Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2020. gada 20. novembris 00:00

Anita Liepiņa
Pie sirdsakmens
Par sirdi dziļāk vēl, vēl ciešāk nekā skaujās
Šo savu solījumu slēgt es uzticoties ļaujos.
Tā gaišā mīla, nostāstiem šeit vītā,
No tālās mūžības lai svēta mūs ik rītu!

Lai nekad neapnīk man vērties tavās acīs
Un vārdus nolasīt, ko neuzdrīksties sacīt!
Lai elpā nojaušu — kad tevī spēks, kad vājums,
Kad dziedēs vienatne, kad gaidīts mierinājums.

Maija Stepēna
***
Cik neizsapņotu sapņu,
cik mīlestības,
gaidītas un nesagaidītas,
Nāves salā un Tīreļpurvā kauts.
Raud zvaigznes
un vēji tā klusi, klus’
piever debess durvis,
kur dvēseles dus...
Bet cerība nezūd, tā bija un ir —
mūsu nebūs —
lai jūsu rokas Latvijai jaunu
lapaspusi šķir!

Anita Liepiņa
Viena otrai esam
Kas tev ir Latvija? — tiek nepārtraukti jautāts,
Un, vārdiem virknējoties, atbildam ar prieku:
Tā sirmā Rīga, likteņupe Daugava
Un, protams, seši mazi bundzinieki.

Kas man ir Latvija?
Dzimst domās neskaitāmas ainas:
Tā lazda pagalmā, pie akas ūdensspainis
Un strauts, kas saules atspīdumu aiznes.

Bet Latvijai?
Kas savai dzimtai zemei esmu es?
Šos vārdus atklāti sev tuvāk pielaist vairos.
Pret tādu tiešumu ir manī paslēpts vairogs.
Vien sevī bažījos, — vai palikšu bez atbildes?...

Sarmīte Rode
***
Es iededzu svecīti tev, mīļo māt,
Par tavu mūžu miķelīšu baltumā,
Aiziet rudeņi, bet tu man esi klāt,
Kā ābele apņem savā siltumā.
Es iededzu svecīti tev, mīļais tēvs,
Krīt zelta graudi tavā zvaigžņu klētī,
Un maizes smarža no tavām rokām
Mani pāri zelta rudeņiem svētī.
Es iededzu svecīti, mīļo vecomāt,
Tik balts kā linu dvielis aizritinās
Mans bērnības ceļš pie tevis
Sargāt oglīti, kas citas iededzinās.
Es iededzu svecīti tev, vecotēv,
Par saknēm, kas uz debesīm tiecas,
Un zīles no varena ozola krīt —
Beigu nav, viss ir no jauna sācies.

ārija āre
Mazā kabatiņā
pie sirds
Silst manas laimes akmentiņi,
Tie nav no zelta,
Ne sudraba vīti,
Tie ir gaiši, mazi un mīļi
No mūsu zemītes salasīti.
Viens akmentiņš — Latvija mana.
Paņemu rokās un samīļoju,
Klausos, ko čukst mazā akmeņa sirds —
Es dzirdu — kā Latvijā saule aust,
Kā saulstari iemirdzas ziedos,
Kuros mūsu medainās bites san.
Dzirdu — kā jūra un upes šalc,
Kā pāri tām šūpojas mākonis balts,
Kurā rotājas saules stars.
Es dzirdu — kā druvās labība briest,
Kā šalko birzis un meži,
Kā tīreļa malā dzērves kliedz.
Mans pelēkais laimes akmentiņ,
Es vienmēr būšu tev klāt.
Te ir mūsu zeme, mājas,
Kurai Latvijas vārds.
Skaistākā vieta uz zemes,
Mums citas nevajag!

maija vegnere
Patiesi?
Vai tīrā patiesībā
Var dzīvi nodzīvot?
Vien patiesību
Kā pašapziņas karogu
Virs sevis visos vējos
Plivinot?
Varbūt.

Tikai pasaulē pietrūkst viena —
Pārliecinoša un neapšaubāma
Vienīgās, īstās un pareizās
Patiesības Pravieša.

Tā mēs dzīvojam
Katrs ar savu patiesību —
Izdomātu vai aizlienētu —
Par to, kas kurā vietā
Ir Patiesība.

gina Viegliņa
***
Joprojām nesaistīta, brīva
No noteikumiem, kuri lauž,
Vēl saku mīļajiem? Es dzīva,
Kaut ļaunums ceļā tīklus auž.

Un vēroju, kas notiek apkārt,
No ogles uguns uzliesmo,
Var dzīvi tā kā jaku pakārt,
No pakaramā noņemt to.

Ir ceļi visādi, ko ejam,
Gan bedres tur, gan gludi tie,
Es eju pretī siltam vējam,
Kur mani sapņi gurušie.

Joprojām nesaistīta, brīva,
Pa baltu ceļu eju es
Un saku mīļajiem — es dzīva,
Pats Dievs uz rokām mani nes.

Dace Ābeltiņa
***
Pats, tikai tu pats, caur dzīvi kā ātrvilciens traucies,
Pats tu no zvaigznēm šurp nāc, pats tu uz zvaigznēm reiz dosies.
Klusums šeit nav nekur rodams,
skaņām viss pārpildīts,
Atdod no sevis, kas dodams, nekļūsti negausīgs.
Dzīve kā karusel’s griežas, mainīts pēc skata tiek skats,
Tik daudz kas ārā mums laužas, bieži vien pārsteigts tiec pats.
Pats, tikai tu pats, ar sauli vai mēnesi mosties,
Pats, tikai tu pats, izlemsi rāpot vai laisties.
Pats, tikai tu pats, spēj pacelt gan miesu, gan garu,
Pats, tikai tu pats, spēj pateikt sev — visu es varu.

Maija Stepēna
***
Nav citas laimes zem šīs saules
kā savai sētai piederīgam būt,
kur katra smilga un sila ziedos bites
tevi kā savējo gaida un jūt.
Senos pilskalnos vēl dzīvs ir Līgovakars...
gaiss virs rudzu druvas vējā virmo...
Smaržīgs maizes klaips no jaunās ražas —
senču gars, vēl nezudis, te dzīvo!
Ik gadu vālodze SAVA bērza zarā
atlido vīt bērniem jaunu ligzdu.
Tu aiziesi, lai atkal nāktu mājās
liekt no SAVA bērza šūpļa līkstu.

Sarmīte Rode
***
Vienā gaismas ceļā
Mēs varam kopā doties.
Katrs pa svecītei iededzot —
Mūžībai pieskaroties.

Karā kauta dvēselīte
Savu zvaigžņu ceļu iet.
Tikai ticot, tikai lūdzot,
Debesīs tai jāuzzied.

Vienā sveces liesmiņā
Spoža gaisma atvijas,
Jo mēs katrs esam
Daļiņa no Latvijas.

Ārija Āre
***
Skrien manas dienas un jaucas
Kā sanošas bites spietā.
Te rīts, te vakars, nakts, jauns rīts,
Nevaru es laiku pārmainīt.
Pa reizei vēlos mierīgi pasēdēt,
Vienkārši lūkoties dabā,
Bet skatos — jau rudens logā
Un rudens dvēselē manā…

Sarmīte Rode
***
Kurā pasaules malā mīti —
Amsterdamā vai Romā?
Kad pelēki novembra rīti,
Vai tu par Latviju domā?
Dun svešu pilsētu mēles,
Reklāmas virmo un dziest.
Vai tas ir viss, ko tu vēlies —
Dzīvi sīkās monētās šķiest?
Vienalga, kur sākas tavs rīts,
Kurā krastā ceļš neapstājas,
Paņem sirdī dzimteni līdz,
Un tu vienmēr jutīsies mājās.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas