Slavinājums Latvijas himnai

2020. gada 17. novembris 00:00

Rīt Latvijai svinam 102. dzimšanas dienu, taču mūsu valsts himna šogad novinēja 100. jubileju. Kad septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejs, tikko uzceltajā Muzeju krātuvju kompleksā atklāja trīs publiskās telpas, centrālais notikums bija izstādes “Himnai — 100” atvēršana.

Izstādes goda vietā ir flīģelis, pie kura tapa Latvijas valsts himna. Izstādi vēl jo emocionālāku vērš dažādi personiski himnas stāsti. Iespējams, tas ir viens no unikālākajiem gadījumiem pasaulē, kad ir zināms instruments, uz kura tapusi kādas valsts himna. Taču kāds bijis šī unikālā instrumenta ceļojums, līdz tas nokļuva izstāžu zālē? Ar mūsu novadnieces, Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieces Diānas Kaņepas palīdzību mēģināju iedomāties, ko par to pastāstītu pats flīģelis. Garāku un plašāku stāstu katram ir iespēja uzzināt “Himnai — 100” izstādē, kura apskatāma Pulka ielā 8 līdz 20. decembrim.
Flīģeļa stāsts
Pie komponista, skolotāja, jaunlatviešu kustības darbinieka Baumaņu Kārļa es nokļuvu 1868. gada Pēterburgā, Moikas ielā 36. Es biju Krievijas pirmās klavieru fabrikas “Diederich” kārtējais tipveida ražojums. Uz mana rezonatora komponists pašrocīgi iegravēja parakstu “C. Baumann 1868”. Dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši — draugi un domubiedri, tostarp arī Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis un Varaidošu Zanderis (Aleksandrs Vēbers), un tad gāja vaļā muzicēšana. Neviens gan nenojauta, ka vienudien pie manis piedzims tautas pašapziņas simbols, tautas lūgšana un tās cerību stars. Kad 1882. gadā komponists pameta Krieviju un atgriezās dzimtajā pilsētā Limbažos, no Pēterburgas viņš līdzi atveda daudz grāmatu un mani, jo draugus jau nepamet. Pa kādiem ceļiem es te nokļuvu, tas nu lai paliek noslēpums. 1905. gadā mans saimnieks nomira, bet himna (sākumā gan tā bija tikai dziesma) palika. Pēc komponista nāves sarīkotajā ūtrupē mani iegādājās Lēdurgas skolas pārzinis un skolotājs Jānis Zvirgzdiņš.
Tiku nogādāts Zvirgzdiņu ģimenes mājā “Kalniņi” Turaidā. Kādus tik laikus es tur piedzīvoju, jo Turaidā pabiju gandrīz 70 gadu. Un tad atkal manā dzīvē bija jauns pavērsiens. 1972. gada 2. novembrī mani par 300 rubļiem no Jāņa Zvir-
gzdiņa meitas Annas iegādājās Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tā es apmetos uz dzīvi Rīgā, Pils laukumā 3. Lai tas notiktu, kultūras darbinieks, literāts un muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Romāns Pussars (1932—2011), kurš organizēja klavieru iegādes procesu, gandrīz trīs gadus cīnījās, rakstīdams dažādus papīrus Kultūras ministrijai, lai pamatotu manu nozīmību.
Es tiku eksponēts muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, tā dēvētajā “jaunlatviešu zālē”, kurā piedzīvoju atkalredzēšanos ar sava saimnieka domubiedriem, esot blakus Ausekļa, Andreja Pumpura un Krišjāņa Barona piemiņai veltītajiem stendiem. Tajā laikā gan nevienam neteica, ka es piederēju Latvijas himnas autoram.
1990. gada 15. februārī Latvijas PSR 11. sasaukuma Augstākās Padomes sēdes 15. sesijā Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” tika atkal pasludināta par Latvijas valsts himnu, bet es pēc 35 muzejā pavadītajiem gadiem tiku restaurēts. Mani uzskaņoja un eksponēja muzeja izstādē, kurā pianiste Vilma Cīrule izpildīja gan “Dievs, svētī Latviju!”, gan tautasdziesmu aranžējumus. Es biju kā no jauna piedzimis.
2018. gada noslēgumā, svinot Latvijas valsts dibināšanas simtgadi, es jau atkal biju ceļā. No Rakstniecības un mūzikas muzeja devos uz Rēzekni, lai Latgales vēstniecībā “Gors” saviļņotu izstādes apmeklētājus ar savu flīģeļa stāstu. Stāsts par mani nekad nebeigsies. Tagad esmu te. Ir sajūta, ka beidzot esmu nokļuvis mājās.
Reizēm sapņos pie manis atnāk Baumaņu Kārlis. Un tad viņš spēlē tautas lūgšanu. Tā kā brīnumains šķidrauts pārklāj mūsu Latviju, sargājot no visa ļaunā un dodot mums spēku. Un tad es saprotu — esmu laimīgākais flīģelis pasaulē. ◆

Neļauj atskaņot Dziedāšanas svētkos
“Dievs, svētī Latviju!” vēl bija tikai dziesma, ko 1873. gadā programmas izvērtēšanas komisija neļāva atskaņot Pirmajos vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos un ko Baltijas skolotāju semināra vīru koris tomēr nodziedāja svētku atklāšanā. 1874. gadā tā tika iekļauta dziesmu krājumos “Austra” un “Līgo”, kas izdoti Pēterburgā. Kad “Līgo” eksemplāri bija nosūtīti uz Rīgu pārdošanai, tika dota pavēle tos konfiscēt un Daugavmalā sadedzināt. Pavisam nedaudzi eksemplāri tomēr ir saglabājušies, un viens no tiem ar degšanas pēdām atrodams arī RMM krājumā.

Fakts
Šogad apritēja simts gadi, kopš 1920. gada 7. jūnijā dziesma — lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” ieguva Latvijas valsts himnas statusu.

Staburags.lv ARHĪVS

Slavinājums Latvijas himnai

Kategorijas