamatā ir atbalsts, kura pašai nekad nav trūcis. “Vecāki, brālis un mīļotais vīrietis mani vienmēr atbalsta. Ļoti nozīmīgs ir kopā pavadītais laiks. Mūsu ieguldījums nākotnei ir mūsu bērni. Par svarīgu uzskatu arī draudzību starp vecākiem un bērniem. Mamma ir mans paraugs, es gribētu viņai līdzināties, bet ar manu nervu sistēmu tas nav iespējams. Viņa man ir piemērs, uz ko tiekties, kāda es vēlētos būt un kādu mammu pelnījuši mani bērni.”

Sarunājoties ar tik enerģiskiem un optimistiskiem cilvēkiem kā Baiba, vienmēr gribas uzzināt, kur slēpjas tā laimes formula. Jubilāres gadījumā viss ģeniālais ir gaužām vienkāršs — ej pa pasauli ar labām domām, mīli savu darbu un ģimeni. “Grāmatvedība ir mana meditācija. Man patīk mans darbs, es to nedaru primāri tikai naudas dēļ. Laikam jau tā ir, ja tu dari to, kas patīk, tad nav nepieciešama papildu motivācija. Ja man vajadzētu veltīt sevi darbam, kas nepatīk, prieku smelties būtu daudz sarežģītāk,” atklāj Baiba.

Nemainīga vērtība — cieņa un pieklājība
"Domāju pozitīvi, labākais vēl tikai priekšā. Vienmēr var gribēt kaut ko vairāk vai labāk, bet esmu apmierināta un laimīga šeit un tagad,” stāsta Baiba. Viņa vēlas veselību mīļajiem, pārējo sastrādās. Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt — Baibu raksturo šāda dzīves devīze, kas ne reizi nav pievīlusi.

Cilvēka personība veidojas agrā bērnībā. Dažādas smalkas nianses, ko Baiba apguva, būdama maza meitene, veidojušas un stiprinājušas viņas labās iezīmes un skatījumu uz dzīvi. “Man ieaudzināja cieņu pret vecākiem cilvēkiem, to mācu arī saviem bērniem. Kad vecāki runāja ar kādu paziņu un es biju līdzās, vienmēr apsveicinājos ar runātāju. Bez bakstīšanas un priekšā teikšanas zināju, ka jāpasaka “labdien!”. Pat tagad, ja vecāki satiek kādu paziņu, kad esmu līdzās, vienmēr sasveicinos. Esmu ievērojusi, ka mūsdienās daudzi nesveicinās. Nevis neatņem sveicienu, bet nesasveicinās. Ejot veikalā ar mammu, pirkumu groziņu nesu es. Man būtu neērti, ja mammai būtu sevi jāapgrūtina. Arī durvju atvēršana vecākiem cilvēkiem. Tās ir tādas elementāras lietas, kuras neatminos, ka man kāds būtu teicis, burtiski mācījis, bet tā es uzaugu. Laikam tas ir tas, ko es augot redzēju sev apkārt. Sīki, ikdienišķi pieklājības žesti, kā mūsdienās daudziem cilvēkiem pietrūkst.”

Staburags.lv ARHĪVS

Grāmatvede — “spridzeklītis”

Kategorijas