Cauri Krievijai uz Ķīnu

(64. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
535. — 538. diena
Mūsu pēdējā nakts teltī ir mierīga. Vēji norimst, apkārt kluss — ne cilvēku, ne zvēru, vien daži kukaiņi zum pilnmēness apstarotajos krūmos.
Ādams mūs aizved līdz hostelim, pastāsta par savu būvnieka darbu un parāda visus tiltus, ko Oklendā cēlis. Viņš specializējas tieši tiltu celtniecībā, un atkal esam satikuši vienu varenu vīru!
Apmetamies lētākajā hostelī. Istabiņas mazas, somām vietas nav, viss pārējais ir tāds, kāds nu ir, tomēr jūtamies kā cilvēki. Uzreiz nopērkam pēcsauļošanās krēmu un vēl pāris nepieciešamo medikamentu mūsu trakajam Āzijas braucienam.
Pirmie iespaidi par Oklendu? Te ir daudz ķīniešu. Nez ko viņi tieši Oklendā atraduši? Jauki, ka ielās maz smēķētāju — visur saliktas zīmes, ka smēķēt aizliegts.
Oklenda ir Jaunzēlandes lielākā pilsēta, kurā mīt apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju. Tas ir arī lielākais Polinēzijas iedzīvotāju skaits pasaulē. Oklendas pilsētas centrā ir visaugstākais iedzīvotāju blīvums Jaunzēlandē — 10 000 cilvēku uz kvadrātkilometru. Katru gadu šo pilsētu apskatīt ierodas vairāk nekā divi miljoni tūristu. Oklenda tiek saukta arī par “Buru pilsētu”. Nav brīnums — te ir lielākais laivu skaits uz vienu cilvēku pasaulē!
Katru dienu divas universitātes un citas izglītības iestādes, kas atrodas pilsētas centrā, apmeklē vairāk nekā 100 000 studentu. Interesanti, ka Jaunzēlandes lielākās daļas valsts uzņēmumu galvenās mītnes atrodas Oklendā, kamēr valdības departamentu centrālais birojs — valsts galvaspilsētā Velingtonā. Tomēr te nav tikai ēkas. Oklenda ir viena no vienīgajām vietām pasaulē, kur lietus meži pastāv ārpus tropiem! Šajā reģionā ir aptuveni 50 vulkānu.
Sasniedzam arī Debesu torni, kas ir augstākā celtne dienvidu puslodē, un nopērkam produktus vakariņām.
Nākamajā dienā pilsētu apskatām vairāk. Tā kā Oklenda celta uz pakalniem un vulkāniem, tad te nākas krietni pasoļot, bet sasniedzam pilsētas augstāko kalnu, no kurienes paveras skats uz visu Oklendu. Jā, tā ir milzīga. Tomēr, salīdzinot ar Āzijas megapilsētām, nav tik traki. Tā vienkārši ir izpletusies vairāk kā sabūvējusi daudzdzīvokļu mājas, kur viens uz otra var saspiesties daudzi. Apskatām pilsētas botānisko dārzu, kur atvilkt elpu no lielpilsētas steigas. Visus muzejus un mākslas galerijas šoreiz izlaižam. Tādos esam bijuši gandrīz visās pilsētās.
Vakars ir jauks, un mēs baudām pēdējos Jaunzēlandes labumus. Nākamās divas naktis jāpavada lidostā. Tomēr tā ir laba atelpa, lai varētu vēlreiz atminēties to laiku, kas Jaunzēlandē pavadīts. Nemaz neticas — 11 mēneši! Pieredze un iespaidi, kas te gūti, ir neatsverami, un šo laiku mēs nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Šo valsti pametīsim daudz bagātāki, arī finansiāli esam krietni atspērušies, pie tam zinām, ka te mūs vienmēr gaidīs!
Dodamies pēdējā pastaigā pa parku un tad jau kāpjam transportā uz lidostu. Esam atraduši daudz lētāku variantu, kā tur nokļūt. Dīvaini, ka ceļš uz lidostu liekas tāda ierasta lieta. Nemaz nav sajūtas, ka nu pametīsim zemi, kur pavadīts tik daudz laika. Arī lidošana liekas kā iešana uz vietējo bāriņu — nekas neierasts! Bet Vjetnamu jau gribas ātrāk. Atminamies visas foršās ēstuves, visu dzirkstošo Āzijas gaisotni. Tur ir īsta dzīvība!
539. — 540. diena
Oklendas lidostā esam laicīgi, bet nakts jāpavada uz soliņiem. Protams, nav ērti, un jāvairās no klepotājiem — kas zina, kuram no viņiem vīruss jau piemeties. Arī lidmašīnā jāsēž priekšā kādam, kas intensīvi klepo visas trīs stundas. Daudzi nēsā sejas maksas, lai gan, kad bijām Ķīnā, uzzinājām, ka vietējie to lielākoties dara tāpēc, lai paši kādas slimības gadījumā nepielaistu to citiem.
Griežam divas stundas atpakaļ un esam Austrālijā. No lidostas bez vīzas neiziet, un atliek vien gaidīt septiņas stundas. Iekāpjam lidmašīnā, jau sajukuši laikos. Nav īsti skaidrs, cikos tad vispār ielidosim. Tad pilots paziņo — priekšā 8 stundu lidojums. Oho! Tik ilgi?! Neko tādu noteikti nebijām gaidījuši. Lētākajiem lidojumiem nav nodrošināta ēdināšana, tāpēc atliek paļauties uz to mazumiņu, kas palicis no Jaunzēlandes. Arī TV ekrāni, kas katram priekšā, filmas rāda par samaksu. Lidmašīna ir liela — paredzēta vairāk nekā 300 pasažieriem. Tomēr daudzas vietas ir tukšas.
Milzīgais metāla putns drebēdams paceļas debesīs, un astoņas stundas paiet ātri — paguļam, paklausāmies mūziku. Tad atkal apjūkam laikos. Lai arī domājām gulēt šo nakti lidostā, izrādās, Vjetnamā ielidojam deviņos vakarā! Var paspēt uz hosteli!
Kad izkāpjam Hošiminas lidostā, liekas, esam kādā karantīnā. Visi valkā maskas! Kad esam divi bez tām, tad liekas, ka neesam pareizi. Nedaudz baisi — pasu kontrole gluži kā no šausmu filmām. Valūtas kurss naudas maiņas punktos atšķiras drastiski, bet atrodam to, kas tuvāk centrālās bankas kursam. Noskaidrojam, ka autobusi uz pilsētas centru vēl kursē, lai arī ir jau desmit vakarā. Ātri rezervējam istabiņu, un hosteļa darbinieki atsūta ziņu, ka mūs gaidīs.
Esam Āzijā! Satiksme joprojām ir tik ļoti dzīva. Mums šī pasaules puse ļoti patīk tieši tāpēc, ka te nekad nerimst dzīvība — lai arī ārā tumša nakts, viss ir vaļā: ēstuves, bāri, skaistumkopšanas saloni! Te dzīve notiek 24 stundas diennaktī! Arī vakarā ārā ir silti, un drīz cauri visām smaržām un smakām atrodam to pašu hosteli, kurā bijām palikuši pirms gada.
Tagad visu redzam nedaudz citādi. Tas, kur iepriekš taupījām 30 centu, nu liekas pat pārāk pieejams. Higiēnas normas iepriekš likās “okei”, lai arī tagad redzam — te ir daudz nekārtīgāks un netīrāks, kā atceramies. Bet esam taču Āzijā un par viesnīcu maksājam vien divus eiro, par maltīti — vienu!
Hostelī vienos naktī vēl izejam pēc nūdeļu zupas. Apejam līkumu pa mums zināmajām ielām un priecājamies par nerimstošo dzīvību. Hostelī gan miega nav daudz. Kāds afrikānis par visu varīti gultā mēģina iedabūt aziātu meiteni, tad citi atkal viens otru aicina uzpīpēt. Tā, lai ikviens dzirdētu. Savukārt Arču sakož gultas blaktis, kas izplatītas bija arī Jaunzēlandē. Te vismaz gultas ir aiz aizkariņiem un telpa ir diezgan liela, salīdzinot ar to, kur palikām Jaunzēlandē. Mums te tiešām patīk.
Ilgi neguļam, jo Vjetnamā nemaz negribas gulēt, bet gan doties ielās! Apmaldāmies mazajos ielu tuneļos. No rīta veļas mazgātājiem aiznesam drēbes un saņemam tās tīrākas kā jebkad bijušas. Un tik smaržīgas! Rezervējam biļetes vilciena stacijā, un Arča nodzen matus pie vīra, kas gandrīz vai ar lupu izpēta viņa galvu, lai pārliecinātos, ka darbiņš paveikts kārtīgi.
Satiksme ir traka, bet zinām, kā ar to tikt galā. Zinām, kā atrast sev piemērotas maltītes. Tikai šoreiz ir sejas maskas, ko iegādājamies arī sev. Ja tiešām visa apkārtējā sabiedrība tādas valkā, tad droši vien tam ir iemesls. Degunā iesmērējam Latvijā pirkto virogelu. Nu vīrusiem būtu jābēg pa gabalu.
Apstaigājam katedrāles un budistu pagodas. Atrodam pat krievu tirgu, kur krievi krieviski mēģina vjetnamiešiem kaut ko ieskaidrot, tomēr nekas no tā nesanāk. Arī krievu tirgū vietējie runā tikai vjetnamiski un nekā īsti krieviska bez šņabja te nav. Tomēr Arčam izdodas nopirkt apavus un samainīt Jaunzēlandes dolārus. Viss ir tik lieliski šajā trakajā Āzijā!
Samainām istabu, lai vairs nebūtu jāpaliek ar skaļajiem nakts ballētājiem, un vakaru noslēdzam ar kārtīgu atpūtu. Dodamies pa bāriņiem, satiekam šādus tādus vientuļus ārzemniekus, kas brauc pēc lētas izklaides, un baudām vienreizēju ēdienu. Vjetnamā ir lētākais luksuss, un to arī baudām!
(Turpmāk vēl.)
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra