Ar skatu uz priekšu — citādāk nevar

2020. gada 13. novembris 00:00

396

Aiviekstieti Annu Jukšu mēdz dēvēt par enerģijas lādiņu. Ja pabeigts viens darbs, jāsāk nākamais, jāredz un jāapgūst kas jauns, jārada svētki savējo pulkā — ģimenē un pagasta senioru biedrībā “Ābeļziedi”. Viņa pieradusi būt kustībā. Šajās dienās Annas kundze nosvinēja dzīves jubileju ar skaistu skaitļu salikumu — 77. Turklāt novembris viņai ir jubilejām bagāts.

Gabaliņš maizes visai dienai
Annas kundzes paaudze auga pēckara ēnā. Grūti klājās visiem, un vēl tagad viņa spilgti atceras sajūtu, kad trūka ēdiena, nemaz nerunājot par citām ikdienā nepieciešamām lietām.
— Dzīvojām Daugavpils rajona Vabolē, ģimenē bijām trīs bērni, vecāki strādāja kolhozā. Kad mamma izvārīja zupu, nelielo gaļas gabaliņu dalīja piecās daļās un katram ielika šķīvī. Tāpat kā maizes “ķieģelīti” — katram tika vienāda daļa visai dienai. Vai tad mūžam izsalcis bērns var kaut ko pataupīt vēlākam? Protams, ka nē, un pusdienās mamma atkal dalīja gabaliņu. Tolaik kā bērns domāju, ka viņa bija paslēpusi maizīti, bet tikai vēlāk sapratu — atdeva savējo. Tagad jaunajiem saku, ka viņi gluži vai paradīzē dzīvo. Viss ir, un to jāspēj novērtēt, — stāsta aiviekstiete.
Arī par to, ko darīt brīvajā laikā, bērnībā nebija jādomā, jo pēc skolas vajadzēja iet palīgā mammai kolhoza laukos — bietes ravēt un linus plūkt, līdz rokas asinīs. Tomēr, lai arī visiem klājās grūti, pratuši priecāties. Kopā ar citiem jauniešiem gatavojušies un svinējuši katrus svētkus, pašiem sarūpējot mūziku, izpušķojot svinību vietu. Cienastā nesa to, kas bija, un reizēm tas nebija nekas vairāk kā mīcīti kartupeļi. Toties prieka un lustes netrūka. Ziemas saulgriežos visi kaimiņi izstaigāti ķekatās, un katrā mājā durvis bija vaļā. Ejot uz ballēm vietējā klubā, vīrieši neuzdrīkstējās ierasties bez kaklasaites — varēja pat neielaist zālē, jo visiem vajadzēja izskatīties solīdi!
Tik pie stūres!
Jau agri Anna apzinājās savu dzīves kaislību — viņai vajag vadīt automašīnu!
— Vecākais brālis Valdis jau brauca ar ZIL kravas automašīnu autoparkā, un man tik ļoti gribējās sēsties pie stūres! Reizēm to viņam izprasīju un biju tik lepna! Otru brāli Jāni tehnika daudz neinteresēja, bet mani gan. Tolaik jau nevarēja iegūt tiesības vieglās automašīnas vadīšanai, tikai profesionālās kategorijas. Tad izlasīju, ka Saukas profesionālajā tehnikumā māca plaša profila mehanizatorus autovadītājus. Tas man derēja, un tur iestājos. Mācīties vajadzēja divus gadus. Pirmajā vairāk bija dažādi tehniskie priekšmeti, kas ne īsti patika, bet, kad jau varēja sākt braukt, cita lieta! Skolā mācījās vairāk nekā 600 audzēkņu, un no viņiem kādas 12 meitenes. Sava jautrība arī bija, kad no kopmītnēm vajadzēja aizlavīties uz balli, — atceras Anna.
Pēc mācībām viņa cerējusi tikt strādāt pie brāļa Daugavpils autokombinātā, bet pieprasījums pēc mehanizatora bija padomju saimniecībā “Pļaviņas”. Lūgusies sovhoza vadībai viņu palaist, tomēr tas neizdevās, un bija jānostrādā obligātie divi gadi. 1966. gadā, sākot darbu, viņa “Pļaviņās” bija vienīgā mehanizatore sieviete, turklāt ar tiesībām vadīt dažādu tehniku.
