Spriganais nemiera gars

2020. gada 20. novembris 00:00

Nesen dzimšanas dienu atzīmēja aizkraukliete Olita Vintere. Daudzi smaidīgo sievieti būs redzējuši aiz letes Aizkraukles elektropreču veikalā “Pus 12”. Pirmais iespaids nav mānīgs — gaiša, cilvēkus mīloša personība, kurā mājo nerimstošs dzīvesprieks.

Ar ģitāru rokās skumst pēc brāļiem
Olita dzimusi Latgalē. Ģimene vēlāk pārcēlās uz Siguldas pusi — Mālpili, kur jubilāre aizvadīja skolas gadus. Neatkarības laikā Olitas mamma mantojumā saņēma māju Koknesē. Mammītes saimniekošana šai pusē mudināja arī Olitu braukt šurp. Ar vīru iegādājās dzīvokli Aizkrauklē un jau 22 gadus par mājām sauc tieši šo pilsētu.
Olita augusi četru bērnu ģimenē, viņai ir divi vecāki brāļi. Vaicāta par bērnību, viņa atceras, ka istabu nācās dalīt ar jaunāko māsu. “Tolaik jau nebija tādas ekstras, ka katram bērnam būtu sava istaba. Man tas likās šausmīgi, ļoti gribējās savu privāto stūrīti. Kad brāļi aizgāja armijā, izjutu tukšumu, diskomfortu. Man patīk kompānija, saskarsme ar citiem. Viena es nevarētu dzīvot. Kad brāļi aizgāja, ļoti skumu. Ņēmu viņu ģitāru, cik nu mācēju, spēlēju smeldzīgas dziesmas, mēģinot atdarināt brāļu izpildījumu. Brāļu aiziešana no mājām man kā mazai meitenei ļoti iespiedusies atmiņā,” stāsta Olita. Augot tik lielā saimē, darba tikums bija pašsaprotams. Bērni bez ierunām palīdzēja vecākiem saimniecības darbos, zinot, ka pēc tam varēs pievērsties savām nodarbēm. “Reiz mamma bija sastādījusi varen lielu lauku ar kartupeļiem. Brāļi izdomāja mammu pārsteigt — gājām ar “tačkām” un norakām visus kartupeļus! Kaimiņi skatījās un brīnījās. Brīvajā laikā skrējām uz mežu, spēlējām kariņu un futbolu. Visu, kas piedien tā laika bērnībai. Brāļi bija vecāki, es tipināju pakaļ,” stāsta aizkraukliete.
Jubilāres vecāku saknes ir Latgalē, Balvu novada Tilžā. Olitai piemīt latgaliešiem raksturīgais temperaments. “Latgalieši ir jestri. Ja kaut kas notiek, tad uz pilnu klapi. Arī šodien, ja tiek rīkotas balles, visi nāk un dejo no sirds, citur cilvēki ir mierīgāki. Latgalē cilvēki ir draudzīgāki, vienkāršāki. Arī Aizkrauklē ir labi ļaudis, tomēr man mīļa ir Latgale. Tuvojoties dzimtajai pusei, sirds sāk sisties straujāk. Braucot prom, mani pārņem smeldze,” par dzimtās puses asinsbalsi stāsta Olita. Latgalē joprojām dzīvo jubilāres radi, kurus katru gadu ģimene apciemo. Olitas vecāki bija vienkārši darba cilvēki. Mālpils sovhozā tētis kurināja katlumāju, mamma bija zootehniķe. Jubilāres tēvs Jānis pērnajā gadā devās aizsaulē. Nodzīvots skaists 91 gadu ilgs mūžs.
Latgaliete
kurzemnieku satiek Vidzemē
Jubilāre patstāvīgā dzīvē palaidusi dēlu un meitu, vīrs ir tālbraucējs, un viņai atkal jātiek galā ar pārbaudījumu būt vienai. Laika skumt gan nav, ikdiena paiet, strādājot elektropreču veikalā “Pus 12”. Brīvajā laikā Olita dejo un nododas rokdarbiem. Jubilāre nespēj nosēdēt četrās sienās un vienmēr atrod, ar ko sevi nodarbināt.
Olitas vīrs ir kurzemnieks. Dzīves ceļi viņu aizveda uz Mālpili, kur jauneklis noskatīja sprigano latgalieti. Olita smaidot atceras kādus Līgo svētkus, kuros tēvs meitu brīdināja, ka kavalieris nebūs īstais. “Kad cerējāmies un vedu draugu mājās, tēvs teica: “Meit, tu saproti, ka tie kurzemnieki ar latgaliešiem neiet kopā. Nu nekad!” Dzīve pierādīja ko citu. Abi kļuva par labākajiem draugiem, viens bez otra nevarēja. Vīra vecāki salīdzinoši agri aizgāja, mans tētis un mamma vīram bija ļoti tuvi. Ir dzirdētas anekdotes par sievas vecākiem, bet ne mūsu ģimenē. Vīrs ļoti viņus cienīja,” stāsta Olita. Jubilāres vīrs ir mierīgas dabas, tas ienes līdzsvaru kopdzīvē un veicina abu sapratni.
Olitai ir divi mazdēli. “Kauns teikt, bet bērni saka, ka biju stingra mamma. Dēls patstāvīgi vasarās naudu pelnīja kopš 14 gadu vecuma. Meita ir desmit gadus jaunāka, bet arī sekoja brāļa piemēram. Viņi bija patstāvīgi, pierada paši pelnīt, ar naudu bērnus nelutināju. Ģimenē svarīga ir izglītība. Dēls pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti un Aizsardzības akadēmiju, meita sekoja brāļa pēdās un tagad pēdējo gadu studē RTU,” par ģimeni stāsta jubilāre.
Piepilda sapni par Latīņamerikas dejām
Olitai ir spēcīga radošā, mākslinieciskā puse. Tā tas bija jau bērnībā. Augot deficīta laikā, sapņi tika nolikti malā, un, domājot par profesiju, aizkraukliete izmācījās par pārtikas un nepārtikas tehnoloģi Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā. Tirdzniecībai veltīts viss darba mūžs. Tagad, kad nenotiek pasākumi un pierimusi kultūras dzīve, klienti Olitai sagādā vēl lielāku prieku nekā agrāk. “Esmu priecīga par katru, kas ienāk veikalā! Cilvēki kļuvuši piezemētāki, sāk novērtēt savstarpējo kontaktu. Mēs nevaram aizbraukt atpūsties vai tikties ar radiem, tādēļ jebkurš cilvēcisks kontakts, saruna rada prieku. Cilvēki, protams, ir dažādi. Strādājot esmu iemācījusies neuztvert personīgi sacīto. Problēmu jācenšas risināt, bet nevajag ļaut negatīvajām emocijām pielipt, un tad jau viss būs labi.”
Paralēli darbam Olita vienmēr atrod laiku pilnveidoties dažādos kursos, kas lieti noder rokdarbos. “Studiju laikos apguvu kompozīciju, man padevās! Pilnveidoties turpinu arī šodien, cik nu pašmācībā tas iespējams. Man patīk darboties ar rokām, svētkiem uztaisu kādu kompozīciju. To gatavošana sniedz piepildījumu, darbojoties jūtos labi, tajā brīdī esmu laimīga. Darbošanās nomierina. Nav jābūt izcilam māksliniekam un jāsteidz darbiņus izrādīt, taču, ja kompozīcija būs taisīta no sirds, tā patiks arī citiem,” par vaļasprieku saka jubilāre. Viens no atbildīgākajiem Olitas darbiņiem bija dēla kāzu vietas dekorēšana, ko jubilāre paveica kopā ar meitu.
Vēl viena neatņemama Olitas dzīves sastāvdaļa ir deja. Ilgus gadus viņa dejojusi tautas dejas. Vīrs sievas dejotprieku atbalstījis, sakot: “Ej, ej, būsi mierīgāka mājās!” Bērniem augot, sirdslietu nolika otrajā plānā, tagad, kad atvases lielas, Olita atsākusi dejot, šoreiz — līnijdejas. “Tas notika pavisam nejauši. Kolektīva iepriekšējā vadītāja iegādājās pie manis veikalā ierīci. Telefonā pazibēja bilde ar deju grupu. Jautāju, kas tad tas? Viņa stāstīja, ka tā ir viņas deju grupa. Neviļus izmetu, ka es arī vēlos dejot, saņēmu uzaicinājumu pievienoties un biju klāt jau nākamajā deju mēģinājumā. Meita kādreiz dejoja sporta dejas, kā es gribēju uzlaist čačača! Agrāk tādas iespējas nebija, bet tagad ir! Līnijdejas ietver dažādus deju stilus, tostarp Latīņamerikas. Ir lieliski kaut ko pamainīt, nav visu laiku jālec polka. Sākumā vajadzēja “piešauties”, kāja jāliek citādāk, nepietiek ar pēdas nostiepšanu, jākustina arī gurni. Man nepatīk rutīna, līnijdejas ir tieši tas, kas man der,” stāsta jubilāre.
Palīdz un stiprina
Šogad dzimšanas diena aizvadīta mierīgi, svaigā gaisā, pašu tuvāko lokā. Pandēmija mainīja jubilejas plānus. Olita vēlējās radus un draugus pārsteigt savā īpašajā dienā ar deju. Ideja nav zudusi, un jubilāre cer, ka, vēlākais, nākamajā dzimšanas dienā tuviniekiem parādīs apgūtos dejas soļus.
Latvijā ir reģistrētas 797 Olitas. Jubilāre bērnībā iztaujāja mammu, kādēļ meitai dots tam laikam neierasts vārds. Jubilāres mamma stāstījusi, ka tolaik modē bija vārds Iveta. Arī viņai tas paticis, taču, iedomājoties, ka katra otrā nama durvīs dzīvo pa Ivetai, pārdomājusi un izlēmusi, ka vajag ko īpašāku.
Olita ir gaiša, dzīvespriecīga sieviete. Viņas optimisma pamatā ir labas domas un ticība. “Es ticu Dievam. Bērnībā gājām uz baznīcu, bet tā nebija spiesta lieta. Visi gāja lielākoties uz svētkiem, bet gāja. Citi mūsdienās tic mākslīgajam intelektam, un viņi arī ir normāli cilvēki, bet mūsu ģimenē vienmēr godāts Dieva vārds. Ticība man palīdz un stiprina. Protams, pašai ir jāiet un jādara, uz paplātes neviens neko klāt nenesīs. Ticība sirdij dod mieru un gaišumu.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Spriganais nemiera gars

Kategorijas