Cauri Krievijai uz Ķīnu

2020. gada 13. novembris 00:00

(63. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
525. — 526. diena
Dodamies uz Koromandelu — vienu no skaistākajiem reģioniem Ziemeļu salā. Sākumā izbraucam 30 km ārpus Hamiltonas uz Morinsvilli. Tā atklājam mazo Ventspili —katrā Morinsvilles ciema krustojumā pa četrām izkrāsotām govju figūrām! Izrādās, te liela piena un gaļas industrija, tāpēc lopiņi visur salikti.
Sākam iet ārpus pilsētiņas, un turpat apstājas kāds puisis. Mums viņš šķiet aizdomīgs — dīvaini runā, notetovējies no galvas līdz kājām, brauc galīgi noplīsušā auto, bet piedāvā mūs aizvizināt uz nākamo pilsētiņu. Braucienam piekrītam, lai arī Arča saka, ka jāuzmanās, lai ar mūsu somām neaizbrauc, tāpēc pēc somu ielikšanas bagāžniekā aši sēžamies auto. Puisis apstiprina, ka bijis saistīts ar likuma pārkāpšanu, iesaistījies bandās, bet tad saticis savu draudzeni, kas dzīvi un domāšanu pārveidojusi. Tagad 28 gadu vecumā puisim ir četri bērni, kas viņam esot likuši rādīt labāku piemēru, un tas mūs priecē.
Puisis mūs nogādā uz pilsētiņas robežas un saka, ka noteikti tālāk tiksim. Nav paspējis aizbraukt, kā apstājas jau nākamais auto. Iekšā interesanta dāma, kas dzīvojusi gan Brunejā, gan Samoa, kopā ar vīru, kas ir skolotājs, izaudzinājusi četrus bērnus. Lai arī plānojām nokļūt līdz nākamajai pilsētiņai, viņa brauc vien 40 km no mūsu paredzētā galamērķa. Nākamās stundas pavadām kopā ar sievieti, dalīdamies ceļojumu iespaidos.
Sieviete mūs izvadā arī pa citām vietām, parādot pārgājienu takas, bet tās bez auto grūti sasniedzamas, tāpēc turamies pie iecerētā. Lai arī domājam, ka šis būs mūsu pēdējais brauciens, tomēr pievaram arī atlikušos 40 km, ar kādu citu tanti nokļūstot pašā Karstā ūdens pludmalē!
Nokļūstam tūristu topa galamērķī. Pludmalē, zem kuras ir karstie avoti, kas radušies pirms 5—9 miljoniem gadu te esoša vulkāna aktivitātes laikā. Tagad, izrokot pludmales smiltīs bedres, tās piepildās ar karstu ūdeni, un tad var izveidot pats savu mazo SPA turpat pie atklātā okeāna.
Krastmala ir burvīga. Nedaudz smieklīgi vērot tos ļaudis ar nomātajām lāpstām, kas steidz rakties smiltīs, lai dibengalu iemērktu dedzinošajā ūdenī. Mēs arī to esam paredzējuši darīt. Teltīs palikt nav atļauts, un, kā jau tūristu iecienītā vietā, ir arī pārbaudes. Ko darīt? Nebūs jau pirmā nakts uz soliņa.
Karstā ūdens pludmale savu nosaukumu ieguvusi no pazemes karstajiem avotiem, kas filtrējas caur smiltīm starp paisumu un bēgumu. Pludmale ir populārs galamērķis, jo kurš gan nevēlas sev smiltīs izrakt mazu, karstu baseinu turpat pie okeāna? Ūdens te gan ir ļoti karsts — līdz pat 64°C. Jāuzmanās arī no zemūdens straumēm un spēcīgajiem viļņiem.
Sešos no rīta pludmalē neesam pirmie — tur jau kāds rok, lai dabūtu karsto ūdeni. Arī Arča ķeras pie darba, un drīz sēžam savā mazajā vanniņā. Ap astoņiem sanāk daudzi, bet mēs dodamies prom. Soļojam gar krastmalu, lai nokļūtu uz lielā ceļa.