— Februārī mani ieveda garāžā. Tur izjaukts “kāpurnieks”, ko līdz pavasarim vajadzēja salikt kopā. Skatījos uz to kā uz brīnumu un ķēros pie darba. Darbnīcu vadītājs Uldis Spārniņš iedeva palīgu, kurš no tehnikas nekā nesaprata. Līdzās vēl divi mehāniķi laboja savus traktorus, kas palīdzēja ar padomu, neviens to neatteica. Man tie traktori nemaz neinteresēja, tikai automašīna, bet darbā vajadzēja apgūt visu lauksaimniecības tehniku, ko arī izdarīju. Līdz pavasarim savu traktoru savedu kārtībā. Sezonai sākoties, mūs visus nostādīja rindā, un katras brigādes brigadieris izvēlējās mehanizatoru. Visus puišus “izķēra”, bet mani nevienam nevajadzēja. Jau nopriecājos, ka tikšu prom pie brāļa, bet tad Ķūģu iecirkņa brigadiere Irma Dunkule paskatījās uz mani un teica — iepriekšējā gadā nomocījusies ar dzērāju, gan jau tas skuķītis nebūs tik slikts, — smej Anna.
Abi ar brāli vienā
brigādē
Kopā ar māsu uz sovhozu par traktoristu devās arī brālis Jānis, un abi strādājuši vienā brigādē. Bija tā, ka darbs beigts tikai pēc diennakts. Par miegu nebija laika domāt, bet visu paguva, vēl privātajiem kādu dārziņu apstrādāt, ko brigadiere čaklajai strādniecei atļāva. Katru nedēļu līdz pat rudenim viņa atzīta kā labākā darba veicēja no visām brigādēm. Tolaik Annai vēl bija bieza un gara bize, ko nogriezusi, jo darbā un traktorā traucēja.
— Darīju, kā bija mācīts, tāpēc gan arums, gan sējums iznāca gluds, un pat sēklu ietaupīju. Reiz galvenais agronoms Bāliņš par darbu piešķīra prēmiju — 25 rubļus, kas tolaik bija liela nauda, — stāsta aiviekstiete.
Rudenī viņu jau pārcēla vadīt kravas auto ZIS, un nu viņa bija “zirgā”! Kopā ar brigādi vajadzēja fermām sagādāt un aizvest visu nepieciešamo.
Jau pavisam drīz, 1967. gadā, Anna svinēja kāzas ar Henrihu. Tas notika Latvijai tik nozīmīgā dienā — 18. novembrī, kas bija aizliegts datums. Tracis jau iznācis, bet viss beidzās labi. Gribējuši gan tās rīkot viņas dzimšanas dienā 10. novembrī, bet viss bijis jau aizņemts. Kāzu svinības bija plašas un notika nesen uzceltajā sovhoza ēdnīcā.
Tā viņa palika šajā pusē, kur līdz ar meitu jau bija pārcēlusies arī mamma. Arī brālis Jānis bija līdzās. Anna teic, ka bērnībā viņi abi bija nešķirami. Izstaigātas visas takas un bumbu atstātās bedres mežā. Brāļi nereti saplūcās, un lielais mazajam nodarīja pāri. Tad māsa centās viņu mierināt un pastāstīja mammai, kas izdarīts. Abiem tad bijis liels gandarījums, ka Valdis saņēmis pērienu. Nu jau aizsaulē gan brālis Jānis, gan vīrs Henrihs.
Neiestājas partijas skolā
Vienu brīdi Anna aizgāja no sovhoza un strādāja Pļaviņu pilsētas izpildkomitejā par darbvedi. Tolaik priekšsēdētāja bija Olga Graudiņa, kura piešķīra motociklu, ar to visas mājas apbraukātas, iekasējot nekustamā īpašuma nodokli. Lai arī pašvaldībā tolaik bija daži darbinieki, viss paveikts. Atgriežoties saimniecībā, strādāja par noliktavas pārzini, tad bija saimniecības daļas vadītāja. Vajadzēja ar visu nepieciešamo nodrošināt sovhoza palīgus — studentus un skolniekus LOTOS vienībās.
— Kad par priekšsēdētāju kļuva Miervaldis Kaulakāns, viņš mani iecēla par saimniecības būvdarbu vadītāju. Strādājām kopā ar vīru, kurš visu laiku sovhozā bija celtniecības brigadieris. Tad arī tapa sava ēka “lotosniekiem”. Darba pietika gan sovhozā, gan savā saimniecībā. Agrāk neviens nevarēja iedomāties ap māju pļaut mauriņu skaistumam. Katru zāles pleķīti taupīja lopiem, kuri bija katram. Sezonas laikā līdz vēlam vakaram visi bija sovhoza pļavās, bet nakts stundas palika savām, jo pašu lopiem arī vajadzēja barību. Kamēr vecāki darbā, bērniem bija jāpaveic katram savs mājas solis, — stāsta Anna.
Darba laikā viņa bijusi komjaunatnes sekretāre, un bijusī brigadiere Irma, kura vēlāk saimniecībā pildīja partijas sekretāres pienākumus, mēģināja pierunāt Annu iet mācīties uz Rīgu partijas skolā — būs dzīvoklis, bērniem “dārziņš” un labāki ienākumi. Tomēr vīrs neparko nepiekrita pārcelties. Vēlāk gan tik bieži šo soli nožēlojusi, lai gan nevar zināt, kā viss būtu izvērties. Arī partijā viņa neiestājās.
Kļūst par senioru biedrības vadītāju
Kad beidza pastāvēt sovhozs, beidzās arī Annas darbs tajā, un viņa atvēra savus veikalus Pļaviņās un Aiviekstes pagastā. Pensija jau nopelnīta, un varētu dzīvot dīkā, bet miera nav, un jau septīto gadu viņa strādā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra reģionālajā nodaļā Pļaviņās par sanitāri.
Liela nozīme Annas dzīvē ir Aiviekstes pagasta senioru biedrībai “Ābeļziedi”, kuras darbība sākās 2012. gadā. Pēteris Kalniņš kādā pasākumā rosināja veidot savu biedrību senioriem, jo citur tādas ir. Aktīvie aiviekstieši drīz vien to nodibināja un sāka darboties, ievēlot Annu par vadītāju. Tad bijusī darba kolēģe Vija Bērziņa mudinājusi dibināt vokālo ansambli, jo daudzām patīk dziedāt, un jau rudenī uzstājušās pasākumā. Tas iepaticies toreizējai domes priekšsēdētājai Guntai Žildei, un kolektīvs iekļauts novada kultūras centra sastāvā. Drīz “Ābeļziedi” svinēs desmit gadu jubileju, un šajā laikā bijis daudz koncertu un skates. Sākušas arī jauno sezonu, bet šobrīd viss apstādināts. Arī senioru biedrības kontā daudz dažādu pasākumu, kas kļuvuši par labām tradīcijām, cieša sadarbība izveidojusies ar biedrību “Pļaviņu pļāvēji”.
Bērnus kristīt ved
slepus
Ģimenē izaudzināti trīs bērni, un visi ir kristīti. Tādā pārliecībā viņa dzīvojusi jau no bērnības — lai ko katrs tālāk izvēlas, bērns ir jānokrista. Savulaik gan nevarēja to darīt atklāti, turklāt viņa taču bija komjauniete! Slepus vedusi vecāko meitu kristīt uz Daugavpili, otru — uz Lietuvu. Pēc dēla piedzimšanas viss jau bija nedaudz vieglāk, un tas darīts tepat Krustpilī.
Vecmāmiņai ir četri mazbērni — Artūrs, Ritvars, Alise un Kristaps. Traģiski zaudēta vecākā meita Inga, bet izaudzināts viņas dēls Artūrs, kuram vecāmāte ir mammas vietā. Tagad ome palīdz auklēt viņa dēliņu Andrīti, kurš pagaidām ir vienīgais mazmazbērns. Meita Sandra ir mediķe un galvenais ģimenes atbalsts veselības jautājumos, savukārt dēls Normunds rūpējas par ģimenes tehnikas aprūpi.
— Kādreiz pati automašīnu laboju, tagad vairs ne. Iepildu tik degvielu un braucu. Pārējās tehniskās lietas dēla ziņā. Viņš teic, lai sēstos uz zāles pļaujamā traktoriņa, bet es saku — nē, traktoru man dzīvē pietiek! No visa pamazām atteicos, tikai no dārza nevaru. Es jau saku, ka nevajag, jo varu pati sevi apgādāt, un vairs negribu tur locīties ar visām savām kaitēm, bet pavasarī Normunds jau zemi aparis... Neko darīt, eju sēt un ravēt. No automašīnas gan nespēju atteikties. Nevar jau arī iztikt. Veikals it kā nav tālu, bet atnest pirkumus grūti. Kamēr varēšu, tikmēr braukšu! — saka Anna. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar skatu uz priekšu — citādāk nevar

Kategorijas