Viens otram uz mūžu

2020. gada 17. novembris 00:00

578

Pļaviņu novadā ir tradīcija katru gadu apzināt savus dārgakmeņus — goda pārus zelta, smaragda un dimanta mirdzumā. Lai arī piesardzības dēļ svinīgs pasākums nenotika, novadā stiprās ģimenes apsveikumus no Pļaviņu novada domes saņēma individuāli.

Dārgakmeņu mirdzumā
Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļas apkopotā informācija liecina, ka zelta kāzas (50 gadu laulībā) šogad novadā svin pieci pāri — Valentīna un Jānis Škuļtecki, Ieva un Pēteris Kalniņi, Anna un Jānis Ostrovski, Emīlija un Jānis Gailīši, Ausma un Arnolds Bēmi. 55 gadu smaragda kāzu jubileja ir Sarmītei un Vilim Staklēm, Līvijai un Vilhelmam Jankalāniem, Zentai un Vladimiram Dudareviem.
Savukārt dimanta kāzu spožums un izturīgums pēc 60 kopā aizvadītiem gadiem šogad ir diviem pāriem — Norai un Andrejam Zvirgzdiņiem, Astrīdai Līvijai un Mārtiņam Elmāram Siliņiem.
Satiekas kolhozā
Nora (Gredzena) un Andrejs Zvirgzdiņi ir klintainieši. Turpat abi arī iepazinušies, strādājot kolhozā “Selga”. Viņu mūžu visvairāk raksturo darbs. Augot pēckara laikā, vairāk bija jādomā par iztikšanu, tāpēc agri vajadzēja sākt strādāt. Nora kolhozā vispirms darbojās lauku brigādē un vēlāk veica citus darbus. Daudzi viņu atceras kā vadītāju kolhoza dārzniecībā. Saimniecība to izveidoja pagājušā gadsimta 60. gados ar priekšsēdētāja Jāņa Kalvīša gādību, kurš klintainiešu atmiņās palicis kā izdarīgs cilvēks. Plašajās siltumnīcās un laukos audzēja gan dārzeņus, gan ziedus. Ar to visu apgādāja ne tikai apkārtējos, bet arī pircējus Rīgā, kur kolhozam bija sava tirdzniecības vieta. Produkcijas piegāde un dokumentu kārtošana vienu laiku bija uzticēta Norai, un viņa bieži devās autovadītājam līdzi uz galvaspilsētu. Tad iepriekšējā dārzniecības vadītāja aizgāja no darba, un šo pienākumu sāka veikt Nora. Visus dārzkopības smalkumus iemācījās darot. Viņa teic, ka dažādus darbus vajadzēja apgūt un paveikt, arī zirgus kopt, kas kolhozam vēl bija palikuši.
Savukārt Andrejs pēc skolas sācis strādāt mašīnu un traktoru stacijā (MTS) par piekabinātāju, tad iestājies mehanizatoru skolā Jaungulbenē, kur ieguvis traktorista tiesības. Traktoru gan tolaik uzņēmumā nebija daudz, un pie to vadīšanas uzreiz netika. Turklāt ziemā, kad ar tehniku darba mazāk, strādājis mežā par atzarotāju. Tālākie darbi gadi Andrejam saistās ar Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošo nerūdas izrakteņu kombinātu Pļaviņās un tad kolhozu “Selga”, kas jau vairāk iegādājās traktorus. Lauksaimniecības tehnikumā izmācījies par fermu iekārtu mehāniķi, Andrejs vairākus gadus nostrādāja šajā jomā, līdz kļuva par galveno kurinātāju kolhoza dārzniecībā. Abi spriež, ka darba vienmēr bijis tik daudz, ka citam laika neatlika. Kad kolhozs likvidējās, izveidojuši savu saimniecību, un lauku ikdiena turpinājās. Ar laiku tam visam spēka vairs nebija. Jaunie izvēlējušies citas profesijas un nodarbošanās.
Sieva komandē, vīrs dara
Viņu laulība reģistrēta 1960. gada 21. jūnijā. Nekādu lielo svinību nav bijis, tikai tuvākie radi un kaimiņi. Nebija jau arī tādas rocības lieliem godiem. Nora atceras, ka bija pat laiks, kad par darbu kolhozā maksāja labi ja reizi gadā, un tad vēl tikai grašus. Lai vairāk pelnītu, viņa mēģinājusi strādāt citur, bet nekas labāks nebija, un atgriezusies kolhozā.
Sākumā abi dzīvojuši Andreja vecāku mājā, bet tad kolhozs piedāvāja uzcelt pašiem savu netālu no dārzniecības, ko Zvirgzdiņi izpirka no saimniecības. Viņu ģimenē izaudzināta meita Sandra un dēls Jānis, kuri dzīvo netālu. Kopā ir četri mazbērni — Simona, Andrejs, Sintija un Edvards. Šoruden kāzu zvans skanēja mazmeitai Sintijai un pērn Simonai.
Pēc šiem daudzajiem gadiem abi teic, ka vairs neatceras, kas vienu otrā savulaik piesaistīja. Garajā mūžā bijis, par ko priecāties, pastrīdēties, un kopā tik daudz piedzīvots. Andrejs smaidot teic, ka viņam jau viegli — sieva komandē, un viņš tik dara. Ko tad “priekšniekam” daudz pretī runāsi. Nora piebilst, ka Andrejs patiesi ir paklausīgs, izdarīgs un joprojām viņas lielais balsts. Dzīvē viss būtu, ja vien gadu skaits un kaites nemocītu. Norai gan prieks, ka, neraugoties uz grūtībām, pati var pastaigāt pa istabu vai ārā, paveikt nelielus darbiņus, ja ir, uz kā atbalstīties, tāpēc līdzās allaž ir uzticamā palīgierīce. Kustēties gribas, jo apnīk visu laiku tikai lasīt. Labi, ka Andrejs apdara mājas soli, bet dārzā un dobēs vasarās labprāt rosās meita Sandra.
Piesaista teicamnieks
Pļaviņiešiem Astrīdai Līvijai un Mārtiņam Elmāram Siliņiem kāzu jubileja vēl priekšā, jo laulību viņi reģistrēja 1960. gada 30. decembrī, abi būdami toreizējā Rīgas Medicīnas institūta (tagad Rīgas Stradiņa universitāte — aut.) studenti. Viņu iepazīšanās stāsts arī sākās augstskolā. Astrīda stāsta, ka reiz komjaunatnes konferencē nosaukti augstskolas absolūtie teicamnieki, un tie bija divi — Mārtiņš Siliņš un Andrejs Skaģers. Tas otrais vārds jaunajai studentei neaizķērās prātā, bet Mārtiņš Siliņš gan. Astrīdu tolaik interesēja literatūra, dzeja, un izrādās, ka tas viss saistīja arī Mārtiņu. Satikušies institūta avīzītes “Padomju Mediķis” veidošanā, kurā publicēta Mārtiņa dzeja. Astrīda atceras, ka vēl kā studenti no knapās stipendijas vienmēr atlicinājuši naudu jaunāko dzejas izdevumu iegādei. Grāmatas viņiem ir vērtība visu mūžu un, protams, dzeja, kuras mūzai Mārtiņš turpināja kalpot, publicējoties ar Elmāra Apses vārdu.
— Man vienmēr paticis, ka Mārtiņam neviens darbs nav šķitis par grūtu vai nepiemērots. Kad rudeņos kā studenti braucām talkās uz kolhoziem, viņš nevairījās ne no viena pienākuma, un tā tas ir joprojām, — stāsta Astrīda.
Par īpašībām, ko visvairāk vērtē viens otrā, abi nešaubīgi atbild, ka tā ir pacietība. Tās šajos garajos gados vajadzējis daudz, jo bijuši gan skaistāki, gan grūtāki brīži. Viņi viens otram bijis atbalsts visos gadījumos, un tas esot vissvarīgākais.
Kā atzīst Astrīda, šie gadi pagājuši gluži kā viena diena. Mārtiņš ar savu ierasto humoru piebilst — kā “mūža ieslodzījums”! Tomēr, nopietni runājot, ja jau tik ilgus gadus kopā nodzīvots, lielu kontrastu nav bijis un allaž skats vērsts vienā virzienā. Turklāt, strādājot un audzinot bērnus, nav laika spriedelēt par dzīvi. Arī darbs vienā jomā vairāk palīdzējis nekā traucējis.
Pilsētā ierodas ar vienu čemodānu
Pēc studijām jaunie mediķi Mārtiņš un Astrīda ar motociklu un vienu čemodānu iebrauca Pļaviņās, kas viņiem bija nezināma puse, jo abi nāk no citām Latvijas vietām.
Sākumā gulējuši vietējās slimnīcas fizioterapijas kabinetā, vēlāk pašvaldība piešķīra nelielu istabiņu Raiņa ielā. Tajā gan tik stipri bija jūtams caurvējš, ka Astrīda dabūjusi stīvu muguru. Tomēr abiem nebija mērķa pēc mantiskiem labumiem, jo galvenais bija darbs.
Astrīda bija ieguvusi ginekologa akušiera kvalifikāciju. Ar laiku darba joma mainīta, un viņa kļuva par rentgenoloģi. Viņa atzīst, ka tas darīts ģimenes labā, jo darba dēļ uz slimnīcu vajadzēja steigties gan dienās, gan naktīs, un bieži vien nācās ņemt līdzi arī mazo dēliņu, jo nebija, kam atstāt. Tagad māmiņām ir daudz lielāks atbalsts, bet tolaik tā nebija, un vajadzēja kaut ko mainīt.
Mārtiņa pirmais darbs bijis vēl studiju gados ātrās palīdzības dienestā par medicīnas “brāli”, bet lielākā mūža daļa saistīta ar tiesu medicīnu. 1964. gadā viņš sāka vadīt Starprajonu tiesu medicīnas ekspertīzes Pļaviņu nodaļu. Pēc iestādes reorganizācijas šajā darbā viņš ir joprojām — tagad kā vecākais tiesu medicīnas eksperts.
Ģimenē mediķa profesija cieņā
Pļaviņas Siliņu pārim kļuvušas par vietu, kur nodzīvota lielākā mūža daļa, un nekur citur nav tiekušies. Pēc doktora grāda iegūšanas Mārtiņu aicināja uz Stradiņa universitāti vadīt Tiesu medicīnas katedru, bet viņš atteicies, jo dzīvē viss saistījās ar Pļaviņām. Paralēli darbam viņš allaž aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē, vairākos sasaukumos pildot deputāta pienākumus, bijis Tautas frontes Pļaviņu nodaļas vadītājs. Tam visam līdzās arī Astrīda.
Siliņu pārim ir dēls Māris un meita Inese, seši mazbērni un divi mazmazbērni. Šajā saimē mediķa profesija ir cieņā, jo to izvēlējusies meita un znots, kā arī mazdēls. Viņš gan savu karjeru veido Šveicē, un vecvecākiem ir žēl, ka tas nenotiek Latvijā, veltot skarbus vārdus bijušajai veselības ministrei Andai Čakšai, kuras darbības laikā bijis tik mazs atbalsts jaunajiem ārstiem, kas daļai liedza iespēju un motivāciju palikt Latvijā. Jā, viņi savulaik savu dzīvi sāka ar mazumiņu, bet vai tā jābūt joprojām pēc 50 gadiem? Arī dēlam ar ģimeni darbs nav tālu no medicīnas jomas, jo iegūta jurista izglītība.
Vēlot skaisti nosvinēt kāzu jubileju, abi teic, ka noteikti to darīs ar vērienu — divatā! Tagad tāds laiks, kad jāievēro piesardzība. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Viens otram uz mūžu

Kategorijas