Šoreiz jāiet lieli gabali. Sasniedzam krustojumu, kur mūs mašīnā uzņem kāds pārītis, lai nogādātu uz nākamo skaisto vietiņu Koromandelas reģionā. Tie ir somi un pārsteigti paņemt kaimiņus. Somi, redz, esot pasaules apceļošanas tūrē, īrē auto. Mēs iesakām pāris vietiņas Dienvidu salā un drīz atvadāmies. Te nu sākas lielākais pārbaudījums. Pusotras stundas pārgājiens uz Katedrāles alu jeb klinšu alu krastmalā, kas ieskauta baltu smilšu pludmalēm. Tūristu ir milzumdaudz, un viņi brīnās, ka mēs ar visām somām. Sanāk īsts treniņš 31 grāda karstumā, bet pa kalniem un lejām sasniedzam to brīnumu. Pārsteidzoši dzidrs ūdens, apkārt klintis, kas pacēlušās dažādākajās formās. Brīnumskaisti! Ielecam ūdenī ar visām drēbēm. Ja sākumā liekas auksti, tad beigās tas patīkami atdzesē.
Šodien jātiek vismaz līdz kādai lielākai pilsētai. Mums izdodas noķert kādu jauku meiteni, kas gabaliņu pavizina, un tad vēl vienu, kas aizved līdz lielākajai pilsētiņai reģiona ziemeļos. Arī abas meitenes šausminās — te īsts sausums, bet dienvidi applūduši.
Pēdējais lielveikals, un atkal esam ceļā. Šoreiz esam nodrošinājušies ar ūdeni, jo ne visos mazajos miestos tas ir. Somas smagas, bet ko padarīt. Stopējam. Daudzi brauc garām, bet drīz kāds arī apstājas. Stopēšana pagaidām Jaunzēlandē ir vienkārša. Kā daudziem, arī šim puisim mūs palicis žēl šajos plus 32 grādos. Viņš nogādā līdz pilsētiņas robežai, kur drīz noķeram kādu eiropiešu pārīti — septiņus gadus nodzīvojuši Austrālijā, bet nu jau mēnesi ir Jaunzēlandē un plāno te palikt. Protams, katrā no šīm valstīm ir savi plusi un mīnusi, bet abas ir tiešām burvīgas vietas gan dzīvošanai, gan ceļošanai. Te vairāk runājam par vīzām. Latviešiem tās nav tik vienkārši iegūt kā vāciešiem un britiem, bet pagaidām nevienā vietā, kur esam uz vīzu pieteikušies, neesam atraidīti. Jāpiemin gan, ka Latvijā tās noformēt ir dārgāk kā citur.
Pēdējo šīs dienas posmu nobraucam ar sievieti, kas mums daudz ko pastāsta. Piemēram, visu laiku nevarējām saprast, kas ir tās mazās želejas bumbiņas, kas peld šajos Jaunzēlandes krastos — peldoties liekas, ka esam tādā kā želejbumbu vannā. Vai mini medūzas? Nē. Izrādās, vienas specifiskas zivs bērni. Sieviete mūs aizved arī uz tā dēvēto “skaistāko Jaunzēlandes pludmali”, kas daudzos tūrisma topos saukta arī par skaistāko pasaulē. Esam pārliecinājušies, ka gandrīz katrā valstī ir tāda “pasaules skaistākā pludmale”. Dāma izvadā mūs pa kempingiem, lai gan sakām, ka šajā karstumā ar lielajām somām neesam gatavi ne skaistajiem vairāku stundu pārgājieniem, kas ir apkārtnē, ne dārgiem kempingiem.
Pa līkumotajiem kalnu ceļiem, kas atklāj burvīgus krastus, ko izrotā neskaitāmas salas, nokļūstam Koromandelas pussalas Koromandelas ciemā. Šis ir vēsturiskais ciems, kur piestāja maori savos pirmajos laivu braucienos, kad no Polinēzijas iebrauca Jaunzēlandē. Ciemā ir daudz vecu mājeļu un kalns, kurā iespējams uzrāpties. Informācijas centrs gan ciet, un, protams, zīmes, ka telti sliet nedrīkst. Pat Austrālijā bija simtreiz vieglāk.
Izstaigājam daudzas takas, bet tā arī neko prātīgu neatrodam un sākam soļot ārpus Koromandelas ciema. Tas apskatīts, gājēju takas atstājam neizstaigātas. Šodien tik daudz nobraukts! Nemaz neticas, ka tikai aizvakar bijām Taupo!
Jau vēls. Pāris onkuļiem paprasām padomu, cerot, ka tie uzaicinās mūs telti sliet savā pagalmā, bet tādu uzaicinājumu nesaņemam. Tie vien krata galvu, sakot, ja mūs noķers, uzreiz būs 200 dolāru sods. Labi, ka pagadās kāds jauks opaps, kas pastāsta par pamestu kokzāģētavas rūpnīcu, kur daži kādu reizi paliekot. Kad sākam soļot tos trīs kilometrus līdz norādītajai vietai, opis mūs pārtver jau savā auto un personīgi tur nogādā. Labi, ka tā, citādi mēs paši nemaz neietu tādā baisā vietā iekšā. Veci šķūņi, apauguši zālēm, un pāris maoru, kas tur ievākušies. Tas aprunājas ar vienu no sievām, un tā saka, ka te bīstami — visa zāle pilna stikliem un vēl visādiem atkritumiem. Bet mums nav variantu. Opis aizbrauc, paliekam pie maoriem.
Nakts nav mierīga. Arvien vairāk savos auto sabrauc vietējie jaunieši, kas pie telts gan nenāk un mūs neaiztiek. Tomēr vējš pieņemas spēkā. Trijos izlienam no telts un skatāmies tumsā. Liekas, daži mākoņi ir tumšāki par citiem — tāda sajūta, ka līs. Lai arī visi kā viens teikuši, ka lietavas nesola, jaucam telti nost ar domu skriet zem šķūnīša, cerot, ka maoru vīri no mums nesabīsies nakts vidū. Lietus tā arī nesākas, un tad smejam: esam labi sagatavojušies trauksmes situācijām — operatīvi, vienas minūtes laikā viss nojaukts un salikts somās.
Atkal slienam telti, bet šoreiz nepūlamies izņemt guļammaisus — vienkārši sagaidām rītu un dodamies tālāk. Viens no maoru vīriem piedāvā mūs aizvizināt uz pludmali, bet tas nav mums pa ceļam.
Stopējam, un pēc pusstundas rīta agrumā apstājas kāds vīrs, kas mūs nogādā mūsu galamērķī — pilsētelē ar vislētākajām kempinga vietām, lai mēs vienu dienu varētu nomazgāties un atpūsties. Visi, kas dzird, ka esam no Latvijas, sapriecājas, jo tādus jau reti var satikt. Par laimi, ja kāds latvietis jaunzēlandiešiem arī ceļā patrāpījies, tad tas atstājis labu iespaidu. Vīrs pastāsta vairāk par Koromandelas rietumu krastu, kur zvejo mīdijas. Te ir arī lielākās mīdiju fermas, kur tās mākslīgi audzē. Skati ir tiešām skaisti, un tie vislabāk baudāmi ar privāto auto, jo katrā pludmalē mēs ar stopiem apstāties nevaram.
Interesantās sarunās esam sasnieguši Tapu, te atrodam kempinga vietas par 7 eiro no cilvēka. Tas ir lēti. Beidzot atkal priecājamies par dušu, kas pieejama četras minūtes par papildus automātā iemestu monētu, un par veļasmašīnu. Ir karsti. Pat mūsu zivju eļļas kapsulas izkusušas! Jaunzēlandē ar stopiem ceļot ir viegli, bet teltī palikt sarežģīti. Arī pārtikas izmaksas ir augstākas, jo mazajos veikaliņos viss ir sadārdzināts. Šajās divās nedēļās mēģināsim atvadīties no Jaunzēlandes kārtīgi, lai dotos iekšā trakajā Āzijā.
Katedrāles līcis ir gigantisks arkveida dobums, kas savieno divus līčus. Šo alu un pludmali izmantoja kā tuneli, caur kuru bērni pirmo reizi atgriežas Nārnijā filmā “Nārnijas hronikas: Kaspijas princis”.
Koromandelas pilsētiņa ir pussalas vēsturiskākā apdzīvotā vieta. Kalnrači ieradās Koromandelā 1852. un 1862. gadā, bet, neatrodot zeltu, drīz aizbrauca. Tomēr 1868. tika investēts kalnrūpniecībā, un tas nozīmēja, ka varēja rakt kvarcu. No tā laika pilsētiņa attīstījās. Iedzīvotāju skaits 1874. gadā bija 1174. Koromandelas pilsētiņa ir Jaunzēlandes agrīnās zelta ieguves un mežizstrādes vieta. Tā atrodas uz dabiskas ostas, un tika nosaukta kuģa “H.M.S Coromandel” vārdā — tas Koromandelas krastos piestāja 1820. gadā, lai savāktu kauri koka baļķus un vestu tos Lielbritānijas Karaliskajai jūras flotei.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